Tikko veiksmīgi pārdzīvojām Maiju kalendārā atrasto „pasaules gala” datumu. Caurmēra Latvijas iedzīvotājs par šo moderno mītu daudz ko nezināja, bet brīvajā Rietumu pasaulē par šo tēmu tika uzņemtas neskaitāmas „dokumentālās filmas”, nolasītas neskaitāmas lekcijas, uzrakstītas grāmatas, brošūras, pamfleti, rīcības instrukcijas, rīkoti rituāli un aizstāvētas disertācijas.
Lielākoties ar šo datumu saistīja nevis parastu kārtējo pasaules galu, kādu reizēm izsludina reliģiskas sektas, bet jauna laikmeta sākumu, cilvēces pāreju uz augstāku apziņas līmeni, kas līdz nepazīšanai mainītu mūsu dzīvi. Mainītu vislabākajā un cēlākajā nozīmē.
Protams, tas viss bija un paliek blēņas, kas liecina nevis par apziņas evolūciju, bet degradāciju, par noslīgšanu maģiskā domāšanā, ilūzijās, ka labas pārmaiņas nāks bez pašu cilvēku apzinātas piepūles, kaut kādā maģiskā veidā, neatkarīgi no mums pašiem. Arī latviešu modernajā mitoloģijā var atrast līdzvērtīgus mītus. Varbūt vispopulārākais no tiem ir t.s. „Finka pareģojums”, kas arī sola jaunu laiku iestāšanos un visu netaisnību izlīdzināšanos kaut kādā maģiskā veidā, bez pašu cilvēku aktīvas līdzdalības, bez mazākās piepūles. Bet arī ikdienas līmenī mūsu sabiedrība dzīvo veselā mītu sistēmā, gaidot labas pārmaiņas no augšas vai ārienes (partijām, politiķiem, patēriņa precēm, kredītiem, slavenībām, institūciju lēmumiem, lielvaru prezidentiem, astrologu vai ekstrasensu pareģojumiem, starptautiskām organizācijām, dzīvesvietas maiņas u.c.), tikai ne paši no sevis.
Tiem, kuri sevi uzskata par politiski aktīviem, pašlaik aktuālākais jautājums šķiet eiro ieviešana vai neieviešana: cik tas atbilst vai neatbilst Latvijas interesēm, kā mainīsies preču un pakalpojumu cenas, vai valdošais režīms ņems vērā sabiedrības vairākuma skeptisko viedokli, vai tiks rīkots referendums, vai tiks pieļautas publiskas diskusijas, kurās brīvi izskanēs visi „par” un „pret” argumenti, vai tie, kuri tēlojuši tautas draugus un patriotus, nenodos utt.
Varbūt padiskutēsim arī par AIDS slimības plusiem?
Kungi un dāmas, varam nomierināties – tas viss būs. Turklāt tādās devās, ka noriebsies klausīties, sāks šaubīties pat nelokāmie, un beigās visi samierināsies. Kā parasti. Tā jau simtām reižu Latvijā pārbaudīta pārliecināšanas un samierināšanas tehnoloģija. Cilvēki, lai cik patriotiski paši sev šķistu, nav no dzelzs. Viņi ar laiku nogurst. Un radīsies simtiem citu rūpju, ka vairs neatliks enerģijas domāt par visām. Jau tagad tik daudz domājam par visādām blēņām un uzmanības izkliedētājiem, ka neatliek laika kaut ko lietas labā arī izdarīt.
Tikpat labi varētu izvērst diskusiju par AIDS slimības plusiem un mīnusiem. Un atradīsies cilvēki, kuriem AIDS slimības plusi šķitīs tik pārliecinoši, ka viņi šo slimību uzskatīs par privilēģiju vai pat izredzētību. Tāpat kā daži jau sākuši uzskaitīt eiro ieviešanas plusus, es jums nosaukšu dažus AIDS slimības plusus. Piemēram, AIDS slimnieki bez maksas un pēc vajadzības var patērēt dārgus medikamentus, ārstnieciskās procedūras, rehabilitācijas programmas, baudīt slimības kontrolēšanai atbilstošus dzīves apstākļus. Vien parēķiniet, cik jūs uz tā rēķina ietaupīsiet! Jūsu godu un anonimitāti ar likumiem un soda sankcijām garantēs, ap jūsu likteni žurnālisti un rakstnieki audīs varonības, moceklības, garīgas izsmalcinātības un izredzētības auru. Medicīnas panākumi jums nodrošinās salīdzinoši garu un bezbēdīgu mūžu. Turklāt ar savu izredzētības slimību jūs varēsiet brīvi dalīties, piemēram, ar saviem seksa vai narkomānijas partneriem. Un jums par to nekas nebūs, jo likums sargās jūsu anonimitāti un privilēģijas. Manuprāt, AIDS slimība ir daudz perspektīvāka pat par eiro ieviešanu, bet vēl labāk, ja baudīsim abus šos labumus. Eiropā vienlīdz augstu ciena gan AIDS slimniekus, gan eiro entuziastus. Kāpēc nē?
No rāmjiem izsistu, no saknēm atrautu cilvēku muļķība ir neizmērojama. Tāpēc nav nekādu ierobežojumu arī manipulācijām, lai kaut ko ieviestu vai izskaustu. Tā tas bijis visus šos gadus – pakāpeniski, bet konsekventi un sekmīgi. Vai kāds vēl grib diskutēt par iestāšanos ES? Nē taču – tas viss sen jau iziets un aizmirsts, tagad citas rūpes, un rūpju ar katru dienu vairāk. Liela daļa šo rūpju tieši no šīs iestāšanās, bet par to diskutēt vairs neskaitās labai tonis, – jāiet tālāk, tagad jāievieš arī eiro.
Re, antiglobālisti ar kompanjoniem jau gatavi „atklāti diskutēt”. Viņi arī piketēs pie Saeimas pret eiro ieviešanu, pelnīs atzinības punktus, vairos savu atpazīstamību un taisīs jaunu partiju. Tas nekas, ka viņi savās skrejlapās izplata galīgas blēņas – uzsildītu un uzprišinātu vakardienu. Bet, ja projekts izdosies, viņi labi iekļausies koalīcijā, un jūs varēsiet par viņiem balsot kā par savējiem. Tas nekas, ka arī šie „savējiem”, tāpat kā visi iepriekšējie, jūs pēc tam vēsi uzmetīs un piesmies jūsu lētticību. Galvenais ir tas, ka cilvēki sevi nostādījuši tik zemu, ka diskutēt par valsts demontāžu jau sen neskaitās nepieklājīgi, apkaunojoši vai nodevīgi. Latviju taču demontē jau 22 gadus, un tas skaitās normāli, prestiži vai pat stilīgi. Tas dažiem ir visienesīgākais bizness – iztirgot dzimteni. Visplašākajās masās vēl arvien liels pieprasījums pēc nodevības! Nu jau viss gandrīz izdarīts, eiro ieviešana tikai tāda kā pēdējā formalitāte palikusi.
Kā augšā, tā arī apakšā
Maldi un blēņas iestrādāti jau pašā jautājumu nostādnē. „Latvijas intereses” – kas tas tāds? Vai jūs varat nosaukt kaut vienu gadījumu pēdējos 22 gados, kad kaut kas tiktu darīts Latvijas interesēs? Kā var kaut ko darīt tādas valsts interesēs, kuru visu šo periodu demontē, kuras faktiski vairs nav? Ja kaut kas patiešām būtu darīts Latvijas interesēs, mēs taču to justu, vai ne?
Varu ieteikt vienu drošu kritēriju, pēc kura vērtēt pieņemtos lēmumus. Ja kaut kādu apstākļu dēļ kādreiz tiks pieņemts Latvijas interesēm atbilstošs lēmums, nekavējoties sekos skaļi Vašingtonas, Briseles, Eiropas Komisijas, SVF un t.s. pasaules brīvās preses protesti un nomelnošanas kampaņas. Apmēram tā, kā nesen bija Ungārijas gadījumā. Bet tā kā šie globālie arbitri Latvijas vietvalžu lēmumus tikai slavē un iesaka citām kolonijām, tad varam būt pavisam droši un mierīgi, ka visi šie lēmumi ir pieņemti nevis Latvijas, bet kādu ārēju spēku interesēs.
Tādas pašas blēņas ir „tautas viedoklis”, kuru kādam jāievēro, jārēķinās. Modernajā laikmetā „tautas viedokli” vispirms formē, un tikai pēc tam „noskaidro” jeb dokumentē. Tā tas notiek, piemēram, pirms katrām vēlēšanām, kad tiek uzpumpēti partiju un politiķu reitingi. Šo jomu pie mums regulē nevis pati tauta, bet speciāli sagatavoti un labi atalgoti PR speciālisti. Tas ir viens no ienesīgākajiem biznesiem – formēt sabiedrības viedokli. Piemēram, kad eiro ieviešanas tēma bija atstāta pašplūsmā, pret eiro ieviešanu bija 87% iedzīvotāju. Tagad tiek īstenota propagandas kampaņa, un varēsim vērot, kā eiro reitings tiks uzpumpēts. Kampaņa nebalstīsies uz loģiskiem argumentiem, bet uz patīkami intriģējošām blēņām. „Vienotības” blēņas pret „antiglobālistu” blēņām. Jūs paši jutīsiet, ka „Vienotības” blēņas šķitīs pievilcīgākas, un tieši tā tas ir iecerēts.
Dodiet man kaut vienu argumentu, kāpēc t.s. varai būtu jārēķinās ar tautas interesēm vai viedokli, ja var vienkārši noalgot (par nodokļu maksātāju naudu, protams) PR firmu un uzpumpēt nepieciešamos reitingus?
Vai tauta ir apzinājusies savas intereses? Vai tauta ir organizējusies savu interešu aizstāvībai vai virzīšanai? Vai tautā vērojamas kādas solidaritātes un sadarbības vēlmes? Vai tauta ir vispār kaut ko darījusi, lai pretotos, izgāztu, boikotētu vai kaut kā citādi iespaidotu te īstenoto politiku? Ja atbilde ir „nē”, un es nespēju iedomāties citu atbildi, tad tā arī skaidra atbilde arī uz jautājumu, kāpēc ar tautu neviens nerēķinās. Vēl vairāk – tauta ne tikai nepretojas, bet pati aktīvi iesaistās institūcijās pieņemto lēmumu īstenošanā. Tāpēc sistēma var darboties kā labi ieeļļots un saskaņots mehānisms. Un tā tas būs tik ilgi, kamēr tauta saglabās līdzšinējo attieksmi. Nelīdzēs ne „Finka pareģojumi”, ne „patriotiskas partijas”, ne cita vēlmju domāšana. Partijas Latvijā veido, lai apkalpotu šo sistēmu. Starp partijām šajā jautājumā nav būtisku pretrunu, tikai plūkšanās par ērtākām pozīcijām pie siles.
Raksta noslēgumā gribētu izteikt komplimentu LB prezidentam Ilmāram Rimševičam. Viņš vienīgais no visiem eiro ieviesējiem kādā intervijā atklāja patiesos eiro ieviešanas iemeslus. Nevis kaut kādas neesošas Latvijas intereses, bet – ģeopolitika.
Varu šo patiesības mirkli mazliet paskaidrot. Vienīgā globālā superlielvara un tās dolārs jau labu laiku nīkuļo un vārguļo. Arvien vairāk valstu, it sevišķi Ķīna, aktīvi meklē alternatīvas dolāra dominētajai pasaules finanšu sistēmai. Kā uz vienu no alternatīvām šīs valstis vēl nesen raudzījās uz eiro. Ja šīs valstis savas valūtas rezerves konvertētu eiro, tas nozīmētu dolāra sistēmas ātru norietu. Tātad Volstrīta un Londonas Sitija, kas regulē un manipulē pasaules finanšu tirgus, uz eiro sāka raudzīties kā uz nopietnu konkurentu. Lai saglabātu un nostiprinātu Amerikas dolāra absolūto hegemoniju, eiro bija jāvājina un jādestabilizē. Tieši tas pašlaik arī notiek – jau vairākus gadus, sākot no Grieķijas krīzes, kuru palīdzēja izraisīt Volstrīta.
Jo vairāk tam nepiemērotas valstiņas tiks iekļautas eirozonā, jo nestabilāks kļūs eiro. Briselei eirozonas paplašināšana ir neapspriežams, gandrīz reliģiskas nozīmības jautājums, bet notiek nežēlīgs valūtu karš. Latvija ir vasaļvalstiņa ar duālu lojalitāti – gan pret Vašingtonu, gan pret Briseli. Turklāt lielāku Latvijas lojalitāti bauda tieši Vašingtona. Un Vašingtonai nav žēl tik sīku vasali ziedot uz dolāra hegemonijas altāra. Nav jau pirmā reize, kad esam ziedoti Rietumu ģeopolitikas interesēs – atcerēsimies kaut vai Jaltas konferenci un citas aukstā kara laika kombinācijas. Tāda ir tā ģeopolitika, ko minēja, bet savu minējumu detalizētāk neiztulkoja Ilmārs Rimševičs.