Ko tad darīt ar veselības aprūpi?

Lielam kuģim liela inerce – un valsts veselības aprūpes sistēma neapšaubāmi ir liels kuģis, kuru pat pieredzējušākais stūrmanis neapturēs vienā mirklī. Visos gadījumos, kad politiķi pirms vēlēšanām sola tūlītējas izmaiņas – tas ir tikai reklāmas triks jeb šmaukšana. Tomēr, pat lēni un apdomīgi mainot situāciju veselības aprūpē pacientu ārstēšana nedrīkst apstāties.

Ideālā gadījumā veselības aprūpes sistēmai būtu jāgarantē brīva un reāla piekļuve regulārām apskatēm un ārstēšanai, neatkarīgi no maka biezuma un “blatiem”. Lai ģimenes ārsts nebūtu pārpūlējies un viņam, skatoties uz pacientu, nebūtu jādomā par savām problēmām. Lai padziļināta izmeklēšana un ārstnieciskas manipulācijas būtu pieejamas par adekvātu cenu tik, cik nepieciešams, nevis tik, cik ļauj kvotas. Turklāt nav nekāds jaunums, ka profilakse ir produktīvāka un daudzkārt lētāka par ārstēšanu! Šis princips ir gandrīz visu starptautisko sabiedrības veselības programmu pamatā un dažreiz par to atceras pat Latvijas veselības politikas veidotāji, tiesa gan – darbos tas aizmirstas. Ko tad darīt?

Vispirms jāvienojas par darbības virzieniem, jāmeklē iespējami uzlabojumi un rezerves esošajā sistēmā un tad jāmeklē papildus līdzekļi, lai cik nepopulāri šie vārdi neskanētu. Var piedāvāt piecus pirmos soļus:

1)    Skaidri un saprotami noteikt un izskaidrot gan pacientiem, gan mediķiem veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas kārtību un nodrošināt regulāru informācijas apmaiņu, lai visi zina, kādi pakalpojumi pienākas.

2)    Saskaņot un apstiprināt ar mediķu pārstāvjiem viņu atalgojuma izaugsmes grafiku;

3)    Iesaistīt visas valsts struktūras veselības problemātikā, lai mediķi nebūtu pamesti vieni ierakumos;

4)    Mainīt politisko kultūru uz solījumu pārdomātu izteikšanu un galvenais – to izpildi;

5)    Pieejamo valsts finansējumu tērēt iespējami pārdomāti un racionāli, perspektīvā to palielinot.

Skaidrs, ka tas viss nenotiks ne rīt un pat ne līdz Ziemassvētkiem, tāpēc sākotnēji jāformulē redzējums, kā mainīt sistēmu. Lietas mainīsies lēnām – daudz lēnāk, nekā gribētos, jo pārāk dziļa ir realitātes un vīziju plaisa.

Jānis Urbanovičs

Frakcijas “Saskaņa” priekšsēdētājs

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais