Vakar TvNet portālā izlasīju rakstu „Tā viņi aizbrauc. Darbaspējīgie”. Tas ir skaudrs stāsts par kārtīgu, Latviju bezgalīgi mīlošu latviešu ģimeni ar trim maziem bērniem, kas miera laikā spiesti atstāt Dzimteni, lai dotos nezināmā svešumā. Un tādu ģimeņu ir tūkstošiem.
Kārkliņu ģimene aizbrauc kopā, cerot sevi saglabāt arī svešumā. Bet cik tūkstoši pēdējos 10 gados aizbraukuši, lai svešumā pelnītu savai Latvijā palikušajai ģimenei, bet ar laiku šīs ģimenes izjukušas, kļūstot par akli dreifējošiem cilvēcisko attiecību fragmentiem? Nav pat tādas statistikas, bet arī aiz šīs neesošās statistikas ir konkrēti cilvēcisko traģēdiju stāsti. Bet galvenais – aiz tā visa ir šā vietvalžu režīma mērķtiecīga politika – cilvēku eksports, mērķtiecīga dzīves iespēju likvidēšana Latvijā, lai ar lētu, viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku apgādātu izmirstošās Rietumeiropas nācijas, kuras savu dzīvo spēku izšķiedušas imperiālistiskos karos, pakļaujot, paverdzinot un kolonizējot nācijas, kuras mūsdienās mēdz saukt par Trešās pasaules valstīm, kā arī nekontrolētās patēriņa orģijās. Konsekventi īstenojas jau 1990. gados sludinātais Latvijas politisko algotņu sauklis, kuru mēs izlikāmies nedzirdam: „Latvija pasaules apritē ieies ar savu lēto darbaspēku.” Ar ko šis Latvijas iedzīvotāju eksports pēc būtības un rezultātiem atšķiras no 1940. gadu deportācijām uz Sibīriju, padomājiet paši!
Globālā kazino shēmotāji un laupītāji
Katrs droši vien pazīst kādu cilvēku, kurš iedomājies kļūt bagāts, spēlējot kazino. Viņš ne tikai zaudējis savu naudu, bet arī izpostījis visu savu ģimeni, tuviniekus un draugus, nemitīgi aizņēmies un noslīcis neatmaksājamos parādos. Bet tagad iedomājieties, ka šis kazino spēlmanis ir visa valsts, kas savus resursus izmantojusi kā likmi globālajā kazino. Tas ir stāsts par mūsu Latvijas pagrimšanu šajā 20 gadus ilgušajā formālas pastāvēšanas periodā.
Ja XIX un XX gadsimtenī starptautisko imperiālismu raksturoja liellaivu diplomātija, soda ekspedīcijas, koncentrācijas nometnes, cilvēku deportācijas, pasaules kari, netaisnīgi tirdzniecības līgumi, tad pēdējās desmitgadēs šo uzkundzēšanās instrumentu klāstu papildina arī finanšu imperiālisms, ko raksturo veselu valstu ievilkšana krāpnieciskās, spekulatīvās shēmās, kuru iznākums jau iepriekš ieprogrammēts šīs spēles noteikumos. Tieši tāds finanšu imperiālisms pilnā apjomā un ar vietvalžu līdzdalību tika un arvien tiek izmantots arī pret jauno Latvijas valsti. Jau 1990. gados ar finanšu žņaugiem tika mērķtiecīgi likvidēta Latvijas ražošana un citas dzīvei nepieciešamās jomas. Emitējot normālai tautsaimnieciskai darbībai nepietiekamu nacionālās naudas apjomu un vienlaikus paverot durvis nekontrolētai ārvalstu kapitāla ieplūšanai, mūsu valsts resursi pakāpeniski nonāca ārzemnieku kontrolē.
„Treknos gadus” var salīdzināt ar gaļas lopu nobarošanu pirms vešanas uz lopkautuvi. Latvijā tika ielaistas „zviedru bankas”, kurām maz saistības ar zviedru tautu, bet kuras darbojās kā globālā kazino aģentūras. Tās mērķtiecīgi uzpūta Latvijas tirgu (mērķtiecīga naudas apjoma un nekustāmo īpašumu tirgus cenas uzpūšana, inflācija), lai radītu klasisku parādu piramīdu. Šāda krāpnieciska shēma ir izmantota daudzās valstīs, bet tieši Latvijā šādai shēmai tika radīti gandrīz ideāli priekšnoteikumi, nedalīts valdības un citu institūciju atbalsts. Nevis Latvijas valdība regulēja šīs globālā kazino aģentūras, bet otrādi – ārvalstu bankas regulēja Latvijas valdību.
Nākamais etaps ir laupījuma paņemšana. Tas saistīts ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju. Svarīgi saprast, ka SVF/EK aizdevums nav parasts aizdevums, ko valsts var pēc saviem labākajiem ieskatiem izmantot savas reālās ekonomikas glābšanai no sabrukuma un atdzīvināšanai. Šis aizdevums ir saistīts ar kompleksu nosacījumu paketi, kuras principi detalizēti izklāstīti slepenībā turētajā Latvijas valdības, Latvijas Bankas un SVF Memorandā, kā arī ES un Latvijas saprašanās memorandos. SVF/EK aizdevuma mērķis ir ārvalstu banku akcionāru glābšana un finanšu stabilitātes nodrošināšana laupīšanas periodā. Minētā aizdevuma nosacījumi nepārprotami izslēdz jebkādu tautsaimniecības attīstību vai pat noturēšanu esošā Status Quo stāvoklī. SVF noteikumi paredz tālāku reālās ekonomikas žņaugšanu ar finanšu svirām (t.s. budžeta konsolidācija), sociālās jomas noārdīšanu un palikušo Latvijas uzņēmumu, infrastruktūras, zemes un citu resursu lētu izpārdošanu noteiktām ārvalstu interešu grupām. SVF un zviedru bankām interesē ne tik daudz mūsu parāda maksājumi (tos eiro un dolāru papīrīšus viņi var pēc vajadzības sadrukāt paši), cik reālu resursu (mūsu zemes, mežu, zemes dzīļu, ūdeņu, infrastruktūras, energosistēmu, ūdensapgādes sistēmu, ostu u.c.) pilnīga pārņemšana. Šie anonīmie „viņi” grib pārņemt visu, kas mums vēl palicis! Un šo uzdevumu tiešā SVF un zviedru banku vadībā īsteno t.s. Dombrovska valdība.
Partiju uzpirksteņu spēle
Es nevēlos demonizēt vai kaut kā īpaši izcelt tieši Valdi Dombrovski. Viņa vietā var būt jebkurš cits politiskais algotnis. Jauno kolonizatoru mērķis ir šo laupīšanu noformēt tā, lai izskatītos, ka to brīvprātīgi veikuši pašu Latvijas iedzīvotāju ievēlēti pārstāvji, un vislabāk, ja šie pārstāvji būtu paši latvieši. Īstenie laupīšanas organizētāji un ieguvēji tikmēr paliek anonīmi. Piemēram, mēs taču nezinām, tieši kas ir t.s. zviedru banku īstenie akcionāri vai ārvalstu lielveikalu tīklu īstenie īpašnieki? Tāpat ir iecerēts, ka mēs nezināsim, tieši kuri cilvēki nopirks „Latvenergo” vai citu struktūru akcijas un pēc tam spiedīs maksimālu peļņu uz mūsu rēķina. Lai šāda miglaina spēle kļūtu iespējama, ir radīta tāda politisko partiju sistēma, kāda Latvijā izveidojusies.
Droši vien esat kaut reizi vērojuši uzpirksteņu spēli. Daži izmanīgi zēni kaut kur tirgus rajonā veikli manipulē dažus uzpirksteņus un melnu gumijas bumbiņu. Te pienāk kāds it kā nejaušs vīrs vai sieva un iesaistās spēlē. Visi ar skaudību noraugās, kā spēlmanis laimē apaļu un visai lielu summu. Un nu ziņkārīgo barā uzrodas jauni gribētāji, kuri arī vēlas kļūt stāvus bagāti. Viņi nezina vai nevēlas redzēt, ka it kā nejaušais laimētājs un spēles organizētāji patiesībā ir viena komanda. Tieši tā darbojas mūsu partiju sistēma – tā ir viena komanda, kas vēlētājus manipulē ar dažādiem brendiem un atšķirīgām mārketinga stratēģijām (atvainojos par rakstā lietotajiem svešvārdiem, bet tāds nu ir šo imperiālistu žargons, ko es nevēlos latviskot – J.K.).
Jā, šī partiju sistēma darbojas tieši tāpat kā biznesa korporācijas, kuru mērķis ir pamudināt patērētāju nopirkt to, kas tam patiesībā nemaz nav vajadzīgs. Katrai preču grupai ir dažādi, uz dažādām fokusa grupām orientēti brendi, kuri šķietami konkurē, taču patiesībā tas ir viens un tas pats produkts dažādos iepakojumos, kas jāiesmērē nedomājošai patērētāju masai.
Par mūsu daudzpartiju sistēmu jau esmu rakstījis materiālā „Par vēlēšanām ar atbildību un izvēli”, taču aplūkosim tuvāk 10. Saeimas konfigurāciju. „Vienotības” loma šai aplaupīšanas shēmā ir uzturēt ilūziju par rietumvalstu labvēlību, ka tās mums it kā palīdz un nepametīs nelaimē, kā arī mūs pasargās no austrumu pūķa nekrietnajiem tīkojumiem. Nacionālā apvienība VL/TB/LNNK neveselīgi uzbudina latviešu nacionālās jūtas un tracina krievus, kā arī novērš latviešu uzmanību no notiekošās laupīšanas. PCTVL un „Saskaņas centrs” absorbē un manipulē krieviski runājošo neapmierinātību, tracina latviešus, kā arī novērš krieviski runājošo uzmanību no notiekošās laupīšanas. „Par labu Latviju” it kā pārstāv vietējo uzņēmēju intereses, bet šīs apvienības līderi ir cilvēki, kas savu bagātību guvuši, izlaupot Latviju un iztirgojot Latvijas resursus ārzemniekiem. Zaļo zemnieku savienība ir kā bezsatura receklis, kas pielāgojas katrai tendencei un krāsai, ja vien tas nodrošina palikšanu pie siles. Lai kāda būtu šo partiju retorika un lozungi, patiesībā tā ir viena politisko algotņu komanda, kas veic vienu darbu: metodiski iznīcina Latviju ārvalstu lielbiznesa interesēs. Ja arī kādas partijas spicē vēl palicis kāds disidents, tad tas nemaina kopīgo krāpnieciskās shēmas būtību.
Bet ko mēs paši?
Bieži vien cilvēki savu dzīvi izvērtē tikai uz nāves gultas. Par šo pārdzīvojumu rakstījuši vairāki izcili domātāji, tai skaitā Ļevs Tolstojs darbā „Ivana Iļjiča nāve”. Taču šādu dzīves izvērtējumu iespējams veikt arī agrāk, negaidot nāves gultu. Tas nozīmē saprast, kas dzīvē ir patiesi svarīgs, bet kas – tikai savas dzīves izniekošana, negudra dzīšanās pēc mirāžām, kas nodarījusi neaprakstāmu ļaunumu gan pašam indivīdam, gan viņa tuvākajiem un tautai. Un šie domātāji nonākuši pie vienota slēdziena, ka svarīgas ir nevis egoistiskās apmātības un kaislības, bet tie labi darbi, kas mīlestībā veltīti citiem cilvēkiem. Tieši par tiem mirējs sava zemes mūža noslēgumā izjūt patiesu gandarījumu un svētlaimi.
Neesmu vairs tajā vecumā un garīgā brieduma stadijā, lai par visu vainotu tikai valdību. Gana esmu to lamājis jau tad, kad citi lielākoties klusēja. Valdība šādu politiku nespētu īstenot, ja mēs paši apzināti vai neapzināti, pasīvi vai aktīvi, to neatbalstītu vai vismaz ar to nesamierinātos, naivi ticot, ka „gan jau mani tas neskars”.
Aicinu kritiski paraudzīties pašiem uz sevi, izmeklēt savu sirdsapziņu! Vai arī mēs savā ikdienā pret saviem tuvākajiem neizturamies tikpat ļauni un nekrietni, kā šis režīms-pamāte pret visu tautu? Vai arī mēs bieži neesam gatavi savas alkatības dēļ pazudināt savu ģimeni un nodot valsti? Vai arī mēs akli netiecamies pēc iedomātas bagātības, varas, ērtībām un baudām, savā ceļā saminot un nododot to, kas svēts cilvēcībai un tautai? Vai arī mēs reizēm ļauni nepriecājamies par sava tuvākā pakrišanu un nenogrūžam grāvī vājākos? Vai arī mēs paši neesam kļuvuši par vergiem savām iekārēm, neierobežotas patērēšanas kultam, naudai, slavai, varai, iedomātam prestižam un „augstākajam stilam” sabiedrības sociālajā hierarhijā? Vai mēs, ja liktenis pavērtu iespēju „tikt pie siles”, nerīkotos vēl cūcīgāk par šiem politiskajiem algotņiem, kas, dzīdamies pēc savas laupījuma daļas (ko biznesā sauc par komisijas naudu vai privilēģijām), iztirgo un palīdz izlaupīt savu Dzimteni?
Nevēlos pārāk aizrauties ar moralizēšanu vai izslēgt arī sevi no šiem sirdsapziņas izmeklēšanas jautājumiem, taču vai nav tā, ka vispirms jāizņem baļķis no savām acīm, pirms rādīt uz skabargu sava brāļa acī?
Lai mēs kā tauta spētu mainīt savas valdības politiku, vispirms mums pašiem jākļūst morāli tīrākiem un labākiem par šo valdību, proti, mums kritiski jāizvērtē un jāmaina sava vērtību sistēma, tā jāpakārto augstākām cilvēciskām vērtībām. No negudras konkurences jāpāriet uz sava tuvākā mīlestību un sadarbību. No tautas uzticības izmantošanas savtīgam labumam uz nesavtīgu kalpošanu tautai. No individuāla egoisma – uz domāšanu ģimenes, visas sabiedrības, valsts un globālā mērogā. No peļņas kāres par katru cenu – uz sabiedriski derīgu ieguldījumu attīstībā un cilvēku pamatvajadzību nodrošināšanā. No spekulācijām un krāpšanas – uz reālu vērtību radīšanu un ekvivalentu apmaiņu ar citiem sabiedrības locekļiem. No slinkas nīkulības uz nemitīgu attīstību un pilnveidi. No degradācijas un vergošanas savām pārejošām iegribām – uz kalpošanu augstākām vērtībām, domājot par visas tautas tuvāku un tālāku nākotni. No aklas un pasīvas paļaušanās uz tirgus impulsiem – uz valsts attīstības īstermiņa un ilgtermiņa stratēģiju. No ignorances un negativitātes anonīmu interneta komentāru līmenī – uz patiesu gudrību, zināšanu alkām un izpratni. No vainīgo meklēšanas uz personīgas atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. No mistiskie māņiem un ideoloģiskiem mītiem – uz realitāti. No ieslīgšanas aizvien jaunās atkarībās – uz brīvību un savas cilvēciskās misijas īstenošanu.
Pienācis laiks tautas kustībai
Latvijā izveidotā politiskās pārvaldes sistēma ir absolūti disfunkcionāla un bezjēdzīga. Presē ik dienas uzplaiksna skandāli, intrigas un kaislības ap politikas un biznesa personāžiem, taču netiek runāts par būtību. Piemēram, nesen daudz rakstīja par jaunā cilvēktiesību ombuda (tiesībsarga) apstiprināšanu, drīz rakstīs par Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanām, taču ne vārda par šo posteņu funkcijām, misiju un mērķiem. Nu labi, jaunais ombuds izvēlēsies komandu, pārkārtos savu biroju un mājas lapu tīmeklī, uz valsts rēķina atjauninās datorsistēmu, iegādāsies jaunas mēbeles, veiks dārgu remontu, pieņems jaunu sekretāri, palīgus un padomniekus, iespiedīs jaunas vizītkartes, izdomās, kā sev „izsist” jaunas kompensācijas un citas privilēģijas, bet kas tālāk? Klusa veģetēšana, algu un prēmiju saņemšana piecu gadu garumā? Atrādīšanās svinīgos pasākumos un neko nepasakošas intervijas pakalpīgajai presei?
Patiesībā šis raksts būtu jāraksta nevis man, bet tieši cilvēktiesību ombudam.
Latvijā daudz tiek tukši muldēts par cilvēka tiesībām, taču kaut kā pārāk abstrakti un nenozīmīgos gadījumos. Atgādināšu, kas bez pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pastāv arī ekonomiskās, sociālās un kultūras cilvēka tiesības, kas apkopotas ANO 1966. gadā pieņemtajā Starptautiskajā paktā ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Šā pakta 1. pantā nepārprotami rakstīts:
„Visām tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.
Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, nepārkāpjot nekādas saistības, kas izriet no starptautiskās ekonomiskās sadarbības, kura balstās uz savstarpēja izdevīguma principa, un no starptautiskajām tiesībām. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.”
Vai jaunais ombuds kaut ko darīs šā pakta ievērošanai Latvijā?
Pēc maniem novērojumiem, kas ilguši daudzus gadus, es vairs neticu, ka kāda institūcijas kaut ko darīs Latvijas labā, ja vien to atbilstoši rīkoties nepiespiedīs pati tauta, izmantojot mērķtiecīgas un organizētas akcijas, kas pāraugs visas tautas kustībā un suverenās varas atgūšanā. Lai panāktu labvēlīgas pārmaiņas Latvijas politikā, nepieciešama ne mazāk kā nevardarbīga tautas revolūcija.
Ceru, ka šī revolūcija jau sākusies ar to cilvēku mobilizāciju, kas pašlaik notiek „Latvenergo” nosargāšanai. 24. martā plkst. 12.00 pie Prezidenta pils ieplānotā akcija būs tikai pirmais solis tautas varas atgūšanā. Paļaujos, ka aktīvisti pēc akcijas neizklīdīs pa mājām, bet veidos pāri partijām stāvošu organizāciju, kas būs atvērta visu politisko pārliecību, reliģiju, tautību, dzimumu, vecumu un sociālo kārtu cilvēkiem. Jo cilvēka tiesības ir universālas – vai nu tās manto visi, vai – neviens.
Neviens cits mūsu vietā šīs pārmaiņas nesāks, paļauties varam tikai paši uz sevi un Dieva žēlastību. Izcilais brīvības cīnītājs Mahatma Gandijs teica: „Ja vēlies labas pārmaiņas, pats kļūsti par šo pārmaiņu nesēju!”