Starptautisko baņķieru un spekulantu izraisītā pasaules saimnieciskā un sociālā krīze ir tikai sākusies un padziļinās. Pasaulē arvien biežāk un skaļāk prognozē pilnīgu dolāru sistēmas un ar to saistītās starptautiskās tirdzniecības sabrukumu, kas izraisīs vispārēju haosu, destabilizāciju, resursu cenu sprādzienu, badu un vardarbību.
Šāda procesa sākums jau jūtams Ziemeļāfrikas un Vidējo austrumu reģionā. Latvijai šis ir arī laiks, kad starptautiskie baņķieri sasparojušies pārņemt pēdējos Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem vēl piederošos īpašumus, atņemt mūsu dzīvei nepieciešamos resursus. Reti kurš aizdomājas, kādas varētu būt sekas, ja līdzīgs scenārijs īstenosies.
Bads, nabadzība, masu bezdarbs, haoss, bezcerība un sociālo saišu iziršana ir faktori, kas cilvēkos modina pirmatnējus izdzīvošanas instinktus un tieksmi atrast „vainīgos”. Šādā stāvoklī itin viegli uzliesmo savstarpēja neiecietība, bailes, naids, noziedzība un arī vardarbība: nabagie pret bagātajiem, kaimiņš pret kaimiņu, katoļi pret luterāņiem, veselie pret slimajiem („liekajām mutēm”), baltie pret citām rasēm, viena etniskā grupa pret citu u.tml.
Tā vietā, lai visus spēkus mobilizētu krīzes pārvarēšanai, tieši šajā kritiskajā brīdī apvienība VL! izvēlējusies provocēt etniskas kaislības, savācot parakstus par faktisku vidējās izglītības likvidēšanu krievu valodā.
Mazliet par nacionālo politiku PSRS un latviešu Atmodas saknēm
Esmu dzimis Padomju Savienībā, skolā sāku iet 1964. gadā. Ja neskaita krievu valodas stundas pāris reizes nedēļā, apmācības bija tikai latviešu valodā. Kad 1971. gadā iestājos Rīgas Industriālajā politehnikumā, krieviski apguvu arī militāro mācību, pārējie priekšmeti – tikai latviski. Kad mācījos Universitātē, vairākas lekcijas nācās klausīties krieviski, jo latvieši nespēja skaitliski noformēt pilnu grupu. Vismaz tā mums teica. Profesori un docenti, kas mums lasīja lekcijas krievu valodā, paši bija latvieši.
Padomju armija bija tā vieta, kurā no manis nepārprotami gaidīja krievu valodas lietošanu. Bez krievu valodas nevarēja iztikt arī daudzās (ne visās) darbavietās un iestādēs, lai gan tā nebija kategoriska prasība. Ja kāds principiāli vēlējās runāt tikai latviski, pārējie pielāgojās, un nekāds tiešs sods par šādu stāju nesekoja. Tātad viss bija atkarīgs no paša latvieša pašapziņas.
Praksē visbiežāk gan notika tā: tiklīdz kāds ierunājās krievu valodā, visi klātesošie pārgāja uz krievu valodu. Bija arī tādi latviešu tautības priekšnieki, kuri vēlāk iegāja Latvijas valdībā, bet kuri padomju laikā ar saviem tautiešiem darbavietās runāja principiāli un tikai krieviski. Taču ne visur un ne visās jomās.
Pamudinājumus lietot krievu valodu varēja just nepārprotami. Parasti tas tika darīts tautu draudzības vārdā, krievu valodu pasniedzot kā savstarpējās sazināšanās valodu (komunisti teica – valodu, kurā runājis Ļeņins). Piemēram, katrā koncertā bija pieņemts nodziedāt vismaz vienu dziesmu krieviski (to darīja jau administratīvā komisija, kas apstiprināja koncerta repertuāru) vai arī kādā citā no padomju tautu valodām. Ne vienmēr un ne visi šo nerakstīto likumu ievēroja. Piemēram, neatceros, ka krieviski būtu dziedājuši „Līvi”, „Menuets” vai „Pērkons”. Pat latviešu dziesmu svētkos dažas dziesmas bija pieņemts veltīt „padomju tautu draudzības stiprināšanai”, lai gan kopumā šādi pasākumi izcēlās ar spilgtu tautiskumu – tie bija siltuma un tautiskas solidaritātes pilni latviešu tautas svētki (atšķirībā no patlaban vērojamās angliskas ālēšanās un popkulturēšanās, nemaz nerunājot par veselu rindu izpildītāju, kas ne tikai dzied angliski, bet pat izvēlējušies angliskus pseidonīmus).
Ja neskaita minētos meslus padomju tautu draudzībai, kā arī zināmu pašcenzūru literatūrā, latviešu kultūra 1970. – 1980. gados (arī agrāk, t.s. Hruščova atkušņa laikā) piedzīvoja uzplaukumu. Piemēram, latviešu grāmatu metieni sasniedza simtus tūkstošus. Arī tagad lielā mērā dzīvojam no tajā laikā radītā latviešu kultūras zelta fonda – dziesmām, kinofilmām, grāmatām, gleznām.
Tomēr tendence izspiest un noniecināt latviešu valodu padomju periodā bija jūtama un nepārprotama. Bija arī zināma diskriminācija sadzīvē, piemēram, priekšroka uz dzīvokļa saņemšanu bija iebraucējiem, priekšrocības karjeras veidošanā parasti baudīja kompartijas kadri-cittautieši. Ja publika bija jaukta, sapulcēs parasti izvēlējās runāt krieviski. Taču ne visur. Piemēram, laukos, mežos, jūrmalas ciemos, elektrotīklu sistēmā un vairākās citās nozarēs un jomās dzīve bija latviska.
Šī jūtamā tendence – izspiest latviešu valodu no sabiedriskās dzīves – latviešos izraisīja dabisku pretreakciju – saliedēšanos ap visu latvisko. Dienestu Padomju armijā tautā diezgan nievājoši dēvēja par „iešanu krievos”. Katra latviska tautiskuma izpausme latviešu vidū tika uzņemta ar lielu atzinību, solidaritāti un atbalstu. Plauka folkloristu kustība un citas neformālas tautiskās kultūras izpausmes. 1970. gados latviešu rakstnieki un pārējā inteliģence ar padomju iestāžu atbalstu cēla trauksmi par zemo tautas dzimstību un propagandēja ģimenes modeli ar trim un vairāk bērniem. Šīs kampaņas mērķis nepārprotami bija tieši latviešu ģimenes, un tai, kombinācijā ar materiālu stimulu sistēmu, bija panākumi – dzimstības rādītāju maksimums 1980. gadu beigās. Vienlaikus auga neformāla kustība, kuras mērķis bija ne tikai latviskās kultūras, bet arī Latvijas dabas saglabāšana, kopšana un izdaiļošana, dzimtenes mīlestība.
No visām šīm neskaitāmajās tautiskuma tērcītēm veidojās masveida kustība, kas vēlāk ieguva Atmodas nosaukumu. Atmoda bija dabiska pretreakcija Padomju Savienībā valdošajai tautu nivelēšanas politikai. Līdzīgas kustības radās arī citās padomju republikās, tai skaitā pašā Krievijā. Dažādu padomju republiku nacionālās atmodas entuziasti savstarpēji solidarizējās un sadarbojās. Atceros, kā folkloras festivāla „Baltica” laikā Viļņā mēs baltkrievu tautiskajos tērpos atklājām latviskus rakstus. Sekoja savstarpēja brāļošanās – patiesa un sirsnīga padomju tautu draudzība, kāda tā varētu būt, ja ne PSRS sintētiskais projekts – jaunas padomju tautas formēšana.
Tā vai citādi, bet latvieši 1980. gados labi pārzināja vismaz divas valodas, kamēr liels skaits krievvalodīgo – tikai vienu valodu. Šā apstākļa iespaidā divvalodīgie latvieši uz vienvalodīgajiem krieviem noraudzījās ar zināmu pārākumu. Mēs sapratām krievus, bet krievi ne vienmēr saprata, ko runā vai raksta latvieši. Tā bija reāla priekšrocība latviešiem. Atceros, cik nomākti, nelaimīgi un muļķīgi jutās tikai vienu valodu saprotošie krievi, nonākot latviskā vidē. 1980. gadu beigās runāt latviski skaitījās stilīgi un goda lieta.
Tas viss ir tikai dabiski un saprotami – katrs spiediens izraisa pretreakciju, ne vienmēr proporcionālu. Kā saka krievi – ar varu mīļš nekļūsi. Ja domājam dialektiski, tad varam secināt – latviskās Atmodas galvenais cēlonis bija PSRS īstenotā tautu nivelēšanas politika. Tas bija dinamīts, kas galu galā uzspridzināja visu PSRS impēriju (skat. arī manu rakstu „Ideoloģiskie maldi sāk izklīst”). Sintētiskas padomju tautas veidošanas projekts nivelēja ne tikai padomju minoritātes, bet arī pašas krievu tautas nacionālās saknes. Visām padomju tautām, ieskaitot krievus, tika uzspiesta nedzīva pelēcība, vienādības nomācošais un seklais standarts.
Ceru, ka šis ievads palīdzēs notikušo izprast mūsu jaunākajai paaudzei un izklīdinās dažus propagandas mītus.
Taču pasaule no savām kļūdām bieži vien nemācās, jo tūlīt pēc Padomju impērijas sabrukuma sākās vēl neprātīgāks eksperiments – globalizācija, kuras ietvaros pelēka vienādība tiek uzspiesta noplicinātā angļu valodā – „pidžin inglišs”, makdonaldi, kokakola, ekrāna vardarbība, katras garīgas vērtības mērķtiecīga degradācija, garīgo vērtību un morāles izdeldēšana, primitīvas patērēšanas un alkatības kults.
Pretpadomju fanātiķu revanšs vai mērķtiecīga provokācija?
Diemžēl arī latvieši nav izmantojuši vienreizējo iespēju mācīties no citu kļūdām. Tā vietā, lai pēc neatkarības atgūšanas visi kopā celtu savu valsti, latvieši metušies globalizācijas slazdā, bet pret cittautiešiem vērsuši vēl trulāku un stulbāku padomju nivelēšanas politikas versiju. Latviešiem taču vajadzēja vislabāk zināt, kas notiek, ja kādai grupai uzspiež nivelējošu sevis noliegšanas politiku!?
Nacionālais jautājums Latvijā jau 20 gadus tiek mākslīgi uzturēts un ik pēc brīža atkārtoti uzkurināts un saasināts, lai šķeltu sabiedrību, uzturētu nemitīgu spriedzi, kaislības un bailes, kā arī lai novērstu sabiedrības uzmanību no daudz svarīgākiem jautājumiem. Nacionālais jautājums arvien ir katru vēlēšanu galvenais jautājums un visu strīdu ābols. It kā Latvijai nebūtu citu problēmu.
Tā vietā, lai Latvijas valsts celtniecībā iesaistītu arī cittautiešu resursus un priekšrocības, zināma latviešu izcelsmes politiķu daļa mēģina krievus ar varu pārtaisīt par latviski runājošu piekto kolonnu.
Latvija ģeogrāfiski ir Eiropas krustceles, kur dabiski krustojas Rietumeiropas un Austrumeiropas tirdzniecības ceļi un citi sakari. No vienas puses, tā ir mūsu nelaime, jo vēsturiski visdažādākās lielvalstis par savu mērķi savulaik izvēlējušās kontroli pār šo reģionu, bet, no otras puses, šis stāvoklis, ja to prot līdzsvaroti un pareizi izmantot, mums paver plašas iespējas, jo esam vienīgie, kas samērā labi pazīst apstākļus gan Rietumos, gan Austrumos. Šai sakarā apkārtējo tautu valodu, kultūru un tradīciju pārzināšana ir liela vērtība, ko varam gudri izmantot savā labā. Priekšnoteikums gudrai politiskai stratēģijai šādos apstākļos ir labas attiecības un sadarbības projekti ar visiem kaimiņiem.
1990. gadu sākumā šo ideju – tilts starp Rietumiem un Austrumiem – popularizēja vairāki Latvijas politiķi, taču praksē tika sabojātas attiecības ar Austrumiem un izvēlēta nelīdzsvarota orientācija uz Rietumiem. Šādu vienpusīgu novirzi varētu salīdzināt ar cilvēku, kurš nolēmis nocirst savu labo roku, lai turpmāk iztiktu tikai ar kreiso, kura turklāt sakropļota. Kā liecina vēlākā attīstība, Rietumeiropai Latvija interesē nevis kā līdztiesīgs sadarbības partneris, bet tikai kā kolonizējama un izmantojama teritorija, patēriņa tirgus, lēta darbaspēka un lētu izejvielu avots, kā arī placdarms pie Krievijas robežas. Un, protams, Rietumeiropa ar prieku pārņēma arī mūsu tradicionālos tirgus Krievijā un citās bijušajās PSRS republikās. Nu mēs vairs īsti neesam nekur – ne Rietumos, ne Austrumos. Tiekam malti starp diviem dzirnakmeņiem.
Šajā ceļā uz nekurieni tika sabojātas attiecības arī starp Latvijā dzīvojošām etniskām grupām. Vispirms jau 1989. gada vēlēšanās uzvarējusī Tautas fronte izvēlējās lauzt savu pirmsvēlēšanu solījumu – piešķirt Latvijas pilsonību visiem Latvijā patstāvīgi dzīvojošajiem cilvēkiem. Šis solis izraisīja vairākas negatīvas sekas. Daudziem krievvalodīgajiem tika liegta iespēja iesaistīties valsts pārvaldes darbā. Tā kā tika likvidēta arī ražošana, šiem cilvēkiem atlika divi ceļi: privāta uzņēmējdarbība vai kriminālais un pelēkais bizness. Ar to izskaidrojams, kāpēc Latvijas biznesā dominē krievvalodīgie. Arī tā saucamās latviskās partijas tiek finansētas galvenokārt no pavisam nelatviskiem avotiem.
Lai arī Atmodas periodā Latvijā tika atbalstītas dažādu tautu kultūras biedrības, drīzi vien notika pagrieziens tīri padomiskas nivelēšanas politikas virzienā, padomju praksi pat krietni pārspējot.
Tā kā esmu latvietis, tad vispirms gribu uzsvērt, ka šī nivelēšanas un debilizācijas politika tika vērsta galvenokārt tieši pret pašiem latviešiem. Šoka terapijā ietrenētās valdības, uzklausījušas SVF un citu misionāru padomus, sāka nogriezt līdzekļus tieši latviešu kultūrai: tika likvidēta latviskā Rīgas kinostudija, tika nogriezts valsts atbalsts latviešu rakstniecībai, zinātnei, radio un televīzijas radošajiem kolektīviem, tautas pašdarbības kustībai, lietišķajai mākslai un pārējām kultūras jomām. Latviskās kultūras vietu mēdijos aizņēma amerikāniskas popsas surogāts: banāli seriāli, „laimes spēles”, šovi, realitātes šovi, pornogrāfija, vardarbība, tumsonīga mistika, nebeidzams alkatības un garīga truluma slavinājums. Nekad padomju periodā latviešu kultūra nav bijusi tik apspiesta un mērdēta badā, kā pēc neatkarības formālās atgūšanas. No latviešu rakstniekiem varbūt vienīgi Laimonis Purs kaut kā tomēr iemanījās turpināt savu rakstnieka sūtību. Lielākā inteliģences daļa tika nolikta uz Sorosa un citu ārvalstu fondu dotāciju diētas – un, – kas maksā, tas pasūta mūziku. Grāmatveikali arvien pilni, taču – ar kādām sēnalām, starp kurā noslīkuši daži graudi!
Latviešiem savā dzimtenē nav neviena īsti latviska TV kanāla, nav neviena kultūras kanāla! Krievi un lietuvieši vismaz var mēģināt skatīties Krievijas un Lietuvas televīziju, bet latviešiem savā valstī nav nekā sava – tautiska, latviska. Valsts finansētās skolās latviešu valodai nolaupīts svarīga priekšmeta statuss, lielākā latviešu daļa pēc vidusskolas pabeigšanas ir funkcionāli analfabēti dzimtajā valodā, Latvijas vēsturi Latvijā nemāca, Latvijas ģeogrāfiju tāpat, par Latvijas patriotismu un dzimtenes mīlestību nemaz nerunājot. Pat parastu rūtiņu burtnīcu vairs nevar nopirkt bez amerikāniska barbarisma reklāmas uz vāka.
Vēlos īpaši uzsvērt, ka līdzšinējās izglītības sistēmas reformas visnelabvēlīgākos apstākļus radījušas tieši latviešu jaunatnei. Dažādu iemeslu dēļ ļoti daudzās darbavietās Latvijā ir nepieciešamas labas latviešu, krievu un reizēm arī angļu valodas zināšanas, bet tikai retajam latviešu jaunietim pēc vidusskolas beigšanas tādas ir. Tāpēc daudzi latviešu jaunieši nespēj sev atrast darbu savā dzimtenē – vai nu viņi turpina dzīvot uz vecāku rēķina vai arī ir spiesti doties meklēt darbu ārzemēs. Turpretī daudzi krievu jaunieši tagad labi pārvalda gan krievu, gan latviešu valodas, turklāt viņiem ir reālas priekšrocības arī tāpēc, ka Latvijas biznesā dominē cittautieši, kuri nereti priekšroku dod saviem tautiešiem. Faktiski, ja salīdzinām ar padomju laiku, lomas ir mainījušās: tagad daudzi divvalodīgie krievi var ar pamatotu pārākumu noraudzīties uz vienvalodīgajiem latviešu jauniešiem. Vai tāds bija valdošā režīma mērķis?
Taču pēc tam tie paši ierēdņi, kas jau bija degradējuši un debilizējuši latviešu skolas, ķērās arī pie krievu skolām. Saprātīgi būtu, ja krievu skolām tiktu uzlikts valstisks uzdevums: sagatavot bērnus praktiskai dzīvei valstī, kurā valsts valoda ir latviešu. Un tad paši krievu pedagogi nolemtu, kā šo mērķi vislabāk un efektīvāk sasniegt, cik un kādas stundas pasniegt latviešu valodā, kādas krievu valodā, kādas iespējas dodamas tiem krievu bērniem, kuri latviešu valodu un kultūru vēlas apgūt pastiprināti, sagatavoties studijām augstskolā utt.
Taču nekas tāds nenotika. Latviešu izcelsmes ierēdņi, kuri jau bija debilizējuši un amerikanizējuši (debilizācija un amerikanizācija šai kontekstā ir sinonīmi, skat. Džona Teilora Gatto grāmatu Dumbing Us Down – „Kā mūs debilizē”,) latviešu skolas, neapspriežoties ar krievu pedagogiem, sāka krievu skolām diktēt: kas un kā jāmāca. Kvantitatīvi, procentuāli, nedomājot, kādas būs tuvākās un tālākās šādu „reformu” sekas. Šis diktāts pilnīgi dabiski izraisīja krieviski runājošo pretreakciju: krievu skolu aizstāvības štābs, saliedēšanās ap krievu partijām, krievu atmoda un ielu akcijas. Šo krieviski runājošo pretestību izraisīja nevis kādi mistiski Maskavas aģenti, bet gan mūsu pašu Latvijā valdošā režīma stulbā un provokatīvā politika.
Tā vai citādi, bet krieviski runājošā sabiedrība tai uzspiesto krievu skolu izvarošanu pieņēma. Pieņēma, taču es nedomāju, ka samierinājās. Ar tādu uzspiestu diktātu parasti nesamierinās – ne latvieši, ne krievi. Ar diktātu nevar vairot cilvēku mīlestību uz valsti vai režīmu, kas diktē. Dziļi sirdī paliek sāpes, aizvainojums un gruzdēšana. Starp citu, nevajag gaidīt, lai krievi būtu lielāki katoļi par pašu pāvestu. Arī latviešu vidū ir gruzdēšana pret šo režīmu, kas iznīcina tautas iespējas dzīvot. Tāpēc jau ir izplatīts teiciens: „Es mīlu Latviju, taču ne šo valsti”, ne šo režīmu, ne šo ideoloģiju.
Arī pagājušās vēlēšanas bija vēlēšanas krīzes apstākļos, taču tā vietā, lai piedāvātu krīzes pārvarēšanas programmu, partijas izspēlēja kārtējo „auksto” pilsoņu karu: rietumu „latviskās” vērtības pret „promaskavisko spēku tīkojumiem”. Iznākumā visvairāk balsu saņēma visfanātiskākie starptautisko banku pakalpiņi, visradikālākie kolaboranti un kompradori, kuri nu ķērušies pie pilnīgas Latvijas valsts demontāžas, pie Latvijas izūtrupēšanas. Savukārt, „Saskaņas centra” sarakstu krievvalodīgie vēlētāji etniski attīrīja no latviešiem. Šā aukstā kara laikā pazuda arī „Saskaņas centra” paspārnē esošās darba grupas izstrādātā ilgtermiņa attīstības programma „Atjaunotā Latvija”. Tādi bija dominējošie spēles noteikumi – „mūsējie pret viņiem”. Vai – atdosim balsis par „mazāko ļaunumu”.
Tā kā režīms jau bija ieplānojis šajā Saeimas sasaukumā pabeigt Latvijas izpārdošanu ārzemniekiem par sviestmaizi, tad atlika tikai vēl vairāk sašķelt un savstarpēji radikalizēt sabiedrību, lai tā pret šo aplaupīšanu nespētu pretoties organizēti un kopīgiem spēkiem. Tieši šajā kontekstā jāsaprot VL! provokācija, ierosinot referendumu par vidējās izglītības krievu valodā pilnīgu likvidēšanu. Aprēķins pavisam vienkāršs: kamēr latvieši plēsīsies ar krieviem, tikmēr tiks pabeigta pilnīga Latvijas pakļaušana starptautiskajām korporācijām. Princips vienlīdz cinisks, cik klasisks: skaldi un valdi.
Un tieši šajā brīdī, kad latvieši kopā ar citu tautu pārstāvjiem mobilizējas „Latvenergo” nosargāšanai pret starptautisko finanšu haizivju alkatīgajiem tīkojumiem, tiek izspēlēts nākamais gājiens konflikta eskalācijas un emociju uzskrūvēšanas virzienā: krievvalodīgo radikāļu organizācija „Dzimtā valoda” («Родной язык») sākusi vākt parakstus, kuru mērķis ierosināt referendumu par otras valsts valodas (krievu) ieviešanu un lietvedības pārkārtošanu divvalodības režīmā. Paralēli dažādos portālos parādās dezinformācija par gaidāmo „Latvenergo” nosargāšanas akciju. Tiek darīts viss, lai latviešu un krievu enerģija tiktu novirzīta savstarpējos strīdos un konfliktos, un lai nekad Latvijas iedzīvotāji nespētu apvienoties savu kopīgo interešu aizstāvībai. Starp citu, tieši šādu scenāriju es jau biju prognozējis savā rakstā „Kas Ēģiptei kopīgs ar Latviju?”
Es negribu personīgi apvainot nevienu VL! vai «Родной язык» pārstāvi, jo reizēm grūti saprast, kur sākas muļķība, bet kur – apzināta provokācija. Taču tieši tā darbojas provokāciju mehānisms, kura mērķis ir manipulēt cilvēkus, skaldīt un valdīt. Un neviens nespēj kontrolēt, kurā brīdī šādas provokācijas var stihiski pāraugt vispārējā destrukcijā. Jo saniknotu pūli pārņem pūļa psiholoģija.
No mums katra atkarīgs, vai mēs šādām provokācijām uzķersimies un noasiņosim savstarpējos konfliktos, vai arī sapratīsim šo cinisko spēli un spēsim vienoties par to, kas mūsu dzīvē ir patiešām svarīgs – svarīgs pašai mūsu izdzīvošanai, mūsu nākotnei.
Es personīgi labāk justos, ja mani cittautiešu kaimiņi būtu kultūras cilvēki, kuri būtu lasījuši Fjodoru Dostojevski un Ļevu Tolstoju, kā arī Raini un Ziedoni, nevis lumpenizēta, uzspiestu reformu saniknota, latviski runājoša piektā kolonna, kas tikai gaida izdevīgu brīdi revanšam. Reiz taču šis naida cikls ir jāaptur. Darīsim to jau tagad un tūlīt!