Lai izlauztos no lamatām, dažreiz var noderēt arī pilnīgi neordināra, pat neloģiska vai acīmredzami traka rīcība. Alekša Cipra valdības straujie manevri atgādina par neseno traģisko notikumu Rīgā [1], kad cilvēks, draudot padarīt galu un pieliekot sev nazi pie rīkles, centās nepieļaut ģimenes izlikšanu no apķīlātā dzīvokļa. Šķiet, bijušais grieķu finanšu ministrs Janis Varufakis nolēma kļūt par slazdā palikušo ķepu, ko lapsa pati nograuzusi, lai tiktu brīvībā.
Pilnīgi bezjēdzīgi patlaban būtu strīdēties, kā tieši mums vērtēt Grieķijas valsts un sabiedrības rīcību – vai uzskatīt par bezgožiem, ar ko nevajag ielaisties nekādās darīšanās, vai arī par varoņiem, kurus apskaust un izdevīgā brīdī censties atdarināt. Šādas runas tikai novērš uzmanību no citiem un Latvijai kā ES un eirozonas dalībvalstij būtiskākiem jautājumiem par to, kāpēc neliela un ES mērogā mazturīga valsts spēja iedzīvoties tik grandiozos parādos. Bez čakliem un devīgiem izpalīdzētājiem – turklāt arī Briseles koridoros – nekas tāds nebija iespējams.
Mēdz teikt: lai dejotu tango, ir vajadzīgi divi. Grieķija tika "uzlūgta uz deju" un apbērta ar viegli pieejamiem, nekritiski izsniegtiem kredītiem. Taču diez vai tas ļauj secināt, ka visas privātās un valstu bankas, tāpat arī starptautiskās finanšu organizācijas, Eiropas Centrālo banku ir piepildījuši vientieši ar MBA diplomiem, kurus Balkānu viltnieki viegli tina ap pirkstu. Aizdevējus motivēja pavisam auksts aprēķins – bankās gulošā nauda tika laista apgrozībā, par izsniegtajiem kredītiem tika maksāti procenti un komisijas. Grieķijas valdības veiktie iepirkumi, paaugstinātās valsts sektora darba algās un pensijās izmaksātie līdzekļi radīja patēriņa pieaugumu un pieprasījumu pēc importa, "sildot" citu valstu un visas ES ekonomiku. Šāds makroekonomisks eksperiments iepriecināja Briseli, Berlīni, Parīzi, Ņujorku. Tika uz audzēts vērienīgs "trekno gadu" mehānisms, kas negaidīti salūza 2009. gada pasaules finanšu krīzē. Droši vien ir cilvēki, kuri Grieķijas "veiksmes stāsta" aizkulises spētu skaidrot daudz detalizētāk un kolorītāk – taču viņi paši būs vai nu "sildījušies" šajā procesā vai to politiski pieseguši.
Kopš laika gala Brisele un ES kodola valstis (1950. un arī 1973. gada "iesaukumi") ar labvēlīgu nicinājumu noraudzījās "caur pirkstiem" uz šo valsti, tajā valdošo vieglprātīgo tiesiskuma izpratni vai biznesa un fiskālo ētiku, "fakelaki kultūru" [2] – ko padarīsi, tāda nu ir Vidusjūras mentalitāte... Bagātajam koptirgum šķita, ka tas var 1981. gadā atļauties inkorporēt sevī nedaudz nekaitīgas Balkānu eksotikas, izmantojot to savās interesēs. Kad 2001.gadā Grieķija, piekoriģējot statistiku par budžeta deficīta patieso līmeni, tika "aiz ausīm ievilkta" arī eirozonā, tās valdību un dāsno aizdevēju nesātībai pavērās patiesi milzīgas iespējas.
Helmuts Kols, bijušais VFR kanclers (1982-1998), piesakot 2014. gada novembrī savus memuārus, publiski pārmeta amata pēctecim Gerhardam Šrēdēram, ka viņš pieļāvis "negatavas" Grieķijas pāreju uz kopējo valūtu, un tie esot kapa draudi Eiropai. Toreiz Eiropas Komisijas svaigi ieceltais vadītājs Žans Klods Junkers centās apstrīdēt Kola apsūdzības smagumu, norādot uz tābrīža Samara labējās valdības apņēmību labot "kļūdas, ko Grieķijas politiskā šķira ir sastrādājusi gadu desmitos". Viņš, protams, neuzskatīja par vajadzīgu piebilst, ka Briselē šīs kļūdas gadu desmitiem ilgi pacietīgi vēroja un pieļāva. Vai tomēr – veicināja un piesedza?
Tagad referenduma rezultāti un sekas – īpaši jāatzīmē Antoņa Samara, iepriekšējā premjera un "par" balsojuma kampaņas līdera, tūlītēja atkāpšanās no labējās partijas "Jaunā demokrātija" vadītāja amata – apliecina pārējai Eiropai, ka visa Grieķija patlaban ir vienota savā nostājā un tās valdībai piešķirts maksimālas uzticības mandāts. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka valsts politikā Ciprusam un viņa vadītai partiju apvienībai "Siriza" tuvākajā laikā uzradīsies vērā ņemama probriseliska alternatīva. Tāpēc, visticamāk, pēc ilgākiem dusmīgas publiskās retorikas plūdiem Grieķijas kreditori – īpaši Eiropas Savienības un to dalībvalstu vadība – samierināsies un klusām nolems, ka šīs valsts parādus ir vēlreiz jāpamēģina kaut kā pārstrukturizēt. Iespējams, pagarinot tiem atmaksas laiku par vēl kādiem 30 gadiem.
Droši vien varētu jau uzreiz noteikt arī 130 gadu ilgu termiņu, taču Briselei un dalībvalstīm šķiet nepieciešams "saglabāt seju" un "sūtīt skaidru signālu" citām problēmvalstīm. Tāpēc tiks organizētas jaunas līdzekļu iekasēšanas programmas eirozonas finanšu stabilizēšanai. Tad savu artavu kopējā kolektē nāksies solidāri mest arī Latvijai. Skaidri apzinoties, ka ES šos līdzekļus var izmantot ne tikai Grieķijas parādu dzēšanai, bet arī kaut kādiem jauniem makroekonomiskiem eksperimentiem. Latvijai, domājot par savu naudu, kas jāiemaksā ES budžetā un programmās, problēma nav Atēnas, bet gan Brisele.
Būtu lieki satraukties, ka Cipram, "Sirizai" un Grieķijas sabiedrībai citur atradīsies veiksmīgi sekotāji – piemēram, Latvijā. Tā ir unikāla parādība, kas iespējama vienīgi tur, kur liela daļa pilsoņu ir apraduši ar labklājību, kas būvēta uz valsts parāda, un gatavi aizstāvēt to kā pašsaprotamu. Gluži tāpat Putins ir iespējams vienīgi Krievijā, kuras sabiedrība vēlās būt dižena, „piecelties no ceļiem” un aizmirst Jeļcina laika pazemojumus. Gluži tāpat kā Valdis Dombrovskis ir iespējams tikai Latvijā, kur nacionālajā raksturā izpaužas instinktīva vēlme pieglaimoties un izkalpoties svešiem kungiem – joprojām kā brāļu Kaudzīšu aprakstītajos mērnieku laikos.
Jānis Urbanovičs
Frakcijas SASKAŅA
priekšsēdētājs