Latviešu apgaismotāja Garlība Merķeļa 1796. gadā izdotā grāmata “Latvieši” mūsdienās nebūt nav bestsellers, un tā ir zināma tikai speciālistiem. Žēl, jo Merķeļa vērojumi par latviešiem ne pavisam nav zaudējuši savu aktualitāti pagājušo divu gadsimtu laikā. Un neraugoties uz visām runām par straujām pārmaiņām un izmaiņām, kuras notiek ik dienu un ik stundu, grāmata “Latvieši” ir ja ne gluži mūsu tagadējās dzīves spogulis, tad noteikti iemesls par šo dzīvi ļoti, ļoti nopietni padomāt.
Kāda tā ir laime - būt nelaimīgam!
Ja mēģinām vienā vārdā raksturot Latvijā pašlaik valdošo noskaņojumu, tad šis vārds ir neapmierinātība. Īstens latvietis vienmēr ne ar ko nav apmierināts - ne ar laika apstākļiem, ne ar radiniekiem, ne ar kaimiņiem, ne ar valdību, ne ar Saeimu, ne ar Eiropu, ne ar ārstiem, ne ar skolotājiem, ne ar pārdevējiem un, protams, ne ar politiķiem… Un tās nebūt nav mūsdienu stresa un problēmu sekas - sūdzības un mūžīga neapmierinātība faktiski ir tradīcija, kas iedibinājusies pirms daudziem gadsimtiem. XVIII gadsimta beigās Garlībs Merķelis latviešu zemnieku raksturoja tā: “arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu, arvien tam ir ko uzskaitīt vesela virkne nelaimju, kas tam notikušas”.
Mūsdienās viena no galvenajām latvieša nelaimēm ir šausmīgie latviešu politiķi, kurus viņš pats ievēlē, un attiecībā pret kuriem jūt kaut ko mistisku. Bet kā gan citādi! Nu jau 30 gadu lielākā daļa nabadzīgās Latvijas valsts pilsoņu balso par labējām nacionālistiskajām partijām, kuras īsteno politiku, kas izposta valsti. Šķiet, jau ar OIK jeb tā sauktās elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes skandālu vien vajadzētu pietikt, lai šā “izcilā” projekta “tēvi” uz visiem laikiem pazustu no politiskās aprites. Taču nē - Latvijas iedzīvotāji par elektrību ir padevīgi pārmaksājuši nu jau vairāk nekā divus miljardus eiro (!) un turpina maksāt un klausīties, ka OIK nekādi nav iespējams atcelt. Un… atkal balso par tiem, kas OIK faktiski ieviesa. Kā lai atkal nepievēršas Merķelim, kurš rakstīja, ka pie latviešiem “valda briesmīga māņticība visdīvainākajā veidā”. Jo ne ar ko citu, izņemot īpašus māņticības veidus, nevar izskaidrot to, ka pirms vēlēšanām vēlētāji vienmēr viegli aizmirst, ko viņiem izdarījušas un nav izdarījušas konkrētas partijas, bet arvien ieklausās viņu jaunajā “vārdošanā”.
Šī “vārdošana” ir samērā vienkārša. Pirms divsimt gadiem īpaša nozīme bija jēdzienam “vācu”. Kā raksta Merķelis, ““vācisks” viņu sarunā pašu starpā apzīmē visu, kas ir augstprātīgs, skops, ļauns, vārdu sakot, visu, kas nīstams.” [..] "Ak tu vāciete!" - tā kāda sieva, zemē gulēdama, lamāja badīgu govi, kas viņu bija nogāzusi. "Vācieši nāk!" - ir bubulis, ar ko apklusina raudošus bērnus.”
Vai raudoši bērni tagad apklust no lozunga “krievi nāk!” - tas vēl ir jautājums, taču tas, ka šis lozungs ir tā senā lozunga reinkarnācija, tas ir skaidrs. Ar lozungu “krievi nāk!” Latvijā ir notikušas jau vairākas priekšvēlēšanu kampaņas, un arī tagad Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās labējās partijas atkal sola “atdot Rīgu latviešiem”. Jo kā gan bez ienaidnieka?! Kādam taču vajag uzvelt vainu par visām problēmām un neveiksmēm, kādam taču jābūt vainīgam par visām mūsu nelaimēm. Ko tad var prasīt no visnelaimīgākā? Viņš taču ir nelaimīgs…
Senā lozunga izmantošanas blakusefekts ir neatlaidīga krievu valodas apkarošana, kas iegūst visdažādākās formas un veidus. Piemēram, Saeimā otrajā lasījumā pieņemtie grozījumi likumā, kas liedz izplatīt informāciju svešvalodā. Labi, nevajag tev reklāmas bukletu krievu valodā, nu tad izmet to atkritumos, un nav problēmas, bet nē, tas ir pārāk vienkārši. Jo kā novērojis Merķelis, latvietis “par visvienaldzīgāko lietu runā kā par kādu noslēpumu”. Un krievu valodas apkarošana ir viens no šādiem noslēpumiem.
Kungs mūs iztiesās
Garlībs Merķelis latviešus raksturo šādi: “Vispār Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā, - par palocīšanos to nevar saukt, - kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju.”
Aina ir teju karikatūriska, taču šī Merķeļa pamanītā verdziskā padevība diemžēl ir saglabājusies līdz mūsdienām. Jā, laiki ir mainījušies, un oficiāli kungu it kā nav, taču vēlme iztapt pasaules varenajiem ir palikusi. Un šādus piemērus mēs katru dienu sastopam ik uz soļa.
Visiem zināms, ka pret Krieviju vērstās sankcijas ir nodarījušas milzīgus zaudējumus Latvijas uzņēmumiem, taču valdošie politiķi pat nemēģināja aizsargāt vietējo biznesu - kungs lika, un tiks izdarīts, tāpēc būs jāpacieš. Pavēlēja apkarot naudas atmazgāšanu - sāka pildīt visus norādījumus, īpaši neiedziļinoties, vai šie pasākumi mums nebūs postoši. Tiesa, nesen Krišjāņa Kariņa valdība līksmoja - Finanšu darījumu darba grupa (FATF) naudas atmazgāšanas apkarošanai lēmusi nepakļaut Latviju pastiprinātai uzraudzībai, tādējādi Latvija netiks iekļauta tā dēvētajā valstu “pelēkajā sarakstā”. Paldies labajam kungam! Bet tas, ka šādā veidā nācās šķirties no veselas virknes banku, tas nav svarīgi, - tās ir tikai procesa izmaksas.
Vai, piemēram, tika ieviestas sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, - tātad, tā arī vajag, jo viņiem tur, augšā, labāk redzams. Vēl vairāk - Lembergs ir bagāts cilvēks, tātad, tā viņam vajag, nav ko izcelties. Un, dalot īpašumus, varbūt kaut kas atlec. Viss kā Merķeļa grāmatā, kur viņš min šādu gadījumu: pirmais, ko latvietis izdarīja, uzzinājis par brāļa nāvi, - paņēma sev viņa kažoku…
Kā novērojis Merķelis, latvietis “ir pārāk pieradis neatrast līdzcietību pret sevi, lai varētu to kādreiz just pret citiem”. Tā ir universāla forma arī mūsdienās - pensionāriem nav līdzcietības pret strādājošiem, strādājošiem - pret pensionāriem, ārstiem - pret skolotājiem, skolotājiem - pret ārstiem… Katram svarīgāks ir tas, kas notiek viņa viensētā.
Taču Merķelis nevarēja nezināt par vēl vienu ļoti svarīgu parādību - šis latviešu viensētas gars lēni, bet nepārtraukti izplatās arī Latvijas krievu vidē. Tātad piepildās īsteno nacionāļu sapnis - Latvijā visi pakāpeniski kļūst par latviešiem… Katrā ziņā daļai Latvijas iedzīvotāju, kuri nav latvieši, ticība lādzīgajam un varenajam austrumu kaimiņam un mītiskajai “krievu pasaulei” arī kļūst par sava veida māņticību, kas atklāti traucē ņemt savās rokās paša dzīvi. Un, kamēr tas netiks mainīts, mēs visi paliksim “Merķeļa latvieši”, kas kļūmes dēļ nonākuši XXI gadsimtā.
Un vēl viens citāts no Merķeļa darba par latviešiem: “Ikdienišķi cilvēki velkas pa lielo ceļu, nekad neejot turp, kur viņi grib, bet kurp plūst pūlis ap viņiem. Viņi mūžīgi pārvēršas, tikai tai ziņā paliekot nemainīgi, ka pieņem apkārtējo lietu krāsu, tāpat kā teiksmainais hameleons.” Laiks saprast, kāds ceļš vajadzīgs tieši mums, un atteikties no hameleonu krāsas. Laika mašīnas apturēšana ir pārāk ieilgusi.