Slavenajā romānā ir teikts: „Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, bet katra nelaimīga ģimene ir nelaimīga savā veidā.” Un, kā mums rāda dzīve, šī patiesība attiecas ne tikai uz ģimenes lietām, bet arī daudz daudz dziļāk un plašāk – uz tautām un valstīm.
Skolās un universitātēs, lai demonstrētu dabas parādības, jau izsenis izmanto uzskates līdzekļus: piemēram, lai parādītu Zemes formu, izmanto globusu, bet lai neizplatītos paradums smēķēt – smēķētāja plaušas spirta kolbā. Nebrīnīšos, ja pēc dažiem gadiem topošajiem ekonomistiem un politologiem visā pasaulē kā nožēlojamas un nelaimīgas valsts piemērs tiks norādīta Latvija, kura cieš no ekonomikas lejupslīdes, korupcijas, ksenofobijas un depopulācijas. Man ir ļoti žēl, taču tieši Latvija vairāk nekā citas valstis pašlaik ir piemērota šai neapskaužamajai lomai.
Galvenā un pati spilgtākā mūsu problēma ir korupcija. Mēs esam maza valsts, kurā cits citu pazīst, visapkārt ir kāda radi vai paziņas. Tāpēc vienmēr ir iespēja „jautājumus” kārtot „pa kluso”. Protams, Latvijā ir visas formālās institūcijas un procedūras, kuru uzdevums būtu ja ne izskaust korupciju, tad vismaz iedzīt to dziļāk pagaldē. Ir īpašs birojs, kas ķer korumpantus un viņus apkaro. Ir brīva un neatkarīga prese, ir obligātas deklarācijas, visi iespējamie kodeksi, zvēresti un svinīgie solījumi. Taču jēgas tam nav nekādas.
Praksē tas mēdz izskatīties visai dīvaini: mana paziņa, ļoti laba advokāte, atbraukusi lietišķās darīšanās uz tālu provinces pilsētu, nevarēja tur padzert kafiju ar savu bijušo kursabiedreni, kura strādā par tiesnesi, jo „uz kafijas pamata” varot rasties interešu konflikts. Bet budžetu visapkārt „apsaimnieko”, ka šņirkst vien, un tam visam pāri – savstarpēja piesegšana.
Divdesmit gadus Latvijā nemainīgi valda viena un tā pati politiķu, juristu un pašmāju oligarhu kompānija. Taču monopols, kā zināms, ātri noved pie iznīcības. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši bailes lauzt šo ierasto, labi vadāmo, lai arī būtībā bezgodīgo sistēmu neļauj mums atrisināt tā saukto nepilsoņu problēmu, ļaujot 200 000 cilvēku, kuriem tagad nav pilsoņa tiesību, doties pie vēlēšanu urnām. To varētu pieprasīt mūsu Rietumu draugi, taču viņus tas pagaidām neinteresē...
1990. gadu sākumā ASV Valsts departamenta ierēdņi savā starpā jokoja, ka Baltijas valstis ir līdzīgas kaktusiem – zied reizi simts gados. Ir pagājis laiks un šajā jokā ir saskatāma liela daļa patiesības. Atrisinājuši Baltijas reģionā visus savus stratēģiskos un ģeopolitiskos uzdevumus, Rietumu demokrāti mūsu lietas ir atstājuši pašplūsmā. Ja no viņu puses kaut kur kaut kas arī tiek teikts Latvijai par nepieciešamību kaut ko labot, ņemt vērā, papildināt, tad tie paliek tikai vārdi.
Labi atceros kā pirms pieciem gadiem Bušs jaunākais, būdams vizītē Rīgā, teica uzrunu vietējās sabiedrības krējumam. Viņa runa bija gluda, labvēlīga un vietām pamācoša. Bija interesanti vērot publiku, it īpaši kad Bušs juniors nonāca līdz Latvijas mazākumtautību lietām. Viņš toreiz teica apmēram tā – „jūsu daudzveidība ir jūsu bagātība un šo bagātību valstij ir lietderīgi jāizmanto” (citēju pēc atmiņas). Toreizējā Latvijas prezidente Vīķe-Freiberga, klausoties šajos vārdos, novērsa skatienu un skatījās grīdā tā, it kā būtu tur zem galda ieraudzījusi ko īpašu. Par ko viņa domāja? Droši vien par to, cik daudz spēka un līdzekļu iztērēts, lai savā starpā sanaidotu latviešus un krievus. Bet šis ideālists te kaut ko runā par bagātību...
Eiropieši arī saprot to, ka situācija Latvijā nav normāla. Taču arī viņi neko nespēj darīt: nav viņiem priekš tā ne mehānismu, ne pietiekamas gribas, ne vēlēšanās. Un arī piemērots brīdis jau sen ir palaists garām. Jo gan NATO, gan Eiropas Savienībā Latviju uzņēma „ar aizsietām acīm”, bez liekiem jautājumiem. Kā nesen noskaidrojās, no Latvijas netika saņemta pat cik ne cik sakarīgi formulēta apņemšanās savā teritorijā vajāt nacistiskos noziedzniekus...
Taču atgriezīsimies pie slavenās grāmatas. Tas, kurš to ir uzmanīgi lasījis, atceras: grāfam Vronskim bija vairāki vienkārši principi, kurus viņš vienmēr ievēroja: ka blēdim ir jāsamaksā, bet drēbniekam ne, ka vīriešiem melot nedrīkst, bet sievietēm – drīkst, ka mānīt nevienu nedrīkst, bet sievu – drīkst, ka apvainojumus piedot nedrīkst, bet apvainot drīkst. Nezinu, vai mūsdienu Latvijas tēvi ir lasījuši Tolstoja romānu, taču „Vronska principus” viņi ievēro konsekventi.
Latvijas pārbūve savulaik sākās ar spilgtiem antistaļiniskiem lozungiem – pret Molotovu un viņa draugu Ribentropu, pret viņu tumšajām lietām. Pavisam drīz antistaļinismu nomainīja antisovjetisms (vēstures mēslainē nonāca arī sarkanie strēlnieki – Latvijas vēsturiskais zīmols). Tad pretpadomju lozungus nomainīja pretkrievu lozungi; nākamajiem vēsturniekiem, pētot 1990.– 1992. gada laikrakstus un dokumentus, būs interesanti vērot kā viena vai pusotra gada laikā Jeļcins no „visu baltiešu drauga” pārvērtās par „caru” un imperiālistu. Un beidzot, pavisam nesen pretkrievu akcentu vietā politikā ienāca rusofobija. Piemērus minēt negribas, jo tie ir visai netīri.
Par pretindi varētu kļūt inteliģences nostāja, it īpaši latviešu inteliģences, kura savulaik pacēla brīvības un neatkarības lāpu. Taču inteliģence ir pagājusi malā un mazgājusi rokas... Sekmīgākā inteliģences daļa – juristi, arhitekti, augstas klases ārsti – tagad apkalpo sabiedrības krējumu, saņemot par to savu maizes gabalu. Pārējie ir iekārtojušies budžeta iestādēs un tagad trīc kā apses lapas, gaidot kārtējo budžeta konsolidāciju.
Krievu un krievu-ebreju bizness sekoja inteliģencei un, runājot Bābeļa vārdiem, „piekrita gulēt”, neko nemanot, lai tikai viņus neaiztiktu un mazāk viņiem traucētu. Vispār sakot, ja krievvalodīgās mazākumtautības vietā būtu poļi vai ķīnieši, visas viņu problēmas sen jau būtu atrisinātas un aizmirstas. Bet ar krieviem vienas vienīgas problēmas un galvassāpes.
Šeit interesanti darbojas vēl viena Latvijas īpatnība – būt par lakmusa papīru ārējo spēku īpašību indikācijai. Katrs tāds spēks, skarot Latvijas problēmas un reālijas, ierauga savas tipiskākās īpašības: amerikāņi – egoismu un didaktismu, eiropieši – nevēlēšanos publiski apspriest savas problēmas, krievi – savu lētticību un ziņkāres trūkumu.
Nelaiķis Jūlijs Kvicinskis, kurš 1960. gados strādāja pie Berlīnes problēmas noregulēšanas, PSRS Ārlietu ministrijas arhīvā atrada skapīti, kurā neviena neaiztikti kopš 1940. gadu beigām mierīgi gulēja pakti un protokoli par Berlīnes statusu, kurus bija parakstījuši toreizējie sabiedroto virspavēlnieki Vācijā. Šie dokumenti toreiz ļāva Kvicinskim un viņa kolēģiem ātri rast risinājumu visplašākajam jautājumu lokam, kurus līdz tam šķita neiespējami atrisināt.
Iespējams, ka kaut kur Maskavā vai Vašingtonā arī stāv tāds pats aizmirsts skapītis ar dokumentiem par Krievijas un Latvijas problēmām, – tikai vēsturniekiem un ierēdņiem no Maskavas vēl nav bijis laika tam ķerties klāt. Bet pagaidām visu vai gandrīz visu XX gadsimta vēsturi Latvijā oficiālie vēsturnieki ir sagāzuši kaudzē un nokrāsojuši sēru krāsā. Un pār šo kaudzi vīd Okupācijas monuments, pie kura ir jāskaita lūgšanas un jānes upuri.
Vēl viena anekdote no dzīves. Inteliģenta un visai saprātīga dāma – impresārijs – savulaik pauda bažas par to, vai simfoniskais orķestris no Krievijas drīkst Rīgā atskaņot Šostakoviča „Ļeņingradas simfoniju”. Uz jautājumu: „Ko Dmitrijs Šostakovičs Latvijai sliktu izdarījis, ka nedrīkst?” dāma atbildēja: „Viņam tur visa ceturtā daļa ir himna Uzvarai. Bet ja nu zālē būs kāds ministrs? Kā viņš reaģēs?...”
Ūsainā diktatora ēna mūsu labējiem un nelabējiem joprojām rēgojas aiz katra Krievijas vēstniecības aizkara. Pirms pāris gadiem kāds antikvārs manam paziņam piedāvāja nopirkt mūsu brīnišķīgā mākslinieka Otto Skulmes zīmējumu, kas bija zīmēts ar zīmuli un parakstīts 1953. gadā naktī no 5. uz 6. martu, kad Skulme kopā ar labākajiem portretistiem no visas PSRS tika nogādāts Kolonnu zālē, lai iemūžinātu mirušo „tautu tēvu”. „Piekariet to savā kabinetā, lai draugi un jūsu pretinieki redzētu: Staļins ir miris, un viņa vairs nav,” teica gudrais antikvārs.
Tā mans draugs arī izdarīja. Skulmes zīmējums kādu laiku atradās viņa kabinetā, taču drīz viņš to atdāvināja kādam liberālam Krievijas politiķim, kuram Maskavā arī dažam labam laiku pa laikam jāatgādina, ka Staļins jau sen ir kapā.
Man nav jautājumu vai šaubu par to, kā pirms 70 gadiem notika Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā. Tas notika toreizējā padomju režīma politiska un militāra spiediena rezultātā, neņemot vērā iedzīvotāju viedokli un neievērojot elementāras demokrātiskas procedūras. Un fakts, ka 1930. gados tā rīkojās katra otrā valsts (neskaitot katru pirmo), nekādi nevar kalpot par attaisnojumu.
Latvijas iekļaušanas procesu Savienības sastāvā var saukt jebkurā vārdā – sākot ar aneksiju un beidzot ar kontribūciju. Taču esošā vara uzstāj, ka tā bija okupācija. Es daudz esmu domājis, kas stāv aiz šīs ietiepības – nu nevar taču nopietni cerēt saņemt no Krievijas kaut kādu kompensāciju!!? Atbilde radās negaidīti kādā plaši pazīstamā citātā: nācijai tāpat kā sievietei netiek piedots īslaicīgs misēklis, kad pirmais sastaptais avantūrists var pastrādāt pret viņu vardarbību. Šādas frāzes neatrisina mīklu, tikai citādi to formulē. Jo vēl taču ir jāpaskaidro, kādā veidā blēdis varēja pārsteigt nesagatavotu un saņemt gūstā bez pretošanās veselu nāciju...
Oficiālā Latvija negrib skaidrot savu neseno pagātni, it īpaši pašus neglītākos tās mirkļus. Patiesības ministrija strādā rūpīgi, pārrakstot un retušējot pagātni, sakūdot savā starpā cilvēkus un tautas. Jo tā ir ērti valdīt un tā ir vienkāršāk risināt pašiem savas labklājības problēmas – sākot ar sadzīviskām un beidzot ar politiskām.
Dabā ir tādi kukaiņi – drozofilas – sīkas divspārnu mušiņas. Tās īpaši iecienījuši ģenētikas nozares zinātnieki. Mazie izmēri, īsais dzīves cikls, vienkāršā kultivēšana drozofilas ļauj izmantot pētījumos kā modeļu objektus. Šie eksperimenti ļauj ārstēt cilvēka un dzīvnieku slimības, radīt jaunus medikamentus, vārdu sakot, mainīt dzīvi uz labo pusi. Dažkārt man šķiet, ka dažs labs gan pie mums, gan ārvalstīs gribētu redzēt Latviju kā šādu mušiņu: lai testētu kaut kādu ideju, modeli vai lēmumu...