Ar superradikālu organizāciju rokām parasti darbojas specdienesti

Sociālajā portālā draugiem.lv šodien parādījās ziņa par organizācijas „Pērkonkrusts pār Latviju” (bijušā „Pērkonkrusta”) viena no vadītājiem Igora Šiškina arestu. Tūlīt sarosījās arī jau labi zināmie, dežūrējošie portāla „patrioti”. Parādījās, piemēram, šādi ieraksti:

„Drošības Policija izrēķinās ar Eiro ieviešanas pretiniekiem. Tikko tika arestēti vairāki cilvēki, tai skaitā viens no akcijas ( http://bit.ly/R0E2Gf ), kas nokļuva medijos iniciātoriem.”

„Aiztur latviešu patriotus, bet žīdus lidermaņus vel atbalsta visi žurnālisti viņu ideju paušanai. Ceru ka visi saprot, kā labā strādā mēdiji un Drošības policija?”

„Noziedzīgais režīms izrēķinās ar saviem pretiniekiem.”

Utt.

Kad es pāris reizes neitrāli apjautājos, kas liecina par to, ka Šiškins arestēts tieši par viņa cīņu pret eiro ieviešanu vai par iesnieguma iesniegšanu NEPLP, saņēmu agresīvus uzbrukumus ar miglainiem mājieniem, ka visi jau sen zinot, kādas struktūras es pārstāvot, ka es cīnoties par pilsonības piešķiršanu salašņām utt.

Pret eiro ieviešanu skaidri izteikušies vismaz 87% Latvijas iedzīvotāju. Būtu ļoti svarīgi, lai viņi šo savu nostāju apliecinātu ne vien pasīvi aptaujās, bet arī aktīvi un efektīvi, gūstot vēlamo rezultātu. Un šī nav pirmā reizi, kad iniciatīvu tik svarīgā pasākumā pārtver pērkonkrustiešiem vai antiglobālistiem līdzīgi radikāļi, lai attiecīgo iniciatīvu izjauktu, sašķeltu aktīvistus un diskreditētu pašu mērķi. Jau esmu rakstījis, kā šie pašpasludinātie „patrioti” izgāza Hipotēku bankas aizstāvēšanu un „Tautai pietiek” iniciatīvu elektrības tarifu lietā.

Letas informācijā par I. Šiškina arestu teikts, ka viņš arestēts par „munīcijas glabāšanu un vēlmi iegādāties sprāgstvielas”. Īsti nav skaidrs arī, uz kāda pamata komentētāji Šiškinu dēvē par „latviešu patriotu”? Pirmkārt, viņš nav latvietis, otrkārt, viņa pārstāvētā organizācija 1996. gadā spridzinājusi ne vien „Uzvaras pieminekli”, bet arī "Rīgas siltums" siltumtrasi pie Zemitānu stacijas, kā arī mēģinājusi uzspridzināt Latvijas nacionālā uzņēmuma „Latvenergo” ēku, piekāvusi vairākus cilvēkus, un izplatījusi rasistiska satura skrejlapas (skat. materiālu „Aiztur "Pērkoņkrusta" līderi Reču”), par ko tikuši notiesāti. Vai tā rīkotos latviešu patrioti?

Ja atskatāmies vēsturē – vienalga, vai runa par Krievijas narodņikiem, sociālrevolucionāriem, boļševikiem, anarhistiem (tai skaitā latviešiem) vai Īrijas atbrīvošanas armijas (IRA) radikālajiem atzariem – tad varam noskaidrot, ka šo organizāciju graujošā un teroristiskā darbība allaž bijusi saistīta ar ārvalstu specdienestiem. Tā ir ārvalstu specdienestu un tos algotu aģentu joma.

Manā rīcībā, protams, nav faktu, kas nepārprotami pierādītu pērkoņkrustiešu vai dažu antiglobālistu specdienestu saknes, jo parasti par tādām lietām oficiālas izziņas nesniedz, taču man ir kaut kas vairāk – personīgā pieredze. Esmu arī pats gana cietis no šādu interneta „patriotu” emocionālā terora un apmelošanas kampaņām, tāpēc nolēmu mazliet savu pieredzi atklāt. Ar nolūku brīdināt citus cilvēkus, it sevišķi jauniešus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šie „patrioti” savos tīklos ievilinājuši arī manu dēlu. Tātad var ievilināt un droši vien jau ir ievilinājuši arī citus jauniešus.

Pirms ķeros pie savas pieredzes izklāstīšanas, vēlos atrunāt svarīgu lietu. To, ko es rakstīšu par atsevišķiem pērkoņkrustiešu vai antiglobālistu pārstāvjiem, nav automātiski jāattiecina uz visiem cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ iestājušies šajās organizācijās. Ir vairāki apsvērumi, kāpēc ideālistiski un patriotiski noskaņotus cilvēkus, it sevišķi jauniešus, pievelk radikāļi. Pirmkārt jau, mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi pasīva un visbiežāk meklē dažādus attaisnojumus, kāpēc neko nevar vai nevajag darīt. Uz šāda pasīvas sabiedrības fona tad nu arī izceļas mūsu mazskaitlīgie „radikāļi”, kuri aicina uz enerģisku rīcību. Piemēram, savu dēlu es, šķiet, pazīstu pietiekami labi, lai zinātu, ka viņš nav vardarbīgi noskaņots, nemaz nerunājot par spridzināšanām vai teroru. Un viņiem (šādiem jauniešiem) sākotnēji grupas mērķi un metodes netiek atklātas. Protams, šādi jaunieši ar prieku gatavi piedalīties nevardarbīgos piketos, viņus var vilināt arī tiešie, drosmīgie radikāļu lozungi, tautas tradīciju šķietamā kopšana, nometnes brīvā dabā, zināma romantika. Šādus jauniešus veikli manipulatori var itin viegli padarīt par grēkāžiem, iesaistīt apšaubāmos pasākumos, iepriekš neinformējot par šo pasākumu īstajiem mērķiem un izmantojamiem līdzekļiem. Un pēc apcietināšanas šie jaunieši klusēs un nestāstīs patiesos lietas apstākļus, lai „nenodotu savus biedrus”.

„Helsinku grupas” posms

Kad es pirmais un vienīgais savā Jēkabpils rajonā iestājos Helsinku grupā, mani jau pirmās akcijas laikā sameklēja viens iespaidīgs vienaudzis, kurš labi pārzināja karatē cīņas paņēmienus, uzvedās ļoti bravurīgi un centās mani pārliecināt, ka tāda grupa un arī LNNK ir „bērnu spēlītes”, ka nepieciešams terors pret PSRS migrantiem. Konkrēti viņš man piedāvāja ar gāzi uzspridzināt (es tolaik strādāju gāzes kantorī) vienu vai vairākas daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvo pārsvarā migranti. Es šo stāstījumu pieklājīgi noklausījos, bet teicu, ka man tādas metodes nav pieņemamas. Pēc tam šis aģitators pats iestājās gan LNNK, gan LTF, kur tēloja demokrātu un taisīja karjeru.

Helsinku grupā pirmo reizi satikos arī ar Igoru Šiškinu. Kā vērtīgu un drosmīgu „kadru” viņu man priekšā stādīja grupas jaunais priekšsēdētājs Juris Vidiņš. Vidiņš mani saveda arī ar nākamo Aizsargu organizācijas aktīvistu, „Baigā gada” un avīzes „Latvietis Latvijā” izdevēju, kurš tobrīd vēl izcieta sodu Jēkabpils cietumā. Tolaik man nebija nekāda pamata neuzticēties Igoram, tāpēc starp mums nodibinājās biedriskas, draudzīgas, bet ne pārāk siltas attiecības, jo kaut kas Igora personībā mani darīja uzmanīgu un rezervētu.

Laikraksta „Pilsonis” posms

„Pilsonis” bija LR Pilsoņu kongresa avīze, kuras rediģēšanu uzņēmos jau pēc tam, kad tā bija faktiski bankrotējusi. Manā laikā varas iestādes „Pilsoni” aizliedza, un mūsu nelielā redakcija sāka izdot laikrakstu „Pavalstnieks”, kas turpināja „Pilsoņa” tradīciju. Es īpaši nelepojos ar tā laika „Pilsoņa” politisko kursu un saturu: man nebija nekādas redaktora pieredzes, tas nebija politiski nobriedis laikraksts. Bet tas bija viss, ko tajos laikos, tādā kompānijā, ar tik maz līdzstrādniekiem un ar tādu izpratni spējām izdot („Pilsonis” tajā periodā nemaksāja arī honorārus). Tie nebija vienkārši laiki: tas bija ideālu sabrukuma un idejiska haosa mijkrēslis, kad jau bija sākta metodiska jaunās Latvijas valsts iznīcināšana.

„Pilsoņa” redakcija atradās vecas mājas dzīvoklī Matīsa ielā 101 (vēlāk tajā pagalmā nošāva Aizsargu organizācijas priekšnieku Jāni Rību), kas vienlaikus man kalpoja arī par dzīvokli, kurā pārlaidu naktis. Tā kā nekādas sekretāres un kabinetu nebija, pie manis nāca daudz cilvēku, tai skaitā arī interesanti cilvēki, piemēram, vēlāk pazīstamais radikālais piketētājs Uldis Freimanis, kurš gandrīz katru dienu uz redakciju nesa vairākus antisemītiskus rakstus un arī pašdarinātu alkoholu. Arī tajā periodā, kad viņš, kā pats man stāstīja, ārstējās psihiatriskajā slimnīcā. Freimanis rakstīja daudz, es plurālisma un vārda brīvības vārdā publicēju varbūt simto daļu viņa rakstu. Izturējās viņš draudzīgi un sirsnīgi, un man pret šo savādo cilvēku nebija nekādu pretenziju. Viņš stāstīja, ka pārtiekot no alkohola tirdzniecības, un rādīja savas skaistās sievas fotogrāfiju. Tiesa, kad situācija redakcijā sarežģījās, ar Freimaņa nesto alkoholu es pieradu pie alkohola lietošanas.

„Pilsoņa” redakcijā iepazinos arī ar iesirmu, cienījama izskata vīru, kuru sauca Vilis Liniņš. Liniņš tolaik dzīvoja Vācijā, bija uzrakstījis grāmatu par padomju soda nometņu sistēmu, pie mums atbrauca dažas reizes gadā, atveda vērā ņemamus ziedojumus un arī datoru. Liniņš man šķita ļoti sirsnīgs un patriotisks cilvēks, tāpēc vēlāk biju ļoti pārsteigts, kad uzzināju, ka viņš ir viens no „Pērkonkrusta” vadītājiem. Sevišķi mani izbrīnīja fakts, ka arī šķietami intelektuālais patriots Vilis Liniņš izplatījis (iespējams, pat sacerējis) pretīga satura rasistiskas skrejlapas, kurās pēc Hitlera parauga slāvi bija nosaukti par „zemcilvēkiem”. Vēl dīvaināk, ja tādas skrejlapas izplatīja krievs Igors Šiškins.

Kādu dienu „Pilsoņa” redakcijā mani pēkšņi apciemoja arī pats Igors Šiškins. Viņam līdzi bija paliela soma, un viņš man rādīja somā atnesto ieroci un sprāgstvielas (vismaz viņš man apgalvoja, ka tās ir sprāgstvielas). Nezinu, kāds bija Igora tālākais mērķis, bet jutos nepatīkami šokēts, jo tolaik (tas varēja būt kādā 1994. vai 1995. gadā) vēl nekas nebija dzirdēts par „Pērkonkrustu” un spridzināšanām. Es sapratu, cik Igora klātbūtne tobrīd bija bīstama, tāpēc diezgan enerģiski viņu palūdzu atstāt telpas ar visu munīciju un sprāgstvielām. Varat paši iztēloties, par ko rakstītu avīzes nākamajā dienā, ja tajā brīdī redakcijā ienāktu policija vai kāda specdienesta pārstāvji, lai veiktu kratīšanu.

Kopš tā laika es izvairījos no jebkādiem kontaktiem ar Igoru Šiškinu.

Hipotēku bankas aizstāvēšana

Jau pagājis kāds laiks, kopš kļuva zināmi režīma plāni pārdot pēdējo valstij piederošo banku. Tā kā es ar Hipotēku banku biju ilgstoši un auglīgi sadarbojies, tad par šo jautājumu jutos pietiekami informēts, lai nodrošinātu akcijas informatīvo atbalstu. Par antiglobālistiem tobrīd biju vislabākajās domās: viņi ar mani bieži konsultējās, aicināja stāties savā organizācijā, piedalīties vēlēšanās viņu sarakstā, savā portālā publicēja manus rakstus utt.

Tieši antiglobālisti pieteica akciju Hipotēku bankas aizstāvībai, bet es par šo jautājumu uzrakstīju rakstu, kuru publicēja vairāki lielie portāli, un kurā es aicināju cilvēkus piedalīties antiglobālistu rīkotajā akcijā. Rakstu izlasīja tūkstoši un daudzi izteica gatavību noteikti piedalīties.

Kāds gan bija šo cilvēku pārsteigums, kad akcijas vietā viņi ieraudzīja rindā nostādītus dažus antiglobālistus un pāris iereibušus vīrus ar antisemītiskiem plakātiem. Kaut kādi vīri klāt pienākušos aicināja stāties šiem vīriem blakus, lai šo kompāniju fotografētu un filmētu. Protams, lielākā klāt pienākušo daļa atteicās piebiedroties šādai kompānijai: mazliet aiz ziņkārības pakavējās, noskatījās uz šo cirku no droša attāluma un devās prom. Es pats uz Rīgu tajā dienā nevarēju tikt, bet drīz saņēmu ironisku īsziņu no bijušā Hipotēku bankas prezidenta Ineša Feifera. Portālos un laikrakstos, protams, tūlīt visā greznībā parādījās fotogrāfijas ar minētajiem „protestētājiem”: lūk, ļaudis, skatieties, kādi padibenes aizstāv Hipotēku banku! Pasākums bija ar kaunu izgāzts. Tikai tad es sāku aizdomāties: kas tie antiglobālisti ir?

„Tautai pietiek!” epizode

Īslaicīgās kustības „Tautai pietiek!” iniciatore bija jēkabpiliete Iveta Rīdere. Par iniciatīvu uzzināju draugu portālā vai no citas preses. Tā kā arī es dzīvoju Jēkabpilī, tas bija vēl viens iemels, lai ar Ivetu iepazītos. Pirms tam mani sazvanīja arī „Antiglobālistu” pārstāvis (neatceros, konkrēti kurš), lai pavaicātu, kas tā Iveta Rīdere par cilvēku. Es atbildēju, ka nezinu, jo tādu sievieti nepazīstu, bet man nav nekāda pamata apšaubīt viņas godaprātu.

Ideja bija, ka kustībā pret elektrības tarifu paaugstināšanu iesaistāmi visi Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības, pilsonības, reliģiskās pārliecības, partijas piederības, vecuma, dzimuma utt., jo elektrību taču lieto visi, un tikai plašs tautas protests spēs šo avantūru apturēt.

Sākotnēji šī stratēģija nesa labus augļus: domubiedru grupā ātri iesaistījās simti, ja ne tūkstoši visdažādāko cilvēku, arī dažādu organizāciju pārstāvji. Interesanti, ka lielāko, ja ne vienīgo informatīvo atbalstu sniedza tieši krievu valodas mēdiji. (Mēs bijām nepatīkami pārsteigti, kāpēc latviešu prese klusē. Pat runājām par informācijas blokādi.) Jau šķita, ka tas varētu būt sākums lielai tautas kustībai, kura varētu risināt ne tikai elektrības tarifu jautājumus.

Bet tad internetā reģistrētajā „Tautai pietiek!” domubiedru grupā ārkārtīgi aktivizējās vairāki šķeltnieki, uzmanības novērsēji, cilvēku apmelotāji un ūdeņu duļķotāji. Starp viņiem sevišķi izcēlās tieši Igors Šiškins un vairāki antiglobālistu pārstāvji. Vairs nebija iespējama nekāda normāla diskusija, jo ik pēc laika iespraucās Igors Šiškins ar savu sakramentālo jautājumu: „Bet kādā valodā runāsim?” Vēl citi „supernacionālisti”, kā uzvārdu mainījušais (arī viņš nav latvietis) NSA priekšsēdis Viktors Birze, nemitīgi iniciēja provokatīvas tēmas. Tā ka nemitīgi tika provocētas kaislības, lai visi runātu tikai par nacionālo jautājumu, bet ne par kustības mērķiem. Līdz ar to daudzi cilvēki, kas bija jau reģistrējušies kustībā, no šā „trako foruma” sāka aiziet, sākotnējais entuziasms un cīņas gars jūtami plaka.

Es pret Šiškina rīcību atklāti protestēju un aicināju cilvēkus neļauties tādām provokācijām un uz viņa rakstīto nereaģēt. Un tieši tad Igors mani šokēja, privātajā vēstulē paziņojot, ka „Pērkonkrustā” esot iestājies mans dēls. Sākumā es tam negribēju ticēt un domāju, ka Igors tikai blefo. Taču tā izrādījās patiesība.

Ivetai Rīderei, dzīvojot Jēkabpilī un bez pieredzes, bija objektīvas grūtības noorganizēt mītiņu Rīgā. Tad nu viņa atprasījās no darba un dažas dienas pirms mītiņa devās uz Rīgu, lai visu gatavotu un kārtotu uz vietas. Tur viņu, protams, pārtvēra antiglobālisti un solīja visu nokārtot, tai skaitā nodrošināt labu skaņu sistēmu. Arī Šiškins solīja gādāt par pasākuma drošību. Tikai pēdējā brīdī izrādījās, ka nekādas skaņu sistēmas nav, un sapulcējušos cilvēku tūkstošus vējainā dienā jāuzrunā caur mazjaudīgu rokas skaļruni. Tas nozīmēja, ka lielākā mītiņa dalībnieku daļa nemaz nedzirdēja, par ko oratori runā.

Izrādījās, nekas nav sagatavots, un arī runātāji galvenokārt paši antiglobālisti. Man Iveta palūdza nolasīt mītiņa Rezolūcijas projektu. Parasti rezolūciju lasa un par to balso mītiņa noslēgumā, bet man nez kāpēc tika dots vārds pašam pirmajam. Es Rīgā biju ieradies noguris un negulējis, tieši pēc naktsmaiņas, tātad ne labākajā formā (un neesmu vairs tik jauns, lai pēc negulētas nakts saglabātu augstāko možumu). Pēc tam antiglobālistu līderis Orols šo apstākli izmantoja, lai izplatītu melus, ka es uz mītiņu ieradies neskuvies un piedzēries.

Vārdu sakot, mītiņš bija drūma izgāšanās, bet trakākais sākās pēc tam. Antiglobālisti sāka individuāli (aiz muguras un privātā sarakstē) apstrādāt aktīvākos kustības dalībniekus, izplatot dažādus apmelojumus par galvenajiem aktīvistiem, saucot cilvēkus par čekistiem, noskaņojot vienu cilvēku pret citiem utt. Vēl antiglobālisti internetā reģistrēja alternatīvu, slēgtu domubiedru grupu, uz kuru sāka pārvilināt atlikušos „Tautai pietiek!” cilvēkus. Tikai pāris nedēļas, un daudzsološā kustība bija neglābjami sašķelta un sagrauta. Vēlāk antiglobālisti sāka rīkot arī paralēlus mītiņus, uz kuriem, kā parasti antiglobālistu ielas performancēs, pulcējās uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms dalībnieku skaits.

Bet lielākais spiediens un apmelošanas kampaņa tika vērsta, protams, pret pašu Ivetu Rīderi. Viņu burtiski padarīja melnu un mazu. Tāpēc nenākas brīnīties, ja pēc šādas mācības Iveta vispār vīlusies latviešu spējā organizēties un aizstāvēt sabiedrības intereses pret kolaborantu režīma spaidiem.

Tā lūk, darbojas mūsu „patrioti” un „radikāļi”.

Un tagad šie paši vīri, kuri līdz šim ir visu izgāzuši, apmelojuši aktīvākos cilvēkus, šķēluši, provocējuši un jaukuši, ir pieteikušies kā vienīgie cīnītāji pret eiro ieviešanu. Protams, lai izgāztu arī šo pretestību un diskreditētu visus, kuri nevēlas Latvijai svešu valūtu.

Lai šis raksts ir kā brīdinājums visiem godīgiem labas gribas cilvēkiem: uzmanieties no šiem un līdzīgiem provokatoriem-viltvāržiem, kuri sevi ietērpuši „patriotu”, „nacionālistu” un „radikāļu” drānās!

Ja negribat, lai pasākums, kurā uzskatāt par nepieciešamu piedalīties, izgāžas, iztieciet bez šādiem „līderiem”, neļaujiet viņiem pārtvert iniciatīvu!

Bet galvenais – esiet aktīvi un modri, jo mūsu Dzimtene patiešām ir lielās briesmās!

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais