Baidenīvāna vēlēšanu kampaņa

Ir pilnīgi lieki censties analizēt, par ko politiķis domā pirmsvēlēšanu laikā. Lai kas tiktu sacīts vai darīts, viņš domā tikai par vēlēšanām – un tas ir pilnīgi neizbēgami, loģiski un pareizi.

Tāpēc mums Latvijā, Baltijā un Eiropā nevajadzētu daudz lauzīt galvu par to, kādus Amerikas ārpolitikas vēstījumus saviem sabiedrotajiem - un netālajiem pārrobežas oponentiem Maskavā - Rīgā pauda Džozefs Baidens. ASV viceprezidents ir viens no savas partijas varenākajiem "motoriem" cīņā par Balto namu, un viņa ierašanās Latvijā bija neslēpta Hilarijas Klintones kampaņas un amerikāņu iekšpolitikas sastāvdaļa. Viss Baidena teiktais patiesībā bija vēstījums tikai vienam adresātam. Labi, pusotram - jo dežūrpārmetumus saņēma arī Krievija un tās prezidents. Viss pārejais tikai kalpoja tam par vārdisku iesaiņojumu.

Demokrātu partijas smagsvara retorikas mērķis bija republikāņu kandidāts Donalds Tramps, - ar acīmredzamu pārliecību, ka aizvainotais miljardieris, kurš "nezina, ko runā", tiks izprovocēts atbildēt uz apvainojumiem un, varbūt zaudējot savaldību, atkal pateiks kaut ko kolorītu, zaudējot vēl daļu atbalstītāju.

Latvijas politiskā elite kā laipna mājasmāte ar neslēptu entuziasmu iesaistījās ASV demokrātu partijas priekšvēlēšanu uzvedumā, kam par fonu kalpoja Brīvības piemineklis un svaigie Rīgas pils interjeri. Jāsaka, šovs bija režisēts patiešām talantīgi, un īpaši veiksmīga (Baidenam un Klintonei) ideja bija duetā ar viceprezidentu iesaistīt bijušo Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju. Daiņa Īvāna teiktais par "Putina-RībenTrampa paktu" bija vēl viens tīšs izaicinājums republikāņu kandidātam.

Tramps noteikti reaģēs uz Baidena & Īvana izteikumiem - ne tikai tāpēc, ka tiek aizskārta viņa reputācija. Kandidātam un republikāņiem ir pat izdevīgs šis demokrātu Rīgas šovs. Pirmkārt, Baidena vizīte ir acīmredzama valsts administratīvā resursa izmantošana partejiskām vajadzībām. Otrkārt, ASV iekšpolitiskā ķīviņā tiek nevajadzīgi iejaukts aizokeāna sabiedrotais. Turklāt tāds, kam jau netrūkst ārpolitisku problēmu. Daļai amerikāņu vēlētāju tas var likt revidēt savu ticību demokrātu ētikai, atbildībai un rūpēm par valsts interesēm.

Izraēlas premjerministrs Banjamins Netanjahu pieļāva katrastrofāli nepatriotisku kļūdu 2012. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā, atklāti iestājoties par republikāņu kandidātu kā savai valstij vēlamāku. Baraka Obamas attieksme pret viņu joprojām ir izteikti vēsa, un tas turpina sīki, bet nelāgi ietekmēt abu valstu - senu stratēģisko partneru! - attiecības. Mūsu valsts ārpolitikas veidotāji izliekas šo pavisam neseno mācību nezinām un pilnīgi demonstratīvi iejūdzas demokrātu partijas ratos.

Ar milzīgu entuziasmu Latvijas valdība ir pati sevi padarījusi par bandinieku ASV iekšpolitikas šaha mačā. Otrkārt, Baidena, Īvāna un citu retoriķu bravūrīgie, tīši izaicinošie pārmetumi, kas tika adresēti "Trampa sabiedrotajam" Vladimiram Putinam, ir lieks saasinājums Latvijas un visas ES jau tā ļoti trauslajām attiecībām ar Krieviju. Diemžēl īpaši politiskajā šahā bandiniekus viegli upurē pirmos.

Katrs, kurš vēlas, var manis teiktajam oponēt, ja viņam ir argumenti. Var arī apsaukāt par Kremļa trolli un teikt, ka man vienkārši rēgojas visādi māži. Es pats vēlos, lai tikai rēgotos…