„Eiropas Komisijas viceprezidents transporta jautājumos Sīms Kallas un Starptautiskās ekonomikas Petersena institūta eksperts Anders Aslunds diskusijā atzinīgi novērtēja Latvijas panākumus ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes nodrošināšanā. A.Aslunds norādīja, ka Baltijas valstis ir paraugs citām Eiropas valstīm ekonomikas krīzes pārvarēšanā un izaugsmes veicināšanā,” lasām 14. maijā „Dienā” publicētajā rakstā „Dombrovskis konferencē Tallinā uzsver Latvijas pieredzi krīzes pārvarēšanā”. Vai pēc šādas uzslavas siltums un pacilāts lepnums ielīst katra Latvijas patriota sirdī?
Kad mūs pēdējo reizi tā slavēja un sumināja? Vai tas nebija 2006. – 2008. gados, kad Latviju dēvēja par „Baltijas tīģeri” un rakstīja par Latvijas „ekonomisko brīnumu”, kas izpaudās lielākajos IKP pieauguma tempos visā Eiropā? Un kas sekoja tūlīt pēc tās slavēšanas?
Dievs, pasargi mūs no augsta IKP!
Galvenais rādītājs, pēc kura neoliberālajā tirgus ekonomikā vērtē sasniegto līmeni, ir Iekšzemes kopprodukts jeb IKP, kas atspoguļo kopējo naudas apgrozījumu valsts teritorijā noteiktā laika periodā. Mēs esam radināti priecāties par IKP pieaugumu, taču cik tāds prieks ir pamatots un atbilst tautas interesēm?
Par piemēru ņemsim divas ģimenes – ģimeni A un ģimeni B. Ģimene A ir saticīga, ar augstu morāli, priekšzīmīgu veselību un darba tikumu. Abi pieaugušie ne tikai strādā sabiedrībai derīgu darbu un ir izpalīdzīgi, bet uztur arī iespaidīgu mājas saimniecību: paši iekopuši dārziņu un nelielu lopu kūti, ēdienu gatavo mājās, lielā mērā no pašu audzētiem produktiem, katru vasaru ziemai savāc sēnes, ogas un ārstnieciskās tējas, ģimenes rūpēs iesaistot arī savus bērnus, kurus radina pie atbildības. Visi ir veseli un dzīvespriecīgi, kā arī solidāri ar saviem tuvākajiem kaimiņiem. Visu, ko var paveikt paši, dara paši.
Savukārt ģimene B ir gandrīz izjukusi un nesatiek. Abi vecāki gan raujas vairākos darbos, bet savus bērnus gandrīz neredz. Lai izpirktu savu vainu, bērni tiek piekukuļoti: nopirkti jaudīgākie datori, DVD iekārtas, pleijeri un stilīgi mobilie un drēbes, kā arī dota dāsna kabatas nauda. Tēvam patīk iedzert vai naudu nospēlēt kazino. Māte brīvo laiku pavada lielveikalu ķemmēšanā (šopingā), rūpēs par modernu apģērbu, rotām un kosmētiku. Abiem patīk jautras kompānijas un pasēdēšanas prestižos restorānos. Protams, abi grimst parādos, draud ieķīlātās mājas un mantotās vasarnīcas izūtrupēšana, nesen atklājies, ka bērni blēņojas ar narkotikām un arī palikuši parādā, sieva gatavojas ierosināt šķiršanos, meklē izdevīgāko variantu, kā sadalīt kopīgo mantu utt.
Kā jūs domājat, kura no šīm ģimenēm vairāk ceļ IKP? Protams, ka ģimene B. Ģimene A no neoliberālās sistēmas viedokļa ir neproduktīva. Ja tādu ģimeņu būtu daudz, valsts IKP sāktu krist, tāpēc no makroekonomiskās stabilitātes viedokļa tādu ģimeņu vairošanos nedrīkst pieļaut, kas arī tiek visādiem līdzekļiem darīts.
Tā mēs varam izsekot katru dzīves jomu un secināt, kas ir labs priekš IKP. Sabiedrība ar veselīgu dzīvesveidu un labu slimību profilakses sistēmu ir nerentabla, jo maz tērē zālēm un dārgām procedūrām, bet slimīga sabiedrība ar ielaistām kaitēm un lielu zāļu patēriņu būtiski kāpina IKP. Individuālistiska, savstarpēji konkurējoša vientuļnieku sabiedrība, kas sirgst ar visām iespējamām atkarībām, būtiski kāpina IKP, bet solidāra, pašpietiekoša sabiedrība ar stiprām ģimenēm, kas sadarbojas kopējam labumam (stiprinot vietējo ekonomiku), ir nerentabla. Piesārņota daba ir rentabla, jo ļauj par naudu tirgot it kā tīrus resursus, piemēram, ūdeni pudelēs, kā arī vairo dažādas alerģijas un slimības, kas ceļ medicīnas pakalpojumu apjomus. Labas preces IKP neceļ, jo kalpo ilgi, bet sliktas preces ir izdevīgas IKP celšanai, jo bieži jāremontē vai jānomaina. Katra vietējā vai nacionālā ekonomika ir nerentabla, jo cilvēkus padara neatkarīgus no starptautiskajām korporācijām, bet vietējās ekonomikas sagraušana ir rentabla, jo būtiski ceļ IKP. Taupība un saimnieciskums gremdē IKP, bet izšķērdība, korupcija un parādi IKP kāpina. Ja visi ir iedzīti parādos, aug augļotāju bagātība, jo visiem nepieciešams aizņemties un maksāt aizvien pieaugošus procentus. Neierobežotas spekulācijas un mahinācijas ar vērtspapīriem vislabāk ceļ IKP, bet godīgs, sabiedrībai derīgs darbs ir nerentabls, tāpēc attiecīgie strādnieki tiek atalgoti viszemāk, bet spekulanti plaukst (pastudējiet Lato Lapsas savākto Latvijas miljonāru sarakstu). Labas algas ir sliktas priekš IKP, jo cilvēkus padara turīgus, neatkarīgus no kreditēšanas, bet zemo algu politika ir izdevīga IKP, jo cilvēkus padara atkarīgus. Zemas cenas (atbilstošas izmaksām un mērenam tirdzniecības uzcenojumam) ir sliktas priekš IKP, bet uzpūstas cenas (liels tirdzniecības uzcenojums, monopols, daudz starpnieku) ir labas, jo palielina IKP. Vietējā ekonomika ir slikta, jo mazinās transporta, uzglabāšanas un dažādu starpnieku izmaksas, bet globālā ekonomika ir laba, jo pieaug transportēšanas, starpniecības izmaksas, cenu var uzpūst biržās. Globālā ekonomika ceļ IKP un dod peļņu starptautiskām korporācijām. Līdz ar to globalizācijas periodā krasi pieaugusi polarizācija starp bagāto saujiņu katrā sabiedrībā un nabagajiem (vidusslānis izzūd), starp bagātajām un nabagajām valstīm.
Gatavosimies grūtiem laikiem
Kad PSRS laikos televīzijā rādīja kadrus par labu kokvilnas ražu Vidusāzijas republikās, tad varēja gaidīt, ka no veikaliem pazudīs kokvilnas izstrādājumi: palagi, pārvalki u.c. Kad Latviju 2008. gadā dēvēja par „Baltijas tīģeri”, bija jāgatavojas finanšu sistēmas sabrukumam un finansiālās bardzības pasākumiem. Ja tagad Latviju atkal slavē, tad jāprot lasīt starp rindām un jāgatavojas visļaunākajam.
Latvija gandrīz pilnībā atdota starptautiskajām korporācijām, mēs vairs sevi neapgādājam ar pašu nepieciešamāko. Pat pārtika lielākoties tiek importēta (lai gan vismaz 750 000 hektāru Latvijas zemes netiek apsēta), pārtikas cenas atkarīgas no starptautiskās tirdzniecības un spekulācijām biržās, bet stāvoklis pasaulē pašlaik ir ārkārtīgi saspringts un nestabils, tikai vēsturnieki nākotnē konstatēs, tieši kurā gadā faktiski sācies III pasaules karš. Lielveikali pieder ārzemniekiem un šiem veikaliem nav noliktavu ar lielām rezervēm. Kad sāksies panika, veikalu plaukti paliks tukši pāris dienās.
Tātad, cik vēl iespējams, jāsteidz apsēt pieejamās zemes platības. Jākooperējas ar tiem, kam ir zeme, un ar tiem, kas gatavi strādāt. Vienlaikus nesteidzoties jāiepērk produktu krājumi ar ilgu glabāšanas laiku, kamēr tie vēl brīvi pārdodas veikalos. Tikai bez panikas – lēni un pakāpeniski jāveido krājumu rezerves.
Tāpat jāiepērk visnepieciešamākie medikamenti un pirmās palīdzības līdzekļi. Vēlams iegādāties labu velosipēdu ar rezerves daļām, kuru varēs lietot, kad benzīna un dīzeļdegvielas cenas kļūs nepieejamas. Jāiegādājas instrumenti, kurus var izmantot bez elektrības, jāapgūst kāda prasme, ar kuru varēs pelnīt grūtos laikos. Tāpat silts apģērbs un siltināšanas līdzekļi gadījumam, ja pilsētu mājas vairs netiks apkurinātas. Ar kaimiņiem un citiem vietējiem iedzīvotājiem jāveido sadarbības, pašpārvaldes un drošības struktūras, jo juku laikos policija nedarbosies.
Vārdu sakot, jāapdomā, kā varēsim dzīvot un izdzīvot ekstremālos apstākļos.
Ko tad, ja es kļūdos un tādi grūtie laiki nemaz nepienāks? Tad varēsim pateikties
Dievam un būt priecīgi par prasmēm un resursiem, kurus būsim ieguvuši šajā sagatavošanas procesā.
Latviju var glābt „ēnu ekonomika”
Lasīsim minēto rakstu tālāk: „Premjers [V. Dombrovskis] norādīja, ka būtisks ekonomikas stabilizācijas priekšnosacījums ir cīņa ar ēnu ekonomiku.”
Būsiet jau ievērojuši, ka „lasīšana starp rindām” parasti nozīmē tekstu saprast otrādi. Ja starptautiskajām korporācijām kalpojošais V. Dombrovskis sola cīnīties ar „ēnu ekonomiku”, tas šai gadījumā nozīmē, ka tieši ēnu ekonomikā meklējams mūsu glābiņš.
Latvijas ekonomika Dombrovska vadībā ir tik tālu „atlabusi”, ka cilvēkiem vairs nav naudas pašu nepieciešamāko vajadzību apmierināšanai. Kā esmu aprādījis jau citos rakstos, notiek mērķtiecīgs genocīds pret Latvijas tautu, bet mums ir tiesības aizstāvēties.
Latvijas ekonomika faktiski ir iznīcināta. Jau tiek gatavota pēdējo mūsu uzņēmumu un infrastruktūras izpārdošana starptautiskajām korporācijām. Pārējais jau pieder starptautiskajām korporācijām, sākot no bankām un lielveikaliem, beidzot ar dabas bagātībām, kuras izsaimnieko ārzemnieki, diemžēl ar mūsu līdzdalību.
Korporācijas ir sociopātiski uzņēmumi, kuru galvenais mērķis ir maksimāla peļņa anonīmiem akciju turētājiem un galvenajiem pārvaldniekiem, pat ja tas nozīmē veselu valstu iznīcināšanu, tautu izmērdēšanu un pārvietošanu (deportāciju). Korporācijas pēc definīcijas nedrīkst dot labumu sabiedrībai, kuru tās kolonizējušas, jo labums sabiedrībai nozīmētu atņemt daļu labuma korporācijas īpašniekiem. No korporāciju viedokļa tas ir noziegums pret brīvā tirgus principiem un „svēto īpašuma tiesību” pārkāpums.
Cilvēkiem, kas strādā korporācijās, ir jāatsakās no visa: cilvēka tiesībām, vārda brīvības, sirdsapziņas. Stājoties darbā kaut vai parastā lielveikalā, darbinieks paraksta kontraktu, kurā apņemas sargāt korporācijas noslēpumus un visos gadījumos ievērot korporācijas intereses. Šo kontraktu var izmantot pret nogrēkojušos darbinieku tiesā. Ja darbinieks mēģina izrādīt patstāvīgu iniciatīvu, pat ja šī iniciatīva domāta korporācijas interesēs, šāds darbinieks tiek nekavējoties atlaists. Arodbiedrību darbība korporācijās netiek pieļauta. Korporatīvās sistēmas apkalpotāji arī paši vai nu ir, vai ir spiesti būt sociopāti (skat. manu rakstu „Sociopāta profils”). Svaigs piemērs tipiskam sociopātam ir SVF izpilddirektors Dominiks Stross Kāns (skat. „Dienas” rakstu „Aizdomās par izvarošanas mēģinājumu aizturēts SVF izpilddirektors Stross-Kāns”). Ja korporācijas pārņem valsts pārvaldi, tad tas jau ir fašisms, kuru arī pats Benito Musolīni raksturoja kā korporāciju saplūšanu ar valsts varu. Jā, Latvijā valda fašisms.
Ja valdību šajā korporāciju pārvaldītajā telpā var uzskatīt par koloniālo administrāciju, kas apkalpo korporāciju intereses, tad korporāciju darbinieki faktiski ir korporāciju vergi. Arī daudzi šķietami neatkarīgi uzņēmumi, piemēram, kāds mežizstrādes SIA, faktiski kalpo korporācijām kā subkontraktori. Viss, ko nekontrolē korporācijas, no korporāciju viedokļa ir „ēnu ekonomika”. Sadarbojoties ar korporācijām, piemēram, sadarbojoties ar ārvalstu bankām vai lielveikaliem, mēs faktiski uzturam šo korporatīvo sistēmu. Bez mūsu – parasto pilsoņu – sadarbības korporācijas vienkārši nespētu iesakņoties un gūt varu.
Tauta, kas nokļuvusi korporāciju verdzībā, bet vēlas no šīs verdzības atbrīvoties, var izvēlēties divas galvenās stratēģijas: 1) pēc iespējas boikotēt korporācijas; 2) attīstīt savu vietējo un nacionālo ekonomiku. Tieši šo vietējo vai nacionālo ekonomiku V. Dobrovskis nosaucis par „ēnu ekonomiku”, kurai viņš pieteicis karu, aizstāvot starptautisko korporāciju intereses. Šo momentu ir ļoti svarīgi saprast – tā ir atbrīvošanās frontes līnija. Tāpēc nevajag rakstīt naivas petīcijas koloniālajai administrācijai (skat. lauksaimnieku „Atklāto vēstuli”), bet jāķeras pie Latvijas atbrīvošanas pašiem.
Lai ēnu ekonomikas attīstība būtu sekmīga, mums jāmaina sava vērtību sistēma. Ja korporatīvā sistēma mums potē alkatīgu individuālismu, tad mums jāizvēlas altruisms, ģimenes, kopienas un sociālās vērtības. Ja korporatīvā sistēma mums potē savstarpēju konkurenci, tad mums jāizvēlas sadarbība jeb kooperācija kopīgā labuma sasniegšanai. Ja korporatīvā sistēma mums potē patēriņa kultu, tad mums par galveno jāizvēlas radoša darbība un reālu vērtību radīšana. Ja korporācijas māca, ka galvenais dzīvē ir nauda, tad mums jāizvēlas rūpes par saviem tuvākajiem, kuras bieži var paust bez naudas starpniecības. Ja korporācijas mūsu dzīvi pārsātina ar reklāmām, tad mums jāizvēlas izglītība un garīgs briedums. Ja korporācijas vēlas piespiest pirkt ārvalstu preces, tad mums jāizvēlas ražot savas. Utt.
Motivācijas var būt dažādas, bet faktiski ēnu ekonomika Latvijā jau pastāv. Atliek tai piešķirt atbrīvošanās cīņas un valsts neatkarības atjaunošanas raksturu, kā arī vērst plašumā. Apstākļos, kad pret mūsu tautu ir vērsts genocīds, ēnu ekonomika ir attaisnojama un morāla, bieži tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, izglābt no bojāejas savus tuvākos, izglābt no depopulācijas un iztirgošanas veselus valsts reģionus.
Kā to darīt praktiski?
Mums ir daudz cilvēku bez darba un daudz cilvēku ar nepietiekamiem iztikas līdzekļiem, kurus turklāt koloniālā administrācija korporāciju interesēs žņaudz ar nepanesamu nodokļu un citu finansiālo žņaugu nastu (skat. „Dienas Biznesa” rakstu „Zemnieki spiesti maksāt dubultā”).
Piemēram, dzīvo šāds nožņaugšanai paredzēts zemnieks, kuram aug bērni. Bet blakus dzīvo darbu pazaudējusi skolotāja. Lai abi varētu izdzīvot, zemnieks apņemas skolotāju apgādāt ar kartupeļiem un dārzeņiem, bet skolotāja apņemas mācīt zemnieka bērnus. Katrs saņem savu pakalpojumu, bet nekāda nauda netiek lietota, nedz nodokļi maksāti. Turpat blakus pagastā vai pilsētā dzīvo arī citu amatu pratēji un vērtību ražotāji; feldšeri, ārsti, veterinārārsti, bērnu pieskatītāji, kopēji, kādas prasmes apmācītāji, amatnieki, kalēji, auto remontētāji, audēji, arāji, pārtikas pārstrādātāji utt. Viņi visi var vienoties apmainīties ar saviem ražojumiem un pakalpojumiem, apejot korporatīvo sistēmu un balstoties uz savstarpēju uzticību. Ja to darīsim mērķtiecīgi un plaši, faktiski mēs izveidosim alternatīvu norēķinu sistēmu, kas daudziem ļaus izdzīvot, nebraukt uz ārzemēm, negrimt nabadzībā un bezcerībā, saglabāt ģimeni utt.
Iesākumā šī alternatīvā norēķinu sistēma būs tikai kā papildus sistēma oficiālajai, bet ar laiku tieši šī sistēma, kuru šodien nicinoši dēvē par „ēnu ekonomiku”, kļūs par pamatu brīvās Latvijas tautsaimniecībai.
Angļu valodas pratējiem vēlos ieteikt pāris interneta vietnes, kurās par šiem jautājumiem var iegūt plašāku informāciju: „Living Economies Forum”, „Life Incorporated”.