Pēdējā laikā vietā un nevietā tiek cildināta Latvijas Republikas Satversmes preambula un tās autors. Tas mudina ieskatīties ne tik senajā pagātnē un atcerēties, kas rosināja un panāca Latvijas iedzīvotājiem tik svarīgā konstitucionālā ranga regulējuma – Cilvēka pamattiesības - iekļaušanu mūsu valsts pamatlikumā.
6. Saeimas deputāti no Tautas saskaņas partijas iesniedza likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas paredzēja nostiprināt valsts pamatlikumā cilvēka pamattiesības.
Likumprojekta sagatavošanā tika ieguldīts ievērojams darbs, kuru veica nu jau aizsaulē aizgājušie pieredzējušie juristi - Valdis Cielava (28.03.1938. - 28.11.2015.) un Aivars Dātavs (20.12.1950. - 11.07. 2009). Viņu zināšanas par Latvijas Satversmi daudziem bija noderīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas un nostiprināšanas gados. Atmodas laikā tieši viņi bija vieni no pirmajiem juristiem, kuri radīja publikācijas par Satversmi un Latvijas demokrātijas vēsturi pirmās neatkarības posmā. Pateicoties viņiem tika aizsākta diskusija par cilvēktiesību apjomu, lomu un vietu valsts pamatlikumā, un, pateicoties gan viņiem, gan deputātiem, kuri virzīja un aizstāvēja šo likumprojektu, šodien mūsu valsts iedzīvotāji var aizstāvēt savas tiesības minētajā jomā.
Minētais likumprojekts 1996. gada 22. februārī tika nodots komisijām un vēlāk iekļauts citā likumprojektā ar tādu pašu nosaukumu. Pēc ilgām debatēm un darba Juridiskajā komisijā, kā arī Saeimas plenārsēdē 1998. gada 15. oktobrī grozījumi Latvijas Republikas Satversmē tika pieņemti un tagad tiem ir vispārsaistoša likuma spēks.
Šobrīd, virzot dažādas iniciatīvas, ikvienam jārespektē Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļā nostiprinātie svarīgie principi, gan par tiesībām uz domas, apziņas un vārda brīvību, gan vienlīdzību likuma priekšā, gan personas neaizskaramību, un citām cilvēka pamattiesībām. Daudz runājot un piesaucot preambulu, tiek piemirsts, ka Satversme, kā augstākā tiešās darbības norma, ikvienam Latvijas iedzīvotājam garantē arī visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā, tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumā, tiesības uz izglītību, tiesības uz veselības aprūpi.
Viss minētais aptver fundamentālus ikviena cilvēka eksistencei nepieciešamos, neaizskaramus pamatus. Demokrātiskas valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam cilvēkam valsts pamatlikumā garantēto, konstitucionālā ranga subjektīvo tiesību realizācijas priekšnosacījumus. Kā arī demokrātiskā valsts nav tiesīga izdot normatīvos tiesību aktus, kas neļauj cilvēkam realizēt valsts pamatlikumā garantētās tiesības pilnā apjomā.
Vērtējot Latvijas publiskās varas darbību, nākas konstatēt, ka ilgstoši pie varas esošai politisko partiju koalīcijai Satversmē garantētas cilvēka pamattiesības, kopš 1998. gada nav tikušas atzītas un respektētas, kā likumdošanas politikas stūrakmens. Var secināt, ka atjaunotās neatkarības laikā valdošās varas koalīcijas elite, rīkojās atbilstīgi represīvai sociālistiskai tiesību izpratnei, kur valsts pamatlikums bija tikai formālais akts, nevis fundamentālai cilvēka pamattiesību garantēšanas, aizsardzības un aizstāvēšanas pamats.
To apliecina arī nesenie notikumi: pacientu tiesību neievērošana e-veselības sistēmas ieviešanā un medicīnas pakalpojumu pieejamības ierobežošanā; elektroenerģijas patērētāju tiesību būtiskus zaudējumus nodarījušais pārkāpums īstenojot OIK afēru; mazākumtautību un izglītojamo tiesību rupjš pārkāpums liedzot izglītības iegūšanu krievu valodā visos izglītības līmeņos; uzņēmēju un banku sektorā nodarbināto tiesību prettiesisks aizskārums graujot banku sistēmu, kad vietējās bankās līksmo likvidatori, bet ārvalstu bankas pārņem visu tirgu… Bet, ja kas, tad to vienmēr var attaisnot, piesaucot Satversmes preambulu un tās autoru!
Ar dziļu cieņu godinot un atceroties V.Cielava un A.Dātava pienesumu Latvijas satversmitātei, viņu, bez jebkādas pašreklāmas, pašaizliedzīgu darbību veicinot cilvēka pamattiesību nostiprināšanu Latvijas tiesību sistēmā un juridiskajā praksē, šodien, vitāli svarīgi ir izprast, ka tikai sabiedrība, kur valdošā vara un ikviens iedzīvotais apzinās Satversmē garantētās cilvēka pamattiesības, spēj tās realizēt un aizsargāt, var panākt ilgtspējīgu attīstību, savas identitātes saglabāšanu.