Krīzes pārvarēšanas programma: kāda tā var būt un kādai tai jābūt

Visiem jau ir skaidrs, ka Dombrovska ministru kabinets turpinās Godmaņa aizsākto "amputēšanas politiku". Tā ir ļoti slikta politika, jo tā ved valsti nevis vienkārši strupceļā, bet grūž to sociālās katastrofas bezdibenī. Latvijai ir nepieciešama absolūti cita politika – politika, kas saglabā to, kas mums ir, un, kaut vai nedaudz, tomēr regulāri iegulda valsts nākotnē.

Diemžēl pagaidām mums ir lemts būt par šīs traģēdijas skatītājiem un dalībniekiem; arī paši ministri šodien netic ne izraudzītajām metodēm, ne savam plānam, pat ne pašai iespējai izvairīties no katastrofas. Koalīcija piekrita vadīt valsti, aizvērusi acis un aizbāzusi ausis – lai neredzētu savu roku augļus un nedzirdētu raudas...

Premjera sludinātās ekonomiskās politikas vājums izriet nevis no naudas trūkuma valsts kasē, bet gan no varas ilgstoša sirdsapziņas trūkuma. Pasludinātie pasākumi budžeta deficīta samazināšanai, valsts finanšu un ekonomikas palieku glābšanai būs ne tikai neauglīgi, bet novedīs līdz Latvijas vēsturē vēl nepieredzētam dumpim. Pagaidām atlaišana ir skārusi nelielu daļu budžeta iestāžu darbinieku – pirmām kārtām pašus vājākos, ar klusākajām balsīm. Taču pirmajam vilnim sekos nākamie, un aiz katra atlaista darbinieka ir ģimene. Zaudējums no tādas atlaišanas būs multiplikatīvs un skars visus sabiedrības slāņus. Turklāt atlaidīs galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēkus, bet dumpoties un par viņiem atriebt izies jaunieši, kā tas jau bija janvārī...

Bezpalīdzīga var izrādīties arī ideja, nedomājot atbalstīt eksportētājus. Pirmkārt, tāpēc, ka pasaules cenas uz mūsu eksporta produkciju ir kritušās, bet iekšējie izdevumi joprojām ir augsti: tagad nav 90. gadu sākums, kad cilvēki kokzāģētavās strādāja par 100 ASV dolāriem mēnesī. Otrkārt, mūsu produkciju pat tai tradicionālajos tirgos ne pārāk gaida – tur cenšas atbalstīt savus ražotājus. Un, visbeidzot, eksporta preču ar augstu pievienoto vērtību mums praktiski nav – atsevišķs paldies jāsaka tiem, kas mūsu ekonomiku reformēja 90. gados.

Esmu pārliecināts, ka pretkrīzes politikai jābūt pilnīgi citādai. Pirmām kārtām tai jābūt citai morālā un idejiskā ziņā. "Atvērto durvju un atvērtās mutes" politikas un trulas paklausības konsultantiem un ekspertiem vietā Latvijai nepieciešama nacionālā egoisma politika. Citi iemesli un intereses – vai tās būtu skandināvu baņķieru, igauņu celtnieku, Briseles birokrātu –, tas viss jānobīda malā.

Citam pretkrīzes politikas fundamentālam principam jābūt cieņai pret Latvijas tautu un tās aizsardzībai. Latvijas tauta ir jāaizsargā no nonākšanas trūkumā, no degradācijas, no izmisuma. Tāpēc valstij, pirmkārt, jāpārvar bīstamā atsvešinātība no tautas, kas tagad pieaug ar katru dienu. Un, visbeidzot, politiskajai elitei beidzot jāatver ausis, labi tālu jānoslēpj sava augstprātība un uzmanīgi jāklausās, ko runā tauta, kas nav tik dumja un pakļāvīga, kā tas kādam var likties!

Esmu pārliecināts, ka, balstoties uz šiem diviem principiem – patstāvību un pašcieņu –, var realizēt politiku, kuru tauta atbalstīs, neliegs savu līdzdarbību un nodrošinās panākumus krīzes pārvarēšanā. Pamatā jābūt pilnīgi citai loģikai nekā tai, kuru mēs redzam šodien, un daudziem tās noteikumiem jābūt pretējiem "Dombrovska plāna" uzdevumiem. Tagad pa punktiem.

Darba vietas valsts sektorā vajag nevis samazināt, bet saglabāt, un varbūt pat jārada jaunas. Kā pilnīgs idiotisms izskatās valdības ideja atlaist no darba lielu skaitu skolotāju, policistu, ugunsdzēsēju, medmāsu, pašvaldības dienestu darbinieku un ierindas ierēdņu. Tas beigsies ar tādu jomu kā izglītības, veselības aizsardzības, tiesiskās kārtības un komunālās saimniecības sagraušanu. Štatu samazināšanas vietā uz laiku jāveic algu "pretkrīzes" samazināšana.

Cilvēki nav nedz neprāši, nedz idioti, viņi būs ar mieru saņemt mazāk, taču saglabāt regulāru ienākumu avotu. Viņi paši daudz labāk par Dombrovski un Godmani saplānos ģimenes budžetu un izlems, no kā var atteikties, bet no kā – ne. Algas samazinājums var būt gan 20, gan 30, un pat 40–50 procentu, kaut gan tas, protams, būs ārkārtīgi grūts pārbaudījums. Taču tas tomēr ir labāk nekā bezcerīga rinda darba biržā. Kas attiecas uz hipotekāro kredītu nomaksāšanu, tad varai bankām jānorāda ne tikai uz to tiesībām, bet arī uz atbildību, un ar visiem pieejamiem līdzekļiem jāpārliecina bankas, lai tās civilizētas sociālās partnerības ietvaros klientiem izrādītu pretimnākšanu, koriģējot aizdevumu dzēšanas grafikus un termiņus.

Ekonomisko krīžu laikā valsts pasūtījumiem jābūt vairāk – par to liecina pasaules prakse. Kad 1810. gadā kontinentālās blokādes laikā krasi samazinājās tradicionālo Francijas preču noiets, Francijā iestājās krīze, un bankroti sekoja cits citam; tad, lai pārvarētu krīzi, Napoleons izmantoja pasūtījumus uz valsts kases rēķina un izdarīja vilnas audumu iepirkumu armijas vajadzībām, deva milzīgus pasūtījumus audējiem un amatniekiem savu piļu apdarei. Vēl plašāk pazīstams piemērs ir autoceļu būve Vācijā 30. gados. Bet kā ir pie mums? Vai ar ceļiem viss ir kārtībā?

Tikai pasūtījumus un objektus vajag izvēlēties saprātīgi, citādi – kā pirmā Ulmaņa laikos bezdarbnieki vāca viršus... Nevajag tērēties arī valsts piļu un rezidenču apdarei. Ir svarīgākas problēmas, piemēram, enerģijas taupīšana. Visi saprot: tuvākajos gados un pat gadu desmitos dzīvojamo māju celtniecības tempi būs ļoti pieticīgi, un mums būs jāizmanto jau esošais dzīvojamais fonds, arī vecās padomju laika mājas. Tām visām ir vajadzīga mūsdienīga siltumizolācija, inženiertīklu modernizācija, ekonomiskas iekārtas u. tml. Uz to visu arī varētu būt valsts pasūtījums, un mēs no tā iegūsim daudzkārtīgu efektu – gan darbā iekārtošanas ziņā, gan iedzīvotāju un valsts kases līdzekļu taupības un enerģētiskās atkarības mazināšanas ziņā.

Nākamais virziens ir ekoloģija. Šeit darbības lauks ir bezgalīgs: no atkritumu savākšanas un bijušo rūpniecības zonu teritoriju, izgāztuvju attīrīšanas līdz koku stādīšanai un izcirsto mežu atjaunošanai. Attiecībā uz rūpnieciskiem uzņēmumiem jāatbalsta eksportpreču ražošana ar ilgu glabāšanas termiņu, pirmām kārtām koksnes izstrādājumu ražošana. Nav svarīgi, ka šodien neviens par cienīgu cenu negribēs pirkt, piemēram, koksnes granulas – tās nopirks rīt.

Pilnīgi piekrītu, ka valsts atbalsts jāsaņem transportam un infrastruktūrai. Ar vienu noteikumu: valsts ārpolitikai jānodrošina, lai Latvijas tranzīta potenciāls darbotos ar pilnu jaudu. Šajā nolūkā jāsasniedz labas partnerattiecības ar visām potenciālajām valstīm – kravu īpašniecēm, sākot ar Krieviju un beidzot ar Ķīnu. Tarifiem un noteikumiem jābūt izdevīgiem, komfortabliem, attiecībām ar klientiem – stabilām partnerattiecībām.

Nedrīkst aizmirst izglītību un medicīnu, kas tiešā veidā nosaka cilvēkresursu kvalitāti, kā arī Latvijas tautas rītdienu.

Izraudzīt valsts atbalsta virzienus un punktus vajag ļoti atbildīgi. Katram santīmam jābūt virzītam tā, lai tas visu savu enerģiju atdotu Latvijas ekonomikas "sasildīšanai".

Nauda mums ir vajadzīga, taču vēl vairāk mums ir vajadzīga stingra kontrole pār tās izlietošanu. Tāpēc par pretkrīzes pasākumu programmas svarīgāko daļu jākļūst valsts kontroles pastiprināšanai un tās papildināšanai ar tautas kontroli, ar pilnīgu valsts realizēto lēmumu atklātības nosacījumu.

Einšteins ir teicis: nevienu problēmu nav iespējams atrisināt tajā līmenī, kurā tā ir radusies. Latvijas smagās problēmas radās un saasinājās līdz maksimumam to pašu politiķu bezatbildīgu un nemākulīgu darbību dēļ, kuri izveidojuši arī esošo Ministru kabinetu. No tā izriet secinājums, ka šīs problēmas viņi nevar atrisināt vieni paši, bez visplašāko tautas spēku piedalīšanās. Citādi tiks izšķiesta nauda, laiks un arī daudzi cilvēki pazaudēti...

Svarīgākais