Pandēmijai sākoties, Latvijas iedzīvotāji no savas valdības saņēma labu un pareizu signālu: mūs ir skārusi kopīga nelaime, bet mums ir pietiekami resursi, lai palīdzētu ikvienam to pārvarēt. Ir nauda, būs pabalsti un atvieglojumi.
Pabalsti ir, bet ne visiem. Tiem, kam ir, tie mēdz būt smieklīgā apmērā. Par pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem aizmirsa. Ilgi domāja, vai valstij ir pienākums pabarot bērnus. Nolēma, ka ne visus… Ātri tika galā ar pensionāriem - jo bīstama ir nevis braukšana sabiedriskajā transportā, bet tieši braukšana bez maksas.
Ir skumji skatīties uz veidu, kā principā pareizas lietas tiek birokrātiski, pat ar tādu kā atņemšanas prieku sakropļotas. It kā šī valsts atbalsta jēga būtu nevis maksimāli palīdzēt cilvēkiem, bet gan atrast iemeslus un argumentus, kāpēc varētu viņiem šo palīdzību atteikt. Izmantot krīzi, lai beidzot kādu stingri sodītu. Turklāt visa šī dīkstāves “sodu sistēma” trāpa ne jau pašiem negodīgajiem; tā smagi iesit vienkāršajam darba darītājam, kurš pieņēmis tos noteikumus, kādus darba devējs viņam piedāvājis. Un izvēle viņam bieži vien bijusi - piekrist vai palikt bez darba. Ne jau cilvēki paši uzkonstruējuši šos daudzos nodokļu maksāšanas režīmus, kas visi ir leģitīmi. Bet krīzes situācijā izrādās, ka vieni nodokļu maksātāji ir pelnījuši glābšanas riņķi, bet citi lai izpeld paši.
Situācijai, kā parasti, ir vairāki risinājumi. Var stingri prasīt, lai ik nedēļu no jauna tiek grozīti, papildināti un uzlaboti ārkārtas situācijas pārvarēšanas atbalsta mehānismi. Pielikt klāt kādus eiro minimālajam dīkstāves pabalstam, atcerēties vēl par kādu sabiedrības grupu, kam neklājas viegli.
Cita pieeja - vajag nomainīt nevis lēmumus, bet pašus lēmējus. Jo signālam no sabiedrības ir jābūt skaidram - mēs neesam ar mieru, ka ar mums tā apietas. Mēs to piedzīvojām 2009. gadā, mēs to jūtam tagad. Un pietiek. Divi plus divi vienmēr būs četri. Lai iegūtu citu rezultātu, vajag citus saskaitāmos. Kā aritmētikā, tā politikā.