Rakstīt šoreiz mani iedvesmoja kārtējā SVF sūtītā impēriskā klauna Marka Grifita izteicieni vizītes laikā Rīgā. Izteicieni tik pretrunīgi un absurdi, ka jābrīnās, kāpēc portāli tos nav ievietojuši humora un satīras nodaļā. Taču, no otras puses, – nekas sevišķs nav noticis, jo visa Latvijas politika pēdējos 20 gadus ir balstījusies tikpat neiedomājamā absurdā (sludināto solījumu un darbu neatbilstībā), ka humora un satīra žanrs ir atmiris vispār. Ja nu vienīgi melnais humors.
Šo rakstu var uzskatīt par solīto raksta “Kapitālisms – demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģija” turpinājumu.
“Neiespējamā misija ir izpildīta,” pilnā nopietnībā paziņoja minētais Marks Grifits, nemaz nenosarkstot par izteikumā iestrādāto pretrunu un savos turpmākajos izteicienos tikai padziļinot absurda bezdibeni. Ja Grifita vēstījumu iztulkotu cilvēku valodā, iesirmais tīnis ar godīgu īru uzvārdu Grifits Latvijas vietvalžus aicina turpināt žņaugt un deldēt Latvijas ekonomiku, likvidēt vai pārdot pēdējās ražotnes, samazināt algas un sociālās programmas, piespiest cilvēkus labprātīgi nomirt vai aizbraukt no Latvijas, lai beigās iegūtu “ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi”, mazinātu nevienlīdzību, celtu “tirdzniecības potenciālu” un, protams, ieviestu eiro. Tāda, lūk, maģija. Šķiet, Latvija izvēlēta par galveno neoliberālā eksperimenta poligonu (tāpat kā PSRS Pārbūves periodā), jo vienlaikus ar Grifitu Latvijā ieradusies arī pati SVF galvenā šefiene – Kristīne Lagarda madāma, kas pēc SVF receptēm iesāktajai Latvijas iznīcināšanai pacentusies piedēvēt rainisku dimensiju: “Pastāvēs, kas mainīsies!”. Vēl viens absurda un impēriskas nekaunības kalngals, jo Rainis šo izteicienu lietoja tieši pretējā nozīmē. Uzklausot līdzīgus globālās oligarhijas sūtņu izteicienus, latviešiem būtu jāmācās lasīt starp rindām. Ja Grifits uzslavējis simtlatnieku programmu, tad tas ir nepārprotams mājiens par likteni, kādu drīz sagaidīs arī tie, kam vēl ūdens mutē nesmeļas. Pagaidām, jo arī kapitālisma dzirnas maļ lēni un pakāpeniski.
Impēriskā lepnība un lielummānija
Ka jau uzsvēru, neierobežots kapitālisms rīkojas kā parazīts, kas nogalina organismu, no kura pats barojas. Neoliberālā kapitālisma priesteri (jā, tā jau ir reliģija) jau 20 gadus līdz apnikumam uzbāzīgi atkārto savas maģiskās panākumu mantras un aicina domāt pozitīvi (t.i., politkorekti), un šo mantru neatbilstība realitātei tikai uzkurina priesteru degsmi un mudinājumus tās pašas kapitālisma brīnumzāles lietot vēl lielākās un koncentrētākās devās. Ja pasaule iedziļinātos šo mantru būtībā, tā varētu kapitālismu nosmiet vēstures mēslainē. Diemžēl tūkstošiem mēdiju, runājošo galvu un PR speciālistu izpildījumā suģestija uz daudziem iedarbojas ar hipnotisku spēku. Ļautiņi šīs veiksmes formulas automātiski atkārto un dzīvo cerībā, ka arī viņu logā reiz iespīdēs kapitālisma saule. Uzburtie tēli un ilūzijas tā piesātinājuši nogurdināto emocionālo sistēmu, ka realitāte vairs nav svarīga.
Ja runa būtu tikai par lētticīgajiem latviešiem, varbūt tiešām “neiespējamā misija” beigtos ar pilnīgu uzvaru: Latviju atstātu pēdējie tās iedzīvotāji un tā pārvērstos par 100% nekustamo īpašumu Klondaiku, kuru saplosītu gabalos, sadalītu un pārdalītu alkatīgas kapitālisma haizivis. Taču plāns ir daudz plašāks – “neiespējamo misiju” īstenot globālā mērogā. Nezinu, vai arī globālā mērogā tiks lietots Lagardas apgūtais Raiņa citāts, bet jau tagad skaidrs, ka citās vietās kapitālisma evaņģēlija sludinātājiem neklājas tik viegli. Tāpēc jau viņi tā pieķērušies mūsu vietvalžiem: zilacainajam SVF un EK paraugzēnam Dombrovskim & Co, ar viņu globāli tiražēto “veiksmes stāstu” un nesen caur Saeimu izstumto finanšu nožņaugšanas paktu.
Mūsdienu kapitālisma mīts nav saprotams atrauti no Amerikas impēriskās misijas – uzkundzēties visām valstīm un tautām, pilnīgi kontrolēt un savās interesēs izmantot viņu resursus, cilvēkus un tirgus, kaut vai ar noplicinātā urāna raķetēm, algotu slepkavnieku bandām un dziļumbumbām, bet uzspiest viņiem neoliberālo priecas mācību. Maldās tie, kas uzskata, ka aukstais karš bija vērsts tikai pret PSRS “ļaunuma impēriju”. PSRS jau sen vairs nav, bet ASV un tās satelīti sevi arvien dēvē par “brīvo pasauli” un “civilizēto pasauli”, kurai pienākums nest “brīvību un demokrātiju” atsaldētiem barbariem un pārējiem teroristiem, padarīt pasauli “drošu demokrātijai”, īstenot “humānās misijas”, kuru rezultātā viss nepakļāvīgo tautu daudzās paaudzēs uzceltais tiek iebombardēts akmens laikmetā, privatizēts un izlaupīts, radot aizvien izmisušākas bēgļu un badā mirstošo plūsmas. “Maize un izpriecas” impērijas metropolē, un nebeidzami kari perifērijā.
Imperiālisms – tā ir galēji slimīga iedoma, ka impēriskā nācija ir visās nozīmēs augstāka, attīstītāka, pareizāka, pārāka, izredzēta, ka tai nav saistoši tie likumi un morāles normas, kas citiem, ka Dievs tai uzticējis vissvētāko misiju pārvaldīt un civilizēt zemākās tautas, kuras pašas sevi nespēj pārvaldīt, bet tikai veltīgi izšķērdē resursus, kurus pareizi pārvaldīt prot tikai impēriskā nācija. Vēl vairāk – tās citas ir tik zemas un neattīstītas, ka Dievs tās radījis ar īpašu nolūku būt iekarotām, pakļautām, pārvaldītām, vadītām, iedresētām, pieradinātām (kā mājlopi), pakļautām jaunajai kārtībai, un jautājums, vai tās vispār ir tautas un cilvēki?
Vēl gluži nesen spāņu un britu kolonizatoriem kalpojošie “eksperti” nopietni diskutēja, vai Amerikas indiāņiem ir dvēsele, vai tie ir cilvēki. Austrālijas kolonizatori vietējos aborigēnus vēl pavisam nesen pārvaldīja caur “faunas un floras” ministriju. Vēl 1940. gados amerikāņu bērniem skolās mācīja, ka japāņi ir tikai dzeltenvēderaini pērtiķi, kurus jāiznīdē kā tarakānus virtuvē. Vēl 1970. gados amerikāņi vēsu prātu apšāva, sabombardēja, sadedzināja ar napalmu un noindēja ap 4 miljoniem vjetnamiešu, sakropļoja vēl vairāk, bet viņu laukus, mežus un ūdenskrātuves saindēja ar ķīmiskiem un bakterioloģiskiem ieročiem, un līdz šai dienai to nav atzinuši par noziegumu. Memoriāls uzcelts tikai kritušajiem amerikāņu karavīriem, kuri “cīnījušies par brīvību un demokrātiju”. Nekas šai ziņā nav būtiski mainījies arī XXI gadsimtā, jau sabombardētas Irākas un Lībijas tautas, tāds pats liktenis tiek gatavots sīriešiem, irāņiem un citiem. Uz citām tautām tipiski amerikāņi lūkojas tāpat kā uz indiāņiem, kā uz zemākiem radījumiem, kuri necienīgi aizņēmuši to teritoriju un izšķērdē tos resursus, kurus Dievs novēlējis izredzētajai nācijai. Katra “zemāko tautu” nepakļaušanās tiek iztulkota kā “antiamerikānisks akts”, drauds pasaules civilizācijai, terorisms.
Protams, tā ir lieluma mānija un smaga delūzija (saprāta aptumsums). Amerika nav pirmā impērija, kas kritusi par upuri līdzīgiem “svētajiem maldiem”. Nācija, kas nostājusies uz impērijas ceļa, neglābjami atraujas no realitātes, zaudē jebkādu mēra izjūtu, krīt aklas lepnības grēkā, visu vērtē pēc impēriskās loģikas un nenovēršami atrod savu bojāeju, kad “pie vārtiem klauvējas barbari”. Nākamā impērija, kas jau ieņēmusi rindu pie impēriju kapsētas vārtiem, ir Amerika. Protams, paši amerikāņi par to uzzinās paši pēdējie, pagaidām viņi vēl mūs “civilizē”, piemēram, Valsts departamenta līmenī finansē un organizē internacionālo praidu Rīgā, kurā šogad iesaistīja arī nākamo civilizēšanas upuru grantus saņemošos pārstāvjus no bijušajām PSRS republikām.
Nācija, kas iekodusi impērijas ābolā, vairs nespēj aizmirst reibinošo garšu. Tā neristas tik ilgi, līdz nedabū nelabu galu gan sev, gan saviem sekotājiem.
Vienlaikus ar praidu un Lagardas vizīti Rīgā notiek arī bēdīgi slavenais pasaules oligarhu saiets Šantilijas hotelī, Virdžīnijas štatā. Te šogad tiekas tā saucamais Bilderbergas klubs, kurā pasaules varenie tradicionāli dziļā slepenībā vienojas par savām prioritātēm nākamajam gadam: kuru kandidātu atbalstīt vēlēšanās, kuras valstis destabilizēt, kurās mainīt režīmu, kuru iebombardēt akmens laikmetā, kā pārdalīt pasaules resursus, kuras zobijbankas izglābt no bankrota, kādiem resursiem pacelt cenas utt. Šogad, šķiet, Bilderbergas klubs savu svētību piešķīris republikāņu kandidātam ASV prezidenta vēlēšanās mormonim Mitam Romnijam (iepriekš Bilderbergas klubs līdzīgi atbalstīja Obamu), kurš izcēlies ar īpaši skaļu kara bungu rībināšanu un agresīviem ārpolitikas lozungiem. Par Amerikas ienaidnieku numur viens Romnijs pasludinājis Putina vadīto Krieviju, neaizmirstot arī par Sīriju, Irānu un daudziem citiem ienaidniekiem. Attiecīgi uz Bilderbergas saietu uzaicināts pret Putinu vērstās opozīcijas pārstāvis, šaha čempions un nacionālboļševiku līdera E. Ļimonova sabiedrotais H. Kasparovs, kā arī Krievijas privatizācijas un oligarhizācijas tēvs A. Čubaiss. Tātad – Krievijā mainīt režīmu un privatizēt līdz galam. Tāpat uzaicināta Sīrijas opozīcijas pārstāve Basma Kodmani (kamēr Sīrijā šī pati opozīcija noorganizēja Hulas slaktiņu). Sīrijā nav īpaši daudz resursu, ko pārdalīt, bet Sīrija nepieciešama, lai pilnīgi ielektu un nožņaugtu (varbūt arī apslaktētu ar kodolieročiem) Irānu. Protams, lielu satraukumu oligarhu aprindās radījis arī Aleksija Cipras vadītā “Siriza” bloka (iegaumējiet šo nosaukumu un uzvārdu, šai kustībai ir nākotne) iespējamā uzvara parlamenta vēlēšanās Grieķijā, kas varētu nopietni apdraudēt banku oligarhijas plānus Eiropā. Tāpēc uz saietu uzaicināti daži ietekmi zaudējušie Grieķijas politiķi, piemēram, bijušais finanšu ministrs, kuri parakstījuši Grieķijas izlaupīšanas memorandu ar SVF un EK. Tātad Grieķijā varam sagaidīt arī kārtējo “melno pulkvežu” apvērsumu vai vismaz vēlēšanu rezultātu viltošanu. Tā, lūk, pēc uzaicināto saraksta (gluži kā pēc politbiroja sastāva un hierarhiskā izvietojuma PSRS laikos) var netieši spriest par nākotnes politikas prioritātēm no oligarhijas pozīcijām. Kā arī par to, ka šie oligarhi neko nav mācījušies ne no vēstures, ne no kapitālisma sistēmiskās krīzes, kura turpinās piekto gadu un pāriet nākamajā depresijas fāzē, un savu mērķu sasniegšanai gatavi iet pāri līķiem.
Impēriska lepnība tās upurus padara apbrīnojami aklus un nejūtīgus pret realitāti. Kamēr viņi lemj par pasaules nākotni, tikmēr ekonomisko aktivitāšu centrs jau pārvietojies uz austrumiem. Tečeres un Reigana sludinātā “īpašnieku sabiedrība” pārvērtusies par “parādnieku un antidepresantu sabiedrību”. ASV ietekmē saslietā Eiropas Savienība pārvērtusies par parādu un spekulatīvo papīru piramīdas shēmu, kurā ap Vāciju centrētais kodols aprij Eiropas perifēriju un cer uz Ķīnas finansiālo palīdzību.
Tikmēr BRICS valstis jau nolēmušas dibināt savu attīstības banku, kas nebūs atkarīga no SVF, PB un dolāra. Aizvien vairāk valstu ne vien noslēgušas savstarpējus tirdzniecības līgumus, kuros paredzēts iztikt bez dolāriem, bet arī savas valūtas sākušas balstīt uz rezervēm, kurās būtiski mazinājies dolāru un arī eiro īpatsvars. Paši amerikāņi arvien patērē Ķīnā ražotas preces un par tām norēķinās ar naudu, kuru tiem aizdevusi komunistu pārvaldītā Ķīna un citas ražotājvalstis Āzijā. Bet ap 60 miljoniem amerikāņu vairs nespēj pat uz kredīta nopirkt lētās ķīniešu, japāņu un korejiešu preces, bet pārtiek no pārtikas taloniem, kurus finansē ASV valdība, kura tāpat aizņēmusies no Ķīnas un citām eksportētājvalstīm. Un naivi domā, ka tā tam arī jābūt un tā tas turpināsies mūžīgi.
Tomēr katram gadījumam Ķīna arvien biežāk tiek raksturota kā drauds Amerikas drošībai un ap Ķīnu tiek pastiprināts ASV kara flotes un karabāžu ielenkums. ASV militārais budžets ir lielāks nekā visu pārējo valstu militārie izdevumi, kopā ņemot. Pentagona algotņi izvietoti 150 pasaules valstīs, zemeslode apjozta ar apmēram 1000 ASV karabāzēm un sadalīta Pentagona komandapgabalos. ASV okupācijas karaspēks arvien nav izvests pat no Rietumeiropas, tātad ASV oligarhija īsti neuzticas pat saviem tuvākajiem sabiedrotajiem. Rietumeiropā un nu arī Austrumeiropā atkal tiek izvietotas pret Krieviju un Baltkrieviju vērstas kodolraķetes.
Arī tā ir tipiska impērijas lielummānija, kas tradicionāli noved pie pārstiepšanās un fatāliem gremošanas traucējumiem. Tomēr impērija, kuras ceturtā daļa iedzīvotāju pārtiek no pārtikas taloniem, nespēj iegādāties medicīnas apdrošināšanas polisi, atļauties zobārsta pakalpojumus, iestigusi nesamaksājamos parādos (ASV ir pasaulē lielākā parādniece), arvien mūs māca, kā dzīvot.
Tas vēl būtu saprotami, jo izskaidrojams ar jau minēto lepnību un atrautību no realitātes. Grūtāk izskaidrojams tas, ka vēl arvien liela Latvijas iedzīvotāju daļa šīm impēriskā ārprāta izpausmēm arvien tic, tās pieņem, un nav gatava ne pirkstiņu pakustināt, lai domātu, organizētos (kaut vai pēc Siriza parauga) un sev nodrošinātu cilvēka cienīgu nākotni post-Amerikas laikmetā.