Ir lietas, ko politiķi nevar «sakārtot», tās ierakstot Satversmes preambulā. Piemēram, nodrošināt tautas dabiskās tiesības uz lietpratīgu valsts pārvaldi – tādu, kas spēj cilvēkos radīt pārliecību, ka viņu nākotne būs pārtikusi, droša un nododama tālāk bērniem, mazbērniem; ka viņu valsts pieņemas spēkā un tās pamati ir nesatricināmi.
Ar pamatlikuma uztjūnēšanu nepaveikt to, kas ir tautvaldības pastāvēšanas jēga. Tomēr Latvijas valdības partijas jūtas drošas savam elektorātam vēstīt: «Ziniet, no mūsu rosības jums nekļūs neko daudz labāk, toties varēsiet dzīvot ar sajūtu, ka jūsu kaimiņiem, kolēģiem, paziņām un līdzcilvēkiem šeit būs sliktāk. Ja ne tiešām sliktāk materiāli vai tiesiski, tad vismaz psiholoģiski, sadzīviski riebīgāk ap dūšu. To mēs jums garantējam, tāpēc, pateicības pilni, balsojiet par mums!» Pati priekšvēlēšanu preambula nav nopietna problēma, tikai viens no simptomiem, kas apliecina vispārēju valstisku krīzi Latvijā – pilsoniskajā sabiedrībā, sociālajā solidaritātē, politiskajā sistēmā, pašas valsts spējā būt efektīvi, nevis formāli demokrātiskai. Mums nav patiesas tautvaras un tautvaldības, tāpēc nav skaidru nacionālo mērķu, ne apņēmības tos sasniegt, nav izaugsmes un tās radītās nacionālās pašcieņas. Latvija mīņājas uz vietas, un viss, uz ko paļaujamies, ir cerība, ka jau pati līdzdalība Eiropas Savienībā un eirozonā mūs kaut cik pastums uz priekšu; ka «savienoto trauku princips» dzīves kvalitāti Latvijā pamazām tuvinās «eirostandartam».
Kas mēs esam? Mums piemīt nelāgs ieradums sevi turēt par kalpu tautu un attiecīgi uzvesties. To kā gluži pašsaprotamu lietu pirms manis jau ir daudzkārt skaļi teikuši «pareizāki» cilvēki, neizraisot nekādus nacionālo dusmu uzplūdus. Drīzāk atzinīgu piekrišanu: jā, ko tur slēpt, tādi esam. Kas mums ir? Stingra turēšanās pie hierarhijas. Tās radīta pārliecība, ka paši mēs neko īsti nevaram, pat nedrīkstam – ne izlemt, kā dzīvosim, kurp iesim, ne pat savus zagļus un blēžus sodīt. Tādām lietām vajadzīgs kungs – lai norīkotu mūs darbos, lai dzītu baznīcā, lai spriestu rīkstes pieķertiem garnadžiem.
Mēs turpinām dzīvot muižas ēnā. Nav ne baronu, ne dzimtbūšanas un klaušu, ne kauna siekstas pie baznīcas un aizlieguma kunga mežā sēņot. Bet ēna nav izgaisusi. Noteikti ir vajadzīgs kāds, kas stāv pāri mums visiem un, protams, ir ārpus mūsu kritikas, mūsu pretenzijām. Ko brīnīties, ka mūsu «smalkajās aprindās» vērojami koloniālas domāšanas vai, latviskāk izsakoties, vagarisma recidīvi un gluži pašsaprotami tiek likts saprast, ka Latvijas varas hierarhijas pati virsotne atrodas kaut kur ārpus šīs valsts. Jeņķi, vācieši, protams, arī krievi, bet varbūt pat luksemburdzieši – tie izlemj mūsu likteni, mēs paši tikai varam plātīt rokas un klanīties. Pie viena baiļojoties, vai esam pietiekami pareizi paklanījušies – tagad ne vienmēr Vašingtona un Berlīne atrodas vienā politiskajā debespusē.
Vai tas nav vienkārši apnicīgi – pašiem piekopt sevis un savas tautas noniecināšanu, uzskatot to par atslēgu uz «eiropeiskumu»? (Ja uzvedīsies rātni, ja izpatiksi tantēm un onkuļiem, iespējams, dabūsi bonbongu.) Tad jau labāk būtu mesties otrā galējībā, kas raksturīga daudzviet Eiropā, īpaši provincē – vairāk vai mazāk ērti dzīvot savā «mucā», bet justies esam «pasaules naba». Patlaban Latvijas tautai galvenais ir atraisīties, izkopt sevī pašcieņu – vienalga, pat ja tā ir samērā nepamatota. Kaut vai izpaustos tik bezjēdzīgi, kā iereibušu latviešu vecpuišu dabisko vajadzību kārtošana pie Nelsona kolonnas Londonā. Jo ar ko gan mēs esam sliktāki, mazvērtīgāki par britiem, bavāriešiem, čehiem vai zviedriem? Arī mēs, tāpat kā viņi, esam tiesīgi «tiekties pēc laimes» un vēlēties dzīvot labāk, drošāk, godīgāk – turklāt esam (vairākums no mums) gatavi strādāt un pilnveidoties, lai to nodrošinātu sev un bērniem. Dzimtenē, nevis kaut kur vienotā ES darba tirgus otrā malā.
Nācijai var būt nepieciešami daudzi gadi un varbūt desmitgades, lai pārvarētu latvisko biklumu un padevību, beidzot izejot no muižas ēnas. Tomēr ir lietas, ko varam tūlīt un tepat. Turklāt tās vajag darīt ātri, lai paātrinātu Latvijas tautas pašcieņas un pašapziņas pieaugumu. Kaut vai atļauties beidzot izlemt, kas īsti mums ir sava valsts – vērtība vai dieveklis. Valsts pieder mums, vai arī mēs esam tās inventārs kā dzimtļaudis muižai?
Kāpēc Latvijas tauta nedrīkst vēlēties, ka, papildus tās centieniem sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, latvisko kultūru un izglītību, valsts palīdz arī cilvēku centienos veidot labāku – gudrāku, saskanīgāku, pārtikušāku, veselīgāku, tiesiski un sociāli drošāku – dzīvi sev un nākamām paaudzēm? Tāpēc, ka labējām partijām tas ir daudz piņķerīgāk, nekā kārtējo reizi nobalsot par to, ka Latvijā latviešiem pienākas «pirmdzimtība»? Tāpēc, ka kādam ir ērtāk izdomāt Latvijas ienaidniekus un tēlot uzvaras pār tiem?
Latvieši tikai zaudēs no priekšvēlēšanu kampaņas diktētiem politiskiem centieniem saviem krieviem atņemt kaut ko no viņu krieviskuma. Vai tiešām kāds te cer, ka tādā veidā krieviskais tiks iedzīts pagrīdē? Ka tādējādi piespiedīsim viņus izlikties par latviešiem? Politiski uzpumpētas fobijas rada antifobijas. Par hrestomātisku piemēru kļuvuši jaunieši, kuri raitā latviešu valodā saka, ka nemīl savu valsti. Jo valsts nemīl viņus un liek saprast, ka nekad tai nebūs pietiekami labi. Necieņa, kas tiek izrādīta «citiem», pazemo pašu tās izrādītāju, jo sakņojas kalpības instinktos.
Latvijas tautai un Latvijas politiķiem joprojām ir visas iespējas celt plaukstošu, iespējās vienlīdzīgāku un nacionāli saliedētāku valsti, kas attīstās aktīvā sazobē ar ārpasauli un veido izdevīgas attiecības ar visiem, kas tādas vēlas uzturēt. Mēs varam pārvērst Latviju par zemi, kur ir labi dzīvot, strādāt, attīstīties – gan latviešiem, gan ikvienam Latvijas iedzīvotājam, gan tiem, kas gribētu par tādiem kļūt, aizpildot ekonomiskās emigrācijas radītos robus. Varam panākt, ka cilvēki no visas pasaules tiecas uz Latviju nevis tikai Šengenas vīzas dēļ, bet veidot šeit savu nākotni, laistu saknes un savstarpēji bagātinātos saskarsmē ar mums, pamatiedzīvotājiem. Valsts, kas pastāv kā etnogrāfisks brīvdabas muzejs, vajadzīga tikai tiem, kuri šeit nedzīvo, bet nostalģiski apjūsmo to no droša attāluma.
Patlaban Latvijas politikas veidotāji nevēlas pamanīt, ka viņi paši sevi ieveduši strupceļā – ne tikai idejiskajos uzstādījumos, bet arī attiecībās ar elektorātu. Valsts varas un nācijas savstarpējā atsvešināšanās pat tiek atzīta par partijām komfortablu un tāpēc visādi veicināmu. Pilsoņi nejūt saikni ar viņu ievēlētiem politiķiem – šķiet pilnīgi neiespējami pieprasīt no Saeimas deputātiem kaut kādu atbildību par reiz dotiem solījumiem. Tad pienāk vēlēšanas, politiķi pārgrupējas sarakstos, un daži partiju «vilcēji» atkal piedabū četrus Jēkaba ielas namus pilnus ar cilvēkiem, kuriem nav nekādu saistību, pat ne morālu, pret viņus ievēlējušiem pilsoņiem. Cik ilgi vēlētāji gribēs piedalīties politiskā rituālā, kas viņiem vēlāk liek justies ja ne piekrāptiem, tad vienkārši izmantotiem? Iespējams, atbildi sniegs jau Eiropas Parlamenta vēlēšanas.
Proporcionālā vēlēšanu sistēma Latvijā ir pilnībā degradēta, pārvēršot to par lielisku instrumentu totālas politiskās bezatbildības nodrošināšanai. Droši vien pašai sistēmai nav nekādas vainas, jo citādi diez vai vācieši un skandināvi tik ilgi to pieciestu. Tāpēc nākas atzīt, ka mēs, Latvijas politiķi un pilsoņi, līdz šai sistēmai vēl neesam izauguši. Visprātīgāk, ja nevēlamies drīzumā Latvijā piedzīvot visaptverošu politiskās varas krīzi, ko var izprovocēt jau pavisam traģiski zema vēlētāju aktivitāte, ir «atkāpties attīstībā atpakaļ» uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Uz klasisko kā britiem vai vismaz uz daļējo kā Lietuvā. Jā, mažoritārai sistēmai ir savi trūkumi, bet tā nodrošina likumdevēju gluži vai fizisku sasaisti ar saviem vēlētājiem, viņu atbildību par solīto un paveikto. Latvijas sabiedrībai ir steidzīgi nepieciešams sajust, ka valsts vara tiešām ir atkarīga no tās pilnvarotājiem. Tas vairotu nācijas pašapziņu un politisko aktivitāti, cilvēkiem būtu lielāka atbildības apziņa par savu politisko izvēli un valsts attīstību. Šis ceļš mums ļautu aiziet projām no muižas ēnas.
Tāpat mažoritārā sistēma var atrisināt vairākas «tehniskas» problēmas, ar ko ilgāku laiku mokās Latvijas parlaments. Deputāts, kurš noteiktā vēlēšanu apgabalā pats izcīna savu vietu Saeimā, ir taisīts no pavisam cita materiāla nekā tagadējais «ierindas deputāts», kuram mandātu partija dāvājusi ar pietiekami augstu vietu sarakstā, kam priekšā spēcīga «lokomotīve». Tad nebūtu iedomājami tagadējie «tiesiskuma jaunrades» plāni, ka Saeimas vairākums varētu atņemt deputātam vēlētāju dotu mandātu. Tāpat partijas, kuru mugurkaulu veidotu cilvēki ar personiski gūtu vēlētāju uzticību, būtu krietni autoritatīvākas nekā tagadējie «vagonu parki». Mažoritārās vēlēšanās nevajag satraukties par parlamenta sadrumstalotību – vēlētāji saprot, ka stiprs kandidāts viņu labā vairāk panāks tieši tad, ja aiz viņa būs spēcīga partija ar daudziem mandātiem. Tāpat politiķi viņa apgabala vēlētāji nosūtītu strādāt tieši uz Saeimu, pārstāvēt tur viņu intereses, rakstot likumus, izvēloties un uzraugot valdību – nevis iet tajā par ministru. Tad tiešām Ministru kabinets būtu pakļauts Saeimai – profesionālu deputātu korpusam ar tautas dotu pilnvarojumu. Ko tagad «ierindas deputāts» iebildīs ministram, kurš viņu kā saraksta līderis ievilka parlamentā?
Nākamais solis – vai drīzāk, gluži otrādi, pirmais – ir pašvaldību līderu tiešas vēlēšanas. Kandidāts piedāvā pilsētai vai novadam savu programmu, savu komandu tās īstenošanai – saņemot vēlētāju pilnvarojumu, viņš ir personiski atbildīgs par solījumu izpildi. Savukārt domes deputāti veic pilsētas vai novada galvas pieņemto lēmumu uzraudzību. Tā gluži loģiski mēs nonākam arī pie tautas vēlēta Valsts prezidenta un, iespējams, Ministru prezidenta. Valsts tiesību speciālisti šiem pārkārtojumiem var izstrādāt atbilstošu – vai pielāgot citur noskatītu – «checks and balances» sistēmu, lai sargātu tautas ievēlētos no vadonības kārdinājuma. Galvenais – nodrošināt varas un atbildības nesaraujamu sasaisti, politiskā pienākuma konkrētību.
Ja Latvijas tauta un politiķi tiešām vēlas sev labu, tās būtu vienkāršākās lietas, ar ko vajadzētu sākt. Es jau reiz mēģināju, iesniedzot likumprojektu par Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņu. Iespējams, pat mūsu frakcijā dažs deputāts joprojām man to nav piedevis, ka esmu gribējis apdraudēt rāmo dzīvi. Kam ir dūša – sabiedriskām organizācijām, iniciatīvu grupām, jauniem politiskiem līderiem –, lai ķeras klāt un iekustina iestigušo vezumu.
