Savā iepriekšējā rakstā “Eiropas Savienība ir Ceturtais Reihs” es iezīmēju hitleriskās Lielvācijas lomu Eiropas Savienības tapšanā. Daļa lasītāju šo rakstu neuztvēra kā nopietnu materiālu, jo tajā paustie fakti tik ļoti kontrastē ar oficiāli pieņemto ES izcelsmes versiju.
Daži lasītāji to noturēja par interesantu sazvērestības teoriju, bet viens pret neoliberālismu noskaņots domubiedrs pat apgalvoja, ka Eiropas Savienība ir “sociāldemokrātu klubs”.
Tāpēc turpināsim meklēt vēl dziļākas eiroprojekta saknes.
Tradicionālistu kustība Eiropā un fašistiskie apvērsumi
Kā jau uzsvēru, Hitlera Trešais Reihs bija tikai instruments Jaunās Eiropas radīšanai uz vecās
Eiropas drupām. Ar “veco Eiropu” šajā gadījumā domāta Apgaismības laikmeta un sociālo reformu iespaidā tapusī suverēnu un demokrātisku republiku sistēma, kurā suverenā vara pieder tautai un kas savās teritorijās īsteno “vispārējās labklājības valsts” modeli. Protams, šāds modelis nepatika no absolūtās varas atstumtajām aristokrātu, zemes īpašnieku (lendlordu), augļotāju un rantjē kārtām, kuras sociālo taisnīgumu, cilvēka tiesības, tehnoloģisko attīstību un katru citu progresīvu vēsmu nicinoši sauca par “dekadenci”, bet sevi neitrāli dēvēja par “tradicionālistiem”. Viņus atbalstīja arī konservatīvie katoļu ordeņi un jo sevišķi ietekmīgais Opus Dei. Tieši šīs reakcionārās aprindas finansēja un citādi atbalstīja Musolīni, Hitlera un citu fašistisku režīmu nākšanu pie varas. Tagad par to nav pieņemts atcerēties, bet Lielbritānijas un ASV presē Hitlers un Musolīni 1930. gadu otrajā pusē bija pasludināti par gada izcilākajiem cilvēkiem pasaulē.
Visdziļāk tradicionālisms bija nostiprinājies Francijā. Varbūt tāpēc, ka tieši franču revolūcijas tradīcija bija visvairāk satricinājusi veco feodālo kārtību un līdz ar to izprovocējusi spēcīgāko pretreakciju.
Lielu ietekmi franču tradicionālistu aprindās guva itāļu filozofs Juliuss Evola. Evola bija tik konservatīvs ideologs, ka viņam nepieņemami šķita pat Musolīni un Hitlers, jo tie esot “pārāk mīksti pret tautu”. Tradicionālisti viņam piekrita, tomēr pragmatiski nolēma Hitleru atbalstīt un izmantot savās interesēs. Pirmkārt jau Hitlers varēja palīdzēt apspiest liberālās un sociālās kustības pašā Francijā un citur. Tradicionālistu aprindās jau 1930. gados bija tapis Jaunās Eiropas plāns: Eiropa bez suverēnām nacionālām valstīm, bez republikāniskas iekārtas, sociālajām programmām un citiem Apgaismības laikmeta iedvesmotajiem sasniegumiem. Tradicionālistu aprindās jau tad rosījās nākamie Eiropas idejas “tēvi” Roberts Šumans un Žans Monē, kā arī monetārisma guru, “austriešu ekonomiskās skolas” pamatlicējs Fridrihs fon Hajeks.
Dīvainā Francijas kapitulācija Hitlera priekšā
Lai gan 1930. gadu nogalē Francijai bija Eiropā lielākā un modernākā armija, un robežu ar Vāciju sargāja Mažino nocietinājumu līnija, ietekmīgas aprindas parūpējās, lai šī armija un Francijas ziemeļos izvietotie britu bruņotie spēki bez nevienas lielas kaujas ielaistu Francijā daudz vājāko Hitlera armiju (mieru austrumos britu diplomāti un Hitlera diplomātiskais korpuss nodrošināja ar Rībentropa-Molotova paktu, kurš Baltiju atstāja PSRS ietekmes sfērā). Vērmahtam tas bija kā pavasarīgs pārgājiens līdz Parīzei.
Francijā pie varas nāca Lielvācijai draudzīgā Filipa Petēna valdība, kura ar Hitleru noslēdza sadarbības līgumu. Kauliņi Jaunās Eiropas dibināšanai bija izlikti. Sadarbības līguma ietvaros franču ekonomists Fransuā Perū (François Perroux) 1943. gadā izstrādāja Jaunās Eiropas jumta līgumu, kurā bija iezīmēti gandrīz visi vēlākā Māstrihtas līguma principi. Jaunā Eiropa tika konstruēta kā Francijas un Vācijas kondomināts, kurā citām Eiropas valstīm, it sevišķi Dienvideiropā un Austrumeiropā, atvēlēta centra koloniju loma. Pēc 67 gadiem šīs eirokolonijas iesauks par PIIGS valstīm (angļu valodā – cūkas) un HELL valstīm (angļu valodā – elle). Protams, bija paredzēta arī Eiropas Centrālā banka un vienotā valūta, dalībvalstīm liedzot patstāvīgu monetāro un fiskālo politiku.
Īpašā Lielbritānijas pozīcija
Droši vien Jaunā Eiropa tiktu nodibināta jau 1940. gados, ja vien būtu izdevies vienoties ar Lielbritāniju. Kas lasījis Ā. Hitlera grāmatu “Mein Kampf”, tie varbūt būs ievērojuši, ka Hitlers bija fanātisks anglofils un dievināja britu impēriju. Arī britu aristokrātija, tai skaitā karaļnama pārstāvji, diezgan atklāti pauda savas simpātijas Hitlera plāniem un viņu atbalstīja. Hitlers vienmēr īpaši uzsvēra, ka par katru cenu jāizvairās no I pasaules karā pieļautās kļūdas, kad Vācijai nācās karot divās frontēs. Lielbritāniju Hitlers uzskatīja par savu dabisko sabiedroto, un viņam bija tuvi sabiedrotie ļoti ietekmīgās britu aprindās. Tā arī nav īsti noskaidrots, kāpēc Lielbritānija tomēr nolēma nostāties pret Hitleru. Ļoti iespējams, ka tas bija ASV spiediens, jo Lielbritānija tolaik bija liela ASV parādniece par I pasaules karā sniegtajiem kara aizdevumiem. Bez tam D. Rūzvelta administrācijas dzīlēs bija izstrādāts plāns britu impērijas demontāžai (tolaik Lielbritānija bija pasaulē lielākā impērija, virs kuras saule nenoriet, un kura kontrolēja visus jūras ceļus), lai tās vietu ieņemtu pati ASV.
Vēl ticamāk, ka Lielbritānija bija nobijusies no tā, ka Hitlers varētu noslēgt stratēģisku aliansi ar Staļinu (šādu iespēju pieļāva Molotova-Rībentropa pakts un no tā izrietošā sadarbība), jo Vācijā patiešām bija ietekmīgas aprindas, kuras bija par Eirāzijas savienību starp Vāciju un Krieviju un pret Lielbritāniju. Tāpēc Čerčils izmantoja visas sviras, lai viegli izprovocējamo anglofilu Hitleru tomēr piespiestu uzbrukt PSRS, un šīs abas lielvalstis savstarpēji noasiņotu. Tā vai citādi, bet Vinstona Čerčila valdība pēc Hitlera iebrukuma Polijā pieteica Vācijai karu, lai arī nesteidzās šo karu sākt. Lai kaut kā pēdējā brīdī glābtu situāciju, Hitlers uz Lielbritāniju sūtīja augsta ranga sūtni – savu vietnieku Rūdolfu Hesu, kurš acīmredzot līdz savam mērķim netika, jo tika sagūstīts un ieslodzīts. Beigu beigās viegli manipulējamais Hitlers tā sapinās savās cerībās un ilūzijās, ka īstenojās visnelabvēlīgākais scenārijs: Vācijai nācās karot vismaz trijās frontēs, bet PSRS izrādījās daudz stiprāka nekā anglosakši un vācieši cerēja.
Līdz ar to Lielbritānijas monarhija palika it kā malā. Lai arī ar novēlošanos un uz īpašiem noteikumiem tā pievienojās Eiropas kopienai, vienoto eiro valūtu Lielbritānija nepieņēma, bet Londonas Sitija arvien ir viens no lielākajiem (ja ne lielākais) finanšu centriem pasaulē, kura filiāles izvietotas arvien britu monarhijai pakļautajās ārzonas salās. Šīs ārzonas globālajiem finanšu laupītājiem dod iespējas paslēpties no nodokļu maksāšanas, kā arī veikt sarežģītas, grūti atklājamas finanšu mahinācijas.
Eirosistēmas veidošanas nākamie posmi
Tātad turpmākā notikumu attīstība, tai skaitā Vācijas militārā sakāve, uz samērā ilgu laiku eiroprojekta īstenošanu piespieda atlikt. Pēc kara tradicionālisms nebija modē, to nosodīja līdz ar fašismu un nacismu. Eiropā izveidojās jauna konfigurācija – pati Eiropa tika sadalīta divās daļās starp ASV un PSRS, un sabruka tradicionālās Eiropas lielvalstu koloniālās impērijas, kuras ASV savāca savā paspārnē. Eiroprojekta bīdītājiem nācās rīkoties piesardzīgi un pakāpeniski, savu galīgo mērķi maskējot ar labiem nodomiem. Jaunā Eiropa bija saliekama, pakāpeniski pieņemot aizvien jaunus līgumus, no kuriem katrs nākamais paredzēja lielāku centralizāciju un integrāciju. Sākot ar “Ogļu un tērauda savienību” starp Franciju un Vāciju, ko izveidoja 1950. gadā. Arī iegansts bija atrasts viscēlākais – lai novērstu turpmākus karus Eiropā.
Vēl pēc septiņiem gadiem, parakstot Romas līgumu, izdevās īstenot Trešā Reiha minimālo programmu, nodibinot Eiropas Ekonomisko kopienu (Europäische Wirtschaftsgemeinschaft). Centralizācija un varas koncentrācija turpinājās lēni un pakāpeniski, vienlaikus paplašinot pašu kopienu, tajā uzņemot jaunas dalībvalstis.
1943. gadā Francijā izstrādātā plāna īstenošanu tā īsti varēja atsākt tikai tad, kad sāka brukt PSRS, bet Francijā par prezidentu tika iecelts Fransuā Miterāns. Miterāna ievēlēšanas kampaņu finansēja vairāki globālie spēlmaņi, tajā skaitā triju lielu ASV banku pārstāvji. Kampaņas finansētāji Miterānam pieprasīja pakāpeniski likvidēt sociālās drošības tīklu un atteikties no pilnas nodarbinātības politikas. Par galveno sociālista Miterāna padomnieku tika iecelts reakcionārs galēji labējo aprindu ideologs, pēc pārliecības monarhists un pasaules valdības piekritējs – Žaks Atalī. Miterāna komandai darbā izdevās iesaistīt arī vairākus bijušos marksistus un pat Francijas komunistus, kuri jau tad sevi dēvēja par eirokomunistiem. Arī pašlaik starp ES komisāriem varam redzēt vairākus bijušos sociālistus, komunistus un pat maoistus, piemēram, pats virskomisārs – Ž. M. Barozu. Kādreiz tik ietekmīgā Francijas kompartija gan vairs nepastāv.
Lai arī formāli tikai prezidenta galvenais padomnieks, Žaks Atalī faktiski pildīja Francijas premjerministra funkcijas un kārtoja visas svarīgākās lietas. Ņemot par pamatu 1943. gada iestrādes, Atalī komandai izdevās izstrādāt dokumentu, kuru tagad pazīstam ar nosaukumu Māstrihtas līgums, un kuru dalībvalstis parakstīja 1992. gadā.
Māstrihtas līgums jau paredzēja vienoto valūtu un Eiropas Centrālo banku, kā arī stingrus ierobežojumus dalībvalstīm jeb t.s. Māstrihtas kritērijus, kuri ierobežoja valdību tiesības īstenot patstāvīgu monetāro un fiskālo politiku, un emitēt savu naudu.
Māstrihtas cilpa savelkas
Tagad Eirozonas valstīm vispār liegtas tiesības emitēt savu valūtu, tās ir tikai ECB emitētās valūtas lietotājas. Lai nodrošinātu valsts pārvaldei nepieciešamos izdevumus, dalībvalstīm jāaizņemas no privātbankām t.s. parādzīmju tirgū (angliski – Bond Market). Līdz ar to sākās dalībvalstu privatizācija, strauja investīciju un sociālo programmu apgriešana. Tas tad arī bija galvenais cēlonis vēlākajai eirozonas suverēno parādu krīzei.
Lai iegūtu līdzekļus valsts funkcionēšanai, tagad ES dalībvalstīm jāiet ar pastieptu roku pie privātām bankām un jāuzņemas parāds ar parādzīmju tirgus diktētiem procentiem. Lai maksātu iepriekšējos parādus, valstīm jāaizņemas vēl vai jāmeklē glābiņš pie SVF. Tad sākas privāto investoru diktāts: vēl vairāk apgriezt izdevumus, privatizēt sabiedrisko infrastruktūru un sabiedrības resursus, samazināt algas un pensijas, atteikties no fiziskās infrastruktūras uzturēšanas (tāpēc mums tik labi ceļi un citi sabiedriskie objekti), likvidēt darbavietas utt. Interesanti, ka apmēram 90% Grieķijas un citu PIIGS valstu parādzīmju turētāji ir Francijas un Vācijas bankas. Tādējādi parādi kļūst neatmaksājami, jo tiek likvidēta reālā ekonomika, bet finanšu sektors kļūst par parazītu, kas izsūc pēdējo sulu. Kad demokrātiskās procedūras vairs nedarbojas kreditoru interesēs, dalībvalstij par vadītāju tiek iecelts izpildītājs-tehnokrāts (kā pašlaik Grieķijā un Itālijā) un tiek iedibināts tehnofašisms.
Kad ES dalībvalstis jau bija nonākušas atkarībā no privātā parādzīmju tirgus, tām uzspieda nākamos, vēl stingrākus un centralizētākus līgumus: Lisabonas līgumu un tagad arī Finanšu stabilizācijas paktu, kas ir daudz stingrāks par Māstrihtas kritērijiem, gūst konstitucionālu spēku un paredz pat automātisku dalībvalstu sodīšanu. Centralizētos lēmumus nevarēs apstrīdēt ne parlamentā, ne tiesā. Vara ir atņemta dalībvalstu demokrātiskajām pārstāvniecībām, uz vietas dalībvalstu galvaspilsētās tiek lemti tikai tādi piektās šķiras jautājumi, kā valodas lietošana, svinamās dienas vai EK direktīvu ieviešanas termiņi.
Līdz ar to ES dalībvalstu valdības vairs nepārstāv savu valstu intereses, bet kalpo globālajai finanšu oligarhijai. Eirofašistu impērija ir nodibināta. Eirofašisms pārņem arī tās ES dalībvalstis, kurās darbu atraduši mūsu līdzpilsoņi, kuri bija spiesti atstāt Latviju.
Rakstā izmantota bijušā Fransuā Miterāna administrācijas līdzdarbnieka, Université de Franche-Comte Ekonomikas, likumu un politisko zinātņu fakultātes ekonomikas profesora emeritus Alēna Parkēza (Alain Parguez) liecība, kuru viņš sniedza MMT ekonomiskā semināra laikā Itālijas pilsētā Rimini, šā gada 24. februārī.
Atšifrējums:
PIIGS valstis - Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija, Spānija. PIIGS valstu saraksts kopš tā laika ir paplašinājies un turpina augt.
HELL valstis ir Ungārija (Hungary), Igaunija (Estonia) , Latvija un Lietuva.