Ko tad darīt ar veselības aprūpi?

Lielam kuģim liela inerce – un valsts veselības aprūpes sistēma neapšaubāmi ir liels kuģis, kuru pat pieredzējušākais stūrmanis neapturēs vienā mirklī. Visos gadījumos, kad politiķi pirms vēlēšanām sola tūlītējas izmaiņas – tas ir tikai reklāmas triks jeb šmaukšana. Tomēr, pat lēni un apdomīgi mainot situāciju veselības aprūpē pacientu ārstēšana nedrīkst apstāties.

Ideālā gadījumā veselības aprūpes sistēmai būtu jāgarantē brīva un reāla piekļuve regulārām apskatēm un ārstēšanai, neatkarīgi no maka biezuma un “blatiem”. Lai ģimenes ārsts nebūtu pārpūlējies un viņam, skatoties uz pacientu, nebūtu jādomā par savām problēmām. Lai padziļināta izmeklēšana un ārstnieciskas manipulācijas būtu pieejamas par adekvātu cenu tik, cik nepieciešams, nevis tik, cik ļauj kvotas. Turklāt nav nekāds jaunums, ka profilakse ir produktīvāka un daudzkārt lētāka par ārstēšanu! Šis princips ir gandrīz visu starptautisko sabiedrības veselības programmu pamatā un dažreiz par to atceras pat Latvijas veselības politikas veidotāji, tiesa gan – darbos tas aizmirstas. Ko tad darīt?

Vispirms jāvienojas par darbības virzieniem, jāmeklē iespējami uzlabojumi un rezerves esošajā sistēmā un tad jāmeklē papildus līdzekļi, lai cik nepopulāri šie vārdi neskanētu. Var piedāvāt piecus pirmos soļus:

1)    Skaidri un saprotami noteikt un izskaidrot gan pacientiem, gan mediķiem veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas kārtību un nodrošināt regulāru informācijas apmaiņu, lai visi zina, kādi pakalpojumi pienākas.

2)    Saskaņot un apstiprināt ar mediķu pārstāvjiem viņu atalgojuma izaugsmes grafiku;

3)    Iesaistīt visas valsts struktūras veselības problemātikā, lai mediķi nebūtu pamesti vieni ierakumos;

4)    Mainīt politisko kultūru uz solījumu pārdomātu izteikšanu un galvenais – to izpildi;

5)    Pieejamo valsts finansējumu tērēt iespējami pārdomāti un racionāli, perspektīvā to palielinot.

Skaidrs, ka tas viss nenotiks ne rīt un pat ne līdz Ziemassvētkiem, tāpēc sākotnēji jāformulē redzējums, kā mainīt sistēmu. Lietas mainīsies lēnām – daudz lēnāk, nekā gribētos, jo pārāk dziļa ir realitātes un vīziju plaisa.

Jānis Urbanovičs

Frakcijas “Saskaņa” priekšsēdētājs

Viedokļi

Infektoloģija man ir aizraušanās, nevis specialitāte. Šis raksts ir tapis nevis tādēļ, ka es kaut minimāli zināšanās par putnu gripu varu sacensties ar profesoriem Ludmilu Vīksnu, Ugu Dumpi, Indru Zeltiņu, Jeļenu Storoženko, Aigaru Reini vai Sniedzi Laivacumu, bet tādēļ, ka rakstu ātri un relatīvi vienkārši. Iepriekšminētos un arī citus infektologus es dievinu, apbrīnoju, ar patiesu interesi klausos viņu lekcijas un lasu viņu rakstus, un katram, kam manu zināšanu nešķiet pietiekami, aicinu vērsties pie infektoloģijas guru. Šī rakstiņa pamatā ir informācija, kas nāk no ASV slimību kontroles un prevencijas centra portāla (cdc.gov) un Amerikas Ārstu savienības žurnāla JAMA. Kāpēc Amerikas materiāls? Vienkārši – 6. janvārī izplatījās pamatota informācija, ka ASV miris pacients ar putnu gripu, bet Latvijas portālos un sociālajos tīklos izplatās baiļu raisoši stāstiņi. Žurnāls JAMA vienkāršu skaidrojumu ārstiem un pacientiem publicēja jau dažas dienas pēc notikuma, un es sekoju JAMAs piemēram.

Svarīgākais