Var tikai piekrist Viktoram Avotiņam (NRA 25.09.15), ka veselības aprūpe Latvijā un līdz ar to visi Latvijas iedzīvotāji piedzīvo ne tos labākos laikus, un kas sevišķi satrauc – jau ilgstoši un hroniski. Labi zināms, ka summa nemainās no saskaitāmo kārtības, tāpēc nav tik svarīgi, kāda terminoloģija tiek lietota – rezultātā nonākam pie cilvēkiem, kas nespēj saņemt sākotnējo (profilaktisko) aprūpi, rezultātā iedzīvojas smagās slimībās, izkrīt no darba un vērtību ražošanas aprites, valstij, sev un tuviniekiem dārgi izmaksā un galu galā papildina jau tā skumīgo Latvijas demogrāfisko situāciju mirstības rādītāju palielināšanā.
Nav nekāds noslēpums, ka visbīstamākā (letālākā) diagnoze cilvēka mūžā ir piedzimšana, katrs, kurš piedzimis – reiz arī nomirs! Cilvēka, sabiedrības, valsts un tās politikas jautājums ir, cik ilgi, cik pilnvērtīgi un raženi katrs sabiedrības indivīds nodzīvos, cik daudz politiski motivētu līdzekļu jāiegulda jaundzimušajā, lai cilvēks būtu pēc iespējas vesels, varētu strādāt sev un valstij par prieku, kā nodrošināt mūža nogali un kopējo integrāciju sabiedrībā. No šī viedokļa raugoties nevar teikt, ka “pastāv galvenokārt neadekvāta politika”, patiesībā ar retiem izņēmumiem šādas veselības ilgtermiņa politikas vienkārši nav. Ir haotiska mētāšanās katra jauna ministra (partijas) izpratnē, “bardaks” un skaļi saukļi, kas izbālē, kad tos sāk realizēt, ambīcijas un jāsaka pat alkatība, analfabētisks neprofesionālisms, kas reizēm robežojas ar atklātu kaitniecību. Vislielāko uzmanību veselības un medicīnas darbinieki izpelnās pirms katrām vēlēšanām – kā gan var nesolīt! Dīvaini, ka arvien katram jaunam princim baltajā zirgā atrodas arī atbalstītāju pūļi, kas tūlīt pēc vēlēšanām jaunizceptos tautas glābējus apspļauda un noniecina. Šobrīd saskaramies ar izņēmumu – medicīnas tēma kļuvusi aktuāla vēlēšanu starplaikā, izskatās, ka biķeris ir tik pilns, ka vairs nevaram gaidīt līdz solījumu laikam. Šāda situācija jauno laiku veselības aprūpes laukā bijusi tikai dažreiz, piemēram, 2002. gadā, kad nolaistās nozares glābšanai un lobijam tika veidota VM, diemžēl tās darbības konstruktīvais periods ir bijis visai īss, un ļoti ātri atsākās vienas profesijas, viena pakalpojuma vai pat galēja haosa laiks. Mediķu “profesionāļu kopuma“ viedoklis arī tā īsti nekad nav ticis uzklausīts – parasti konsultatīvajās padomēs un darba grupās tikuši salasīti konkrētam politiskam spēkam vai personai paklausīgi ļaudis, kas papildus “lielajam godam”, kompensācijā saņēma finansējuma palielinājumu savai nozarei vai iestādei, nemaz nerunājot par daudzajiem pseidokonkursiem un iepirkumiem (celtniecība, kas nav nepieciešama ilgtermiņā, transports par absurdām cenām, pārmērīga aparatūra utt).
Kvota, kā lamuvārds! Laikam jau nav svarīgi, kādu vārdu lietojam – kvota, limits, summa, pakalpojuma apjoms u.c., svarīgi, cik tad apendiksu jāizgriež, cik dzemdību jāpieņem, cik jāizmeklē un jāārstē ar kādu slimību sirgstoši cilvēki, un šie skaitļi ir zināmi, prognozējami un viegli saskaitāmi. Jautājums – kāpēc šie skaitļi netiek lietoti, ir vienkāršs – trūkst līdzekļu un absurdā kārtā līdzekļu meklēšana tiek uzticēta pašiem mediķiem – VM. Nez kāpēc FM darbinieki nedodas uz slimnīcām ārstēt slimniekus, vai nebrauc ĀP automašīnās, kur katastrofāli trūkst darbinieku. Jāpiekrīt raksta autoram (V.Avotiņam), ka medicīna ir bizness – bizness tajā nozīmē, ka cilvēki, kas projektē un būvē ārstniecības iestādes, ražo un apkalpo medicīnisko aparatūru, izgudro un ražo medikamentus, ārstē un aprūpē pacientus, māca un izglīto visu šo profesiju ļaudis galu galā tāpat cilvēki vien ir – tiem ir savas fizioloģiskas vajadzības – vajag kur dzīvot un ko ēst, reizēm tiem ir pat bērni, kam vajadzīga uzmanība, uzturs un izglītība; paradoksāli, bet reizēm tie pat grib atpūsties, kaut kur aizbraukt un piedalīties savu kolēģu jubilejās. No šī aspekta raugoties tiem kaut kā ir jātiek pie iztikas līdzekļiem, pie tam, būtu ļoti vēlams, lai injekciju izdaroša medmāsa nebūtu pārgurusi no strādāšanas trīs darbavietās, operējošam ķirurgam operācijas laikā nebūtu jādomā par to, kur ņemt skolas sporta tērpu jaunākajai atvasei, kardiologs lasot kardiogrammu nedomātu par savas ģimenes mitekļa cauro jumtu. Un viņi atrod – ja valsts nav nodrošinājusi šo cilvēku (profesionāļu, kam uzticēta līdzcilvēku veselība) iztikšanu, risinājums ir rasts nelegālos maksājumos, ko jau kā normu uztver jaunā mediķu un iedzīvotāju paaudze, vai kas ir vēl briesmīgāk – vienkārši aizbrauc – skumstot pēc mājām, radiniekiem un draugiem, bet – nodrošinot savu un savas ģimenes iztiku (tai skaitā vecākiem, kas nereti palikuši Latvijā). Kāpēc viņi nevar nopelnīt šeit? Tāpēc, ka finansējums (arī manipulāciju valsts noteiktās cenas) ir nesamērīgi zems ar tendenci tikai samazināties un tāpēc, ka jau tā skopais finansējums nereti tiek izsaimniekots nevajadzīgos tēriņos.
Vai mums kļūs labāk, ja kāds tiks apvainots visos pasaules grēkos un piesists krustā? Varbūt, bet vaina jau nav vienā konkrētā personā vai politiskā partijā – līdzīgas problēmas ir visās tautsaimniecības nozarēs, kas nozīmē, ka piepildījies no deviņdesmito gadu saukļiem ir tikai viens – brīvi, bet caurās un nodilušās pastalās, piedevām vēl slimi un neārstēti. Vai visi?!
Un vēlreiz par kvotām, šoreiz kontekstā ar garantēto minimumu. It kā jau ļoti vienkārši – ja zinām (jāzina!), cik dažādu slimību vidēji uz konkrētu iedzīvotāju daudzumu (un vecuma struktūru) būs laika periodā un kāds ir tas valsts garantētais minimums? Tālākais būtu pirmās klases aritmētikas līmeņa darbības, kam nebūt nav nepieciešami visi milzīgie un dārgie administratīvie resursi. It kā vienkārši, bet ne tik ļoti – nekur un neviens nav definējis un noteicis, kas tad īsti ir garantētais minimums! Latvijā, līdzīgi kā lielākajā daļā pasaules, ar šo terminu apzīmē negatīvo sarakstu – ir uzskaitīts, ko valsts negarantē, tas nozīmē, ka viss cits ir (tam ir jābūt) pieejamam, nav teikts, cik ilgā laikā vai attālumā, bet – pieejamam. Te tad nu sākas lielās diskusijas un nesaprotamie lēmumi – kam pielikt, kam noņemt, cik apendiksus griezīs Stradiņos un cik kādās citās slimnīcās – jo ūdens duļķaināks, jo zivīm vieglāk baroties un tās (zivis) grūtāk noķert. Turklāt nav jau tā, ka nekur pasaulē nav atrasti risinājumi, ir, un ļoti vienkārši, bet konsultatīvās padomes un darba grupas šādus lēmumus neatbalsta, tāpēc ministri (partiju koalīcijas) lēmumus nevar pieņemt.
Nezinu par “apzinātu neorganizētību”, tomēr neredzu iemeslu apgalvojumam par šādu “apzinātu genocīdu pret tautu” un sazvērestību teorijām, vairāk piekrītu vienkāršai muļķībai, ambīcijām un, protams – alkatībai – ātri, īstermiņā pakampt, cik tik var par spīti visam, un pēc tam kaut ūdens plūdi.. un piemēru tam ir daudz. Un kopējais rezultāts – nesakārtota sistēma, kurai visi un katrs pa savam ir pielāgojies… Ir jau vieglāk rīkot raganu medības un skaļas kampaņas, kas tā arī izzūd, bet vezums arvien tepat! Tā vien prasās pieminēt klasiku (Krilova fabulas) – velk katrs savā virzienā… un velk atspērušies!
Tikmēr Latvijas iedzīvotāji noveco, slimo un mirst, tie, kas jaunāki, arī mediķi, ikdienas vēlēšanās balso ar kājām – aizbrauc!
Pie visa iepriekšminētā taisnības labad tomēr jāpiebilst, ka nav arī tā, ka nekas nav izdarīts – ir, un vietām pat ļoti daudz – ir jaunas un renovētas telpas, aparatūra (cits jautājums – par cik un cik pārdomāti) un galvenais – pasaules klases speciālisti, kas iztiku piepelna privātpraksēs un pelēkos maksājumos. Ir bijušas arī dažas stratēģiskas vīzijas (piemēram, ar Pasaules Bankas atbalstu septiņu gadu garumā rakstītais un tiešām plaši apspriestais “masterplāns”), kas gan savu ieviešanu tā arī nepiedzīvoja, vēl vairāk – katrs nākamais ministrs to pārtaisīja pēc sava ģīmja un līdzības). Bet kopumā – šodienas Latvijā medicīna ir pilnībā konkurētspējīga un par skaidru naudu varen viegli pieejama, un tiešām ļoti kvalitatīva. Līdzīgi arī izglītības sistēma – specializētās koledžas un universitātes veiksmīgi konkurē starptautiskajā tirgū, ražojot visā pasaulē trūkstošos speciālistus, farmācijas uzņēmumi ražo medikamentus u.t.t. – viss notiek! Aiz borta palicis vien LV vidusmēra iedzīvotājs (kas reizēm ir iekārotais un krāptais vēlētājs) un kuram tas viss nav pieejams.
Jānis Urbanovičs,
Saeimas frakcijas “Saskaņa” priekšsēdētājs