Kopš Latvija pirms 20 gadiem pievienojās SVF un vēlāk arī ES kontrolētajai sistēmai, notikusi vēl nepieredzēta demogrāfiskā katastrofa un masveida cilvēku izbraukšana no Latvijas.
Lai arī šīs politikas rezultāti ir labi zināmi, Dombrovska koloniālā administrācija nolēmusi līdzšinējo kursu ne tikai turpināt, bet to padarīt vēl radikālāku. Tieši ar to izskaidrojama patlaban notiekošā dzīvībai nepieciešamo resursu sadārdzināšana (elektrības, apkures, gāzes tarifi, degvielas un pārtikas cenas u.c.), iesāktā kampaņa pret „oligarhiem” un vietējiem ražotājiem (uzbrukumi Latvijas cepumiem, aviosabiedrībai, zemniecībai, vietējam tirdzniecības tīklam Elkor u.c.), kā arī neiecietības kampaņa pret visiem, kas nav vienisprātis ar genocīda politiku (skat. angažētās galma dzejnieces Māras Zālītes aicinājumu saukt pie atbildības „angažētus žurnālistus”, kā arī Arta Pabrika aprādījumus – „Militāra apdraudējuma apstākļos pieļaujami demokrātijas ierobežojumi”).
Īsa maltusiānisma vēsture
Tā nav sagadīšanās vai nejaušība, jo katrai parādībai ir konkrēti cēloņi. Iepriekš minētās un citas globālās pārvaldības organizācijas XX gadsimta otrajā pusē ir pārņēmuši t.s. neomaltusiānisti, proti, XIX gadsimta britu reakcionārā filozofa Tomasa Maltusa teorijas sekotāji, kuri uzskata, ka zemeslode ir pārapdzīvota, tāpēc jāaptur zinātnes attīstība un jāveic pasākumu komplekss, kas samazinās iedzīvotāju skaitu. Starp iedzīvotāju skaita samazināšanas pasākumiem minami kari, bads, epidēmijas, nabadzība, antisanitāru dzīves apstākļu radīšana, ekonomiskie un koloniālie spaidi, dzimstības kontrole, zinātnes sasniegumu apkarošana, debilizējošas izglītības programmas, enerģijas patēriņa samazināšana, ekonomiskās attīstības apturēšana u.c. Par tipisku šīs „revolūcijas” pārstāvi var uzskatīt ASV prezidenta Baraka Obamas palīgu zinātnes un tehnoloģijas jautājumos, Baltā nama zinātnes un tehnoloģijas biroja direktoru Džonu Holdrenu (John Holdren).
Pirmo reizi dokumentētajā vēsturē zemes pārapdzīvotības arguments minēts XIII gadsimtā pirms mūsu ēras – t.s. Trojas kara laikā. Kopš tā laikmeta šo argumentu izmantojuši neskaitāmi oligarhi, iekarotāji, imperiālisti un diktatori, kā arī viņus atbalstošie „zinātnieki”, inteliģences pārstāvji un reakcionārie filozofi, no kuriem redzamākais pirms Tomasa Maltusa, Džeremija Bentama, Čārlza Darvina un Frensisa Galtona bija XVIII gadsimta Venēcijas oligarhijas filozofs Džamarija Marija Ortess.
Džons Holdrens ir radikālā ekoloģiskās kustības guru Pola Ērliha māceklis, kurš 1968. gadā izdeva skandalozo grāmatu „Iedzīvotāju skaita sprādziens” (Paul Ralph Ehrlich – „The Population Bomb”). „Romas klubs” 1972. gadā izdeva grāmatu „Izaugsmes robežas” (The Limits to Growth). ASV dzimstības kontroli un attīstības novēršanu Trešās pasaules valstīs par oficiālo globāli īstenojamo politiku izvēlējās 1974. gadā, Henrija Kisindžera vadībā pieņemot „Nacionālās drošības memorandu 200” (National Security Study Memorandum 200: Implications of Worldwide Population Growth for U.S. Security and Overseas Interests). Kopš tā laika notikušas vairākas pasaules depopulācijai un dzimstības novēršanai veltītas konferences ANO un citu globālo organizāciju ietvaros.
Pārmaiņu uzspiešana caur nezinātniskām baidu teorijām
Viens no iespaidīgākajiem instrumentiem neomaltusiānistu rokās ir teorija par it kā cilvēku darbības izraisītu „globālo sasilšanu”. Tā kā pēdējos gados faktiski novērota zemes atmosfēras atdzišana, šī teorija pakāpeniski pārdēvēta par cilvēku darbības rezultātā notiekošām „klimatiskajām pārmaiņām” vai „klimata krīzi”, kura it kā apdraudot turpmāko dzīvības pastāvēšanu uz zemeslodes. Šīs pseidozinātniskās teorijas iespaidā oglekļa dioksīds, kuru mēs ik brīdi izelpojam un ko patērē augu valsts, faktiski nosaukts par nāvējošu indi, un tiek veikti globāli piespiedu pasākumi CO2 izmešu ierobežošanai, kas izpaužas kā CO2 kvotu ieviešana nacionālām valstīm, CO2 nodokļa maksāšana, tirgošanās ar CO2 kvotām (angliski „Cap and Trade system”) un jauna finanšu burbuļa uzpūšana saistībā ar šīs sistēmas finanšu derivātu spekulācijām. Taču pats galvenais genocīda uzspiešanas instruments neomaltusiānistu rokās arvien ir SVF, PB, PTO un EK noteikumi un reālās ekonomikas pakļaušana finanšu spekulantu (globālā kazino spēlmaņu) interesēm, kas pasauli iegrūduši globālā finanšu krīzē un saimnieciskā depresijā.
Lai genocīda politikas aizstāvji nesmīkņātu par „sazvērestības teorijām”, par neomaltusiānista piemēru izvēlējos tieši ASV prezidenta padomnieku Džonu Holdrenu, kurš savu pasaules redzējumu skaidri un saprotami izklāstījis kopā ar jau minēto Polu Ērlihu 1977. gadā uzrakstītajā grāmatā „Ekozinātne: iedzīvotāji, resursi, vide” (Ecoscience: Population, Resources, Environment).
Holdrens par galveno pasaules problēmu uzskata pašus cilvēkus, kuri, viņaprāt, ir kā vēzis uz zemeslodes ķermeņa. Viņš sevi atklāti dēvē par neomaltusiānistu, bet savus pretiniekus sauc par kornukopejistiem (no vārda kornukopija, kas latīņu valodā nozīmē pārpilnību; cilvēki, kuri uzskata, ka pasaulē valda resursu un iespēju pārpilnība, ko cilvēkiem tikai jāprot saprātīgi izmantot). Holdrens noraida jebkādu attīstību un pat ierosina dibināt zinātnes tiesu, kas lemtu, kādi zinātnes atklājumi ir īstenojami, bet kādi – aizliedzami. Viņš noraida pārliecību, ka krīze pārvarama ar attīstību, tā vietā piedāvājot krīzes menedžmentu.
Ja minētais Dž. Ortess uzskatīja, ka maksimālais iedzīvotāju skaits uz zemes nedrīkst pārsniegt 3 miljardus cilvēku, tad Holdrens ir daudz radikālāks, pieļaujot, ka zemes optimālā nestspēja ir tikai viens miljards cilvēku. Tā kā pašlaik uz zemeslodes dzīvo ap sešiem miljardiem cilvēku, tad ko darīt ar pārējiem?
Ja T. Maltuss risinājumu redzēja karos, badā un epidēmijās, Č. Darvins – cīņā par stiprāko izdzīvošanu, tad sers F. Galtons – eigēnikā (pseidozinātnē par pilnvērtīgāko cilvēku un rasu selekcionēšanu un nepilnvērtīgāko likvidēšanu, piemēram, sterilizējot „nepilnvērtīgus” cilvēkus, kurus sers Galtons nosauca par deģenerātiem, lai viņiem nebūtu pēcnācēju). XX gadsimta pirmajā pusē eigēnikas kustībai bija daudz sekotāju un liela ietekme anglosakšu zemēs un vēlāk arī Hitlera pārvaldītajā Vācijā. Tikai pēc II pasaules kara ASV pavalstīs un citās rietumvalstīs atcēla eigēnistu programmas un likumus, kuru ietvaros patiešām tika veikta „nepilnvērtīgā materiāla” sterilizēšana un „lieko ēdāju” likvidēšana. Iemesls aizliegumam – pārāk tieša asociācija ar tikko sakauto hitlerismu. Taču paši eigēnisti nekur tālu nepazuda, tikai sāka sevi saukt citiem vārdiem: ģimenes plānotāji, dzimstības kontroles atbalstītāji, ekoloģijas kustības dalībnieki, dabas draugi (Hitlers arī bija dabas draugs un veģetārietis), transhumānisti u.c.
Dzimstības regulēšanas metodes
Holdrens, protams, iet tālāk par eigēnistiem, Hitleru, Staļinu, Mao un Pol Potu. Viņš piedāvā ne tikai vīriešu un sieviešu sterilizāciju, bet arī citus iedzīvotāju skaita kontroles pasākumus, piemēram: palīdzības pārtraukšanu krīzē iedzītajām Trešās pasaules valstīm, Trešās pasaules valstu atgriešanu viduslaiku atpalicībā (de-development), kad cilvēku vidējais mūža garums bija ap 30 – 35 gadiem.
Lai to panāktu, Holdrens ierosina iedibināt „planetāro režīmu”, proti, pasaules valdību, kas kontrolētu katru cilvēka dzīves aspektu. Pašlaik līdzīgas funkcijas jau diezgan sekmīgi mēģina pildīt manis minētās SVF, PB, PTO un EK, bet Hodrens grib iet vēl tālāk, efektīvāk un radikālāk. Individuālām valstīm Holdrens iesaka pieņemt „Iedzīvotāju skaita likumu”, kas nosaka maksimālo pieļaujamo iedzīvotāju skaitu valstī. Šis likums regulētu ģimenes lielumu, kā to jau darījusi Ķīna periodā pēc Mao Dzeduna „kultūras revolūcijas”. Šim mērķim Holdrens iesaka dažādus sterilizācijas veidus, piemēram, ķirurģisko sterilizāciju, obligāto vasektomiju (sēklvadu nobloķēšanu vai pārgriešanu) ģimenēs, kurās jau ir maksimāli pieļaujamais bērnu skaits, piespiedu abortus, pretapaugļošanās implantu iešūšanu zem sieviešu ādas, pretapaugļošanās vai sterilizējošu vielu pielikšanu dzeramajam ūdenim sabiedriskajā ūdensvadā vai pārtikas produktiem, maksas dzemdēšanas licenču izdošanu un tirgošanu brīvajā tirdzniecībā (ar visām sekām, kādas parasti notiek, ja licences, sertifikātus vai citus vērtspapīrus palaiž brīvā spekulāciju tirgū), bezmaksas izglītības liegšanu ģimenēm, kurās bērnu skaits pārsniedz pieļaujamo, īres tiesību liegšanu sabiedriskajā mājokļu sektorā, bērnu konfiscēšanu no ģimenēm u.c.
Lai dabu pasargātu no cilvēkiem, Holdrens ierosina pasludināt koku juridiskās tiesības un ieviest īpaši apmācītus advokātus, kuri pārstāvētu koku tiesības tiesā. Vairāk par šīm genocīda metodēm varat izlasīt jau minētajā Ecoscience grāmatā.
Dž. Holdrens nav vienīgais fanātiķis Obamas administrācijā. Jāmin Obamas padomnieks regulēšanas jautājumos, biheiviorisma ekonomikas speciālists Kess Sanstīns (Cass Sunstein), kura uzdevums ir radīt stimulus, lai no cilvēkiem panāktu vēlamo uzvedību. Sanstīns, piemēram, aicina ieviest juridiskas tiesības dzīvniekiem, ieskaitot tiesības būt pārstāvētiem ar advokātu tiesā. Klimata, Globālās sasilšanas un enerģijas padomniece Obamas administrācijā ir Kerola Braunere (Carol Browner), kuras ilgstošo graujošo darbību šajās jomās detalizēti aprakstījis Kristofers Korners nesen iznākušajā grāmatā Power Grab: How Obama's Green Policies Will Steal Your Freedom and Bankrupt America.
Baidu teorijām nav nekā kopēja ar zinātni
Uzaicinot Džonu Holdrenu par Baltā nama zinātnes caru, Obama, iespējams, cerējis savai genocīda politikai piešķirt zinātniskuma piekrāsu, taču šīm uz genocīdu vērstajām programmām ar zinātni vai veselo saprātu nav nekādas saistības. Pola Ērliha prognozes par „iedzīvotāju skaita sprādzienu” nav piepildījušās – gluži otrādi – vērojamas stipras depopulācijas tendences. Strauji izmirst gan Latvija, gan citas bijušā Austrumu bloka valstis, gan pati Rietumeiropa, Japāna un ASV. Lai nodrošinātu nepieciešamo strādājošo skaitu, t.s. attīstītās rietumvalstis spiestas importēt iedzīvotājus no bijušajām kolonijām un bijušajām Austrumu bloka valstīm. Dzimstība krīt arī tajās Trešās pasaules valstīs, kuras sasniegušas pieklājīgu attīstības un pārticības līmeni. Tātad tieši attīstība un pārticība nodrošina mērenu dzimstību dabiskā ceļā. Arī ekoloģiskie rādītāji vislabākie ir salīdzinoši attīstītās un turīgās valstīs.
Klimata pārmaiņas, protams, ir realitāte. Piemēram, es savos 55 gados esmu piedzīvojis gan periodu ar aukstām, garām ziemām, gan periodu ar siltām ziemām, kad sniegs īsti neturējās, bet tagad atkal sākas aukstuma periods. Pasaules apzinātajā vēsturē ir bijuši vairāki garie un īsie ledus laikmeti, bet bijuši arī pavisam silta klimata periodi, kad, piemēram, vikingi apmetās Grenlandē, lai tur nodarbotos ar lauksaimniecību, bet Britānijas salās cilvēki nodarbojās ar vīnogu audzēšanu.
Taču šīm periodiskajām klimata svārstībām nav vērā ņemamas saistības ar cilvēku aktivitātēm, bet gan ar saules aktivitāti. Sakarība starp oglekļa dioksīda saturu atmosfērā un temperatūru patiešām pastāv, tikai „ekozinātnieki” cēloni ir apzināti sajaukuši ar sekām. Kad klimats ir siltāks, no okeānu ūdeņiem izgaro vairāk CO2 gāzes. Arī polārie ledāji kūst atkarībā no gadalaikiem un klimatiskajiem periodiem. Cilvēku aktivitātes mūsdienās ir atbildīgas tikai par apmēram nepilniem 2% no kopējā CO2 sastāva atmosfērā, pārējās „siltumnīcas gāzes” rodas dabiskā ceļā. Tagad, kad gada vidējā temperatūra atkal krītas, samazināsies arī CO2 izmeši. Par Austrumanglijas institūta klimata parametru viltojumiem jau rakstīts saistībā ar t.s. klimatgeitas skandālu, kas izjauca vienprātību Kopenhāgenas klimata pārmaiņām veltītajā konferencē, kuru iznākumā Kioto 2 protokols tā arī netika pieņemts. Taču globālajiem ierēdņiem tas netraucē turpināt darbību tā, it kā nekāda skandāla nebūtu bijis.
Patiesībā Ziemeļu valstis, tai skaitā Latvija, būtu lielas ieguvējas, ja vidējā temperatūra patiešām pieaugtu par 5 – 10 grādiem, jo tas pavērtu plašas iespējas zemkopībai (patlaban salīdzinoši īsās un vēsās vasaras Latvijas zemkopju iespējas būtiski ierobežo).
Nekāda konsensa starp dabas zinātniekiem klimatisko pārmaiņu jautājumā nav. T.s. ANO Starpvaldību klimata pārmaiņu komisija sastāv no algotiem zinātnes ierēdņiem, nevis neatkarīgiem zinātniekiem. Bailes par draudošajām klimata pārmaiņām tiek radītas nevis caur brīvām zinātniskām diskusijām, bet caur nemitīgu šo draudu atkārtošanu mēdijos, skolās un visās iestādēs. It kā cilvēku aktivitāšu izraisīta „globālā sasilšana” jau būtu neapgāžams fakts.
Apmātība ar „zaļo enerģiju”
Ja kas ir reāls, tad tie ir pavisam konkrēti genocīda pasākumi, kurus globālisti veic „klimata pārmaiņu” vārdā. Viens no pasākumiem, kurā Latvija apņēmusies ieņemt līdera pozīcijas ES, ir t.s. atjaunojamo jeb alternatīvo enerģijas avotu izmantošana, jeb t.s. zaļā enerģija. Ja citas ES dalībvalstis apņēmušās no „atjaunojamajiem” avotiem iegūt apmēram 20% patērētās enerģijas, tad Latvijas pakalpīgie ierēdņi apņēmušies sasniegt 40%. Tātad kopš Pelšes un Vosa laikiem nekas nav mainījies – mūsu kangari arvien grib izcelties pakalpībā, nacionālo interešu iztirgošanā un trulā muļķībā.
„Zaļā enerģija” faktiski nozīmē atgriešanos XIX gadsimtā sākumā, kad enerģiju ieguva no malkas un vējdzirnavām. Tā ir nesamērīgi dārga, nekvalitatīva un neefektīva enerģija, kuru kapitālisma apstākļos var ražot tikai ar lielām valsts subsīdijām. Ar to izskaidrojams arī elektrības tarifu pieaugums Latvijā, bet tas ir tikai pats sākums!
Presē bieži lasām par „zaļo enerģiju”, „tīro enerģiju”, „zaļajām darbavietām” un citām zaļām lietām. Šo histēriju uzkurina ar vēl vienu pseidozinātnisku teoriju, kura sludina drīzu naftas krājumu izsīkšanu (angliski Peak Oil Theory). Ja vēl pieliek minēto „globālās sasilšanas” teoriju, sanāk patiešām nāvējošs maisījums. Spānija, kura līdz šim bijusi rekordiste „zaļās enerģijas” ieviešanas jomā, raksturojas arī ar ES lielāko bezdarbu un straujāko nabadzības pieaugumu. Apmaiņā pret katru dārgi radīto „zaļo darbavietu” Spānijas ekonomika zaudē vidēji divas labi atmaksātas darbavietas citās tautsaimniecības jomās, kā arī valsts konkurētspēju. Dānijas vēja ģeneratoru ražotāji tā sadārdzinājuši elektrību Dānijā, ka nu ir spiesti savas ražotnes pārcelt uz valstīm, kuras vēl nav apmātas ar „zaļo enerģiju”. Turklāt zaļajām darbavietām ir sezonāls, nestabils raksturs, tās pastāv, tikai pateicoties nodokļu maksātāju subsīdijām.
Viens no „zaļās enerģijas” iegūšanas veidiem ir enerģijas ražošana no biomasas. Līdz ar to milzīgas zemes platības pasaulē tiek apsētas ar šim nolūkam audzētu kultūru. Ņemot vērā, ka citu pasākumu rezultātā valstis ir atteikušās no tradīcijas uzkrāt labības rezerves bada gadiem, var prognozēt, ka tiek mērķtiecīgi gatavots pasaules mēroga bads. Bet par to vairāk kādā no nākamajiem rakstiem.
