2009. gada 20.janvārī Eiropas Padome, atsaucoties uz Latvijas valdības lūgumu, pieņēma lēmumu sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību ekonomisko krīzi īpaši smagi pārdzīvojošajai Latvijas tautsaimniecībai. Gan lūguma saturs, gan palīdzības sniegšanas nosacījumi ilgu laiku bija slepenības plīvurā tīti, un tikai pateicoties opozīcijas neatlaidībai un Latvijas sabiedrības uzstājībai, atsevišķas „slepenā darījuma” nianses nonākušas atklātībā.
Tātad – Eiropas Padome sniedz Latvijai finansiālu palīdzību 3,1 miljardu eiro apjomā ar atmaksas termiņu septiņu gadu laikā. Tā gan ir tikai daļa, kā trāpīgi teiktu Ostapa Bendera idejiskie tēvi Ilfs un Petrovs, „Latvijas demokrātijas glābšanai” nepieciešamās summas. Uz izmisīgo palīdzības lūgumu atsaucās arī Starptautiskais Valūtas fonds, Skandināvijas valstu, Čehijas un Polijas bankas, Pasaules Banka un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Aizdevuma kopējā summa ir publiski nosaukta. Tā sastāda 7,5 miljardus eiro, ir sadalīta sešos maksājumos, no kuriem pēdējo Latvija saņems tikai 2011. gada pēdējā ceturksnī. Tas nozīmē, ka pēdējie divi aizdevuma maksājumi tiks tērēti iepriekšējo parādu dzēšanai. Izskatās, ka citu ieņēmumu avotu 2011 gadā varētu nebūt. Kādi ienākumi tiks izmantoti aizdevuma atmaksai pēc 2011. gada, šodien nevar atbildēt neviens.
Saprašanās Memorands starp Eiropas Savienību un Latvijas Republiku, kā arī divi tā papildinājumi, kas ir dokumentālais, ideoloģiskais un tiesiskais aizdevuma pamats, ne vien nesniedz skaidras atbildes uz jautājumu par parāda atmaksas avotiem, bet vēl vairāk sarežģī jau tāpat neskaidro, divdomīgo un pat aizdomīgo situāciju. Vēl vairāk – Memoranda formulējumi rada bažas, ka Latvijas sabiedrībai tiek gatavota jauna finansu afēra un stāstīti jauni meli, salīdzinot ar kuriem prettiesiskā pensionāru apzagšana un to ciniskā mānīšana pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām var izrādīties nevainīgs pirmā aprīļa joks. Pamatotas bažas izsauc pat it kā nevainīga, it kā nejauši Saprašanās Memoranda tekstā iemaldījusies atruna. Proti, tur izteiktās cerības, ka 7,5 miljardi latu vajadzētu būt pietiekamai summai, lai Latvijas valdībai nerastos kārdinājums meklēt vēl citus aizdevums avotus. Fakts, ka izteikums ieļauts Memorandā vien cerības formā, tāpat premjera Valda Dombrovska pēdējā laikā aizvien biežāk izskanējušie izteikumi par iespējām pārkreditēt jau esošos aizņēmumus raisa nopietnas bažas, ka Latvijas „kredītvēsturē” un „kredītģeogrāfijā” visdrīzākajā laikā var tikt ierakstītas jaunas parādsaistību lappuses – visu mūsu vārdā un ar visu mūsu atdošanas garantijām.
Tuvāk iepazīstoties ar Saprašanās Memoranda un pielikumu saturu, kļūst skaidrs, ka tā slēpšanai no sabiedrības ir bijuši vairāk nekā nopietni iemesli. Dokumentā ietvertajā 1. decembrī pieņemtā budžeta skaidrojošajā daļā acīmredzami izceļas jauni neizpildāmi solījumi. Vai tie ir kārtējie meli vai kārtējā valdības nevarība un nekompetence, spriediet paši. Piemēram, 275 miljonu latu budžeta ienākumu komentāros uzsvērts, ka šīs summa tiks nodrošināta, ne vien pateicoties nozīmīgo reformu rezultātam, bet arī neskatoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās drošības iemaksu lomas un īpatsvara mazināšanu. Kārtējo reizi vēlamais tiek uzdots par esošo. Apgalvojumi, ka tas tiks paveikts uz kapitāla, dividenžu un procentu pieauguma rēķina, neiztur nekādu kritiku, jo sarūk gan pirmais, gan otrais, gan visa ekonomika.
Dokumentā skaidri un gaiši pateikts, lauksaimniecības un tūrisma jomā ne tikai nav plānots ieviest jaunus atvieglojumus, bet pat paredzēts likvidēt esošos. Tas nozīmē, ka šo atvieglojumu solījumi nav nekas vairāk, kā primitīvs priekšvēlēšanu populisms un klaja acu aizmālēšana. Turpat tālāk dokumentā melns uz balta apsolīts palielināt pašnodarbināto nodokli līdz nodarbināto personu līmenim. Lieki sājā gadījumā būtu cerēt uz strauju pašnodarbināto personu skaita pieaugumu, kaut gan tieši šis scenārijs būtu varējis reāli un pozitīvi ietekmēt bezdarba mazināšanas procesu. Tā gan nav pirmā reize, kad Latvijas valdības pārstāvji ar vieglu roku kauj vistu, kas spēj dēt zelta olas. Gatavību uzņemties atbildību pašiem par sevi ekonomiski aktīvajiem sabiedrības pārstāvjiem neatliek nekas cits, kā izvēlēties vienīgo viņiem šajā situācijā pieņemamo alternatīvu – doties labākas dzīves meklējumos projām no Latvijas.
Memoranda autori ar “pārsteigumu” atklāj, ka pie patreizējās dzīvojamās platības īpašuma nodokļa redakcijas tā ieņēmumi sastāda vien 9,5 miljoni latu. Tas ir nepārprotams mājiens, ka pilnā sparā rit darbs pie jaunas – drakoniskākas redakcijas. Vadoties no Dombrovska valdības “prakses”, nav grūti prognozēt, kad šī jaunā redakcija ieraudzīs dienasgaismu. Visticamāk, ka nākamajā dienā pēc parlamenta vēlēšanām. Divu parlamenta sasaukumu nomaiņas laiks ir ideāls brīdis šādām novitātēm. To autori un iniciatori vairs nenes atbildību par pieņemtajiem lēmumiem (ja vien pilnā sastāvā nav pārvēlēti. Kas šoreiz noteikti nenotiks).
Bez tam ieņēmumu daļā Memorands paredz papildus 90 miljonus latu izņemt no jau tā noliesējušajiem vēlētāju maciņiem palielinātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa veidā. Par visai dīvainu uzskatāma formula, kuru plānots pielietot nekustamā īpašuma nodokļa „optimizācijā”, Sev vien zināmā ceļā valdība nākusi pie secinājuma, ka šī nodokļa ieņēmumu summa varētu sastādīt 30 miljonus latu. Atlicis vien sīkums – „piedzīt” šī nodokļa izmaiņas plānotajai iekasējamajai summai.
Ar nodokļu ieņēmumiem nesaistīti papildus ieņēmumi Memoranda jaunākajā pielikumā veido tikai 20 miljonus latu, tādējādi atsaucot atmiņā pasaku par to, kā sistais nesisto nes.
Valdība cenšas iestāstīt, ka tēriņu samazinājumu pamatā būs strukturālās reformas, piemēram, lauksaimniecības, kultūras, izglītības un aizsardzības sistēmā. Ja par pēdējo nav vērts uztraukties – varbūt, ka citplanētiešu iekarošana varētu glābt mūs no planetāra mēroga kauna par pašu valdības mazspēju, tad lauksaimniecībai, kultūrai un izglītībai „strukturālās reformas” visticamāk beigsies ar esošo budžetu tālāku samazināšanu. Ja līdz šim notikumi ir attīstījušies tieši pēc tāda scenārija, tad kādēļ lai šajā reizē viss notiktu savādāk?
Līdz 2012. gadam, kad visi kredīta maksājumi jau būs saņemti, bet turpmāko ieņēmumu perspektīvas izskatās iluzoras, valdība sola Briselei mazināt sociālās izmaksas. Interesanti, uz kā rēķina to plānota darīt? Varbūt palielinot pensionēšanās vecumu? Varbūt uz pesimistisko demogrāfiskās situācijas prognožu rēķina? Varbūt uz dzīves grūtības fiziski un eksistenciāli pārdzīvot nespējošo atsevišķu sociālu grupu pārstāvju dabīgas izmiršanas rēķina? Vai varbūt uz to, pagaidām vēl Latvijā dzīvojošo cilvēku rēķina, kuri savus likteņus un sociālo statusu tuvākajā laikā plāno uzticēt svešu zemju aprūpu dienestiem....
Memorands ir pilns vienkārši utopisku solījumu. Samazināt budžeta deficītu no 10,5 procentiem no iekšzemes kopprodukta 2010. gadā līdz 3 procentiem 2012. gadā, pievienoties eiro zonai 2014. gadā, orientēt pensiju sistēmu ne vien uz esošajiem, bet arī nākamajiem pensionāriem. Bet kā to panākt, ja izmaksas esošajiem teju teju draud kļūt par nepārvaramu problēmu! Vienu vienīgu apņemšanos divu gadu laikā „apcirpt” valsts budžetu par gandrīz miljardu latu var pielīdzināt pasaules tautu pasaku zelta fonda labākajām pērlēm. Tā ir nepaceļama summa, un kā māca tautas gudrība, „ko nevar celt, to nevar nest”. Tas nozīmē, ka valdība vai nu atkal nekaunīgi mums melo, vai – vēl ļaunāk – gatavo kārtējos ekonomiskos slazdus. Lai kā arī nebūtu, mums jābūt uzmanīgiem, kā vēl nekad. No tā, vai mēs vēl reizi ļausimies rupjai masu hipnozei, atkarīga ne tikai mūsu pašu, bet visas valsts nākotne. Tik atbildīgā situācijā mēs vēl neesam bijuši.