Ko sēsim, to pļausim

Par to, kā mēs sev organizējām krīzi un kā to pārvarēt

Autora brīdinājums. Cienījamie lasītāji! Šis nav izklaidējošs, viegli sakošļājams rakstelis par pikantām varas aizkulišu intrigām vai eksotiskām ekrāna slavenībām.

Nemeklējiet tajā arī kādas nervus kutinošas sensācijas. Šis ir samērā garš analītisks apcerējums par dziļākajiem mūsu valsts bankrota cēloņiem un par iespējām mūsu valsti atjaunot uz citiem morāles, vispārēja taisnīguma un labklājības pamatiem. Es zinu, ka tipisks lasītājs pa šiem gadiem ir atradināts no gariem, analītiskiem rakstiem. Daudziem ērtāk šķiet dzīvi redzēt caur īsiem TV klipiem. Tur jau mūsu kopīgā nelaime, jo šie klipi ir tikai māksloti kaleidoskopa fragmenti, kas neļauj apjaust kopējo ainu.

Taču šai gadījumā neko nevaru līdzēt. Es klipus neražoju. Ja nu vienīgi varu ieteikt šo rakstu sadalīt mazākos gabaliņos un tos izlasīt pēc kārtas. Šā raksta mērķis nav izdabāt slinkumam un gara kūtrumam, vai uz šiem „tikumiem” balstītai gaumei. Rakstu tiem, kam Latvija dārga un svarīga. Protams, paļaujos, ka Latvija ir dārga un svarīga mums visiem. Jo tā ir mūsu vienīgā Dzimtene, un mēs taču esam tās vienīgie patrioti, un neviens cits mūsu vietā par Latviju neparūpēsies, vai ne?

Pagājis vairāk nekā pus gads, kopš bankrotējusi Latvijas valsts, kādu mēs to līdz šim pazinām. Vai ir radusies kāda skaidrība par šā bankrota dziļākajiem cēloņiem, vai ir atrastas un izanalizētas tās kļūdas un maldīgie pieņēmumi, kas likumsakarīgi noveda līdz bankrotam? Vai ir izstrādāta jauna politika, nosprausti jauni mērķi un darbības virzieni, apzināti konkrēti mērķu sasniegšanas soļi, kas mūsu valsti paredzamā laikā izvestu no sabrukuma un liktu pamatus jaunai attīstībai? Vai tiek mobilizēti resursi un sabiedrība krīzes pārvarēšanai vai vismaz sabiedrības izdzīvošanai un drošībai tuvākajā nākotnē?

Atbilde uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, protams, ir skaidrs „nē”.

Kad pēc pirmās banku krīzes izvērtās skandāls par trīs miljonu nozagšanu, tika nodibināta parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas regulāri informēja sabiedrību par izmeklēšanas gaitā noskaidroto. Komisijas patiesais mērķis bija popularitātes gūšana pirms vēlēšanām, tāpēc konkrēti vainīgie tā arī netika noskaidroti, nedz sodīti, tomēr zināms priekšstats par ēnās notiekošajām darbībām radās, kā arī tika ieviesta zināma, lai arī nepietiekama, banku jomas regulēšana.

Turpretī, kad Godmaņa valdība uz sabiedrības pleciem uzkrāva vienas privātas bankas (Parex) spekulācijās radītos parādus, kuri mērāmi miljardos, nekādas izmeklēšanas vispār nebija. Par to klusē gan slavenais afēru atmaskotājs Lato Lapsa, gan pārējie (vienīgi biedrības „Grupa A” juristi uzrakstījuši iesniegumu KNAB, Ģenerālprokuratūrai un Valsts kontrolei, kurā pieprasīta „Parex” pārņemšanas izmeklēšana). Par to vairs nerunā vispār, lai gan mēs visi taču šo parādu, kas nav mūsu parāds, maksājam un, ja nekas nemainīsies, turpināsim maksāt! Vai tas par kaut ko būtisku neliecina? Kāpēc tik viegli sabiedrības uzmanību var novērst no būtiskā uz meliem un viltus orientieriem? Kāpēc mēs tik viegli ļaujam sevi manipulēt?

No Latvijas „brīvās” preses vispār izskausti analītiski raksti, kas analizētu situāciju kopumā. Ir bezgala daudz ar ekonomiku saistītu aģentūru un t.s. ekspertu, kuri visi saņem labas algas, bet neviens no viņiem neprognozēja valsts bankrotu, neviens vispār neanalizē mūsu tautsaimniecību kopumā. Ne pašai valstij, nedz kādai partijai vai nevalstiskai organizācijai nav nekādu īstermiņa vai ilgtermiņa valsts mērķu, nedz attīstības vīzijas, nedz programmu šo mērķu sasniegšanai. Pat Latvijas augstskolās netiek apgūti klasiskās ekonomikas un valsts pārvaldes pamati. Latvija ir kā kuģis bez mērķa, stūres un kompasa. Neziņā griežamies globalizācijas duļķainajos ūdeņos bez jelkāda mērķa vai sajēgas par notiekošo. Esam pilnīgi atkarīgi no ārēju institūciju plāniem un iegribām, jo pašiem savu plānu taču nemaz nav.

Varas struktūrās esošie grupējumi un viņiem kalpojošā prese 20 gados tā iemācījušies manipulēt sabiedrības apziņu, ka nu jau spēj iestāstīt, ka melns patiesībā ir balts, bet balts – noteikti nav balts. T.s. treknajos gados cilvēkiem bija iestāstīts, ka bagāts var kļūt, ielienot arvien lielākos parādos. Tagad pat nosacītās opozīcijas pārstāvjiem iestāstīts, ka ekonomiku var atveseļot, nožņaudzot arī to, kas vēl no reālās ekonomikas palicis pāri; ka valsts budžetu var līdzsvarot, ielienot vēl lielākos ārējos parādos. Sabiedrība ir piekritusi nest nepanesamus upurus, vienīgā kurnēšana ir par to, ka arī varas struktūrām pietuvinātie grupējumi nevēlas solidarizēties, t.i., pietiekami samazināt arī savas algas un nest līdzīgus upurus.

Kāds iztapīgs inteliģents notiekošo procesu apzīmēšanai izdomājis maldinošu skaistvārdiņu – dižķibele, mudinot domāt, ka šī sistēmas krīze ir tikai kaut kāda pārejoša nejaušība, kas izzudīs pati no sevis. Arī valdošās aprindas mums mēģina iestāstīt, ka no budžeta izdevumu samazināšanas, nodokļu palielināšanas, darbavietu un uzņēmumu likvidēšanas kaut kādā mistiskā ceļā mūsu ekonomika atveseļosies pati no sevis.

Patiesībā pats no sevis nekas nenotiek, izņemot tādus entropiskus procesus kā pūšana, rūsēšana un nāve. Lai kaut ko sasniegtu vai atveseļotu, nepieciešamas mērķtiecīgas pūles, būtiski resursu un darba ieguldījumi. Lai ko domātu bezatbildīgie politiķi un kroņa komentētāji, neviens vēl nav atcēlis universālo patiesību: „Ko sēsi, to pļausi.”

Bankrotējušās sistēmas apoloģēti mums mēģina iestāstīt, ka neviens iepriekš šo valsts sabrukumu nebija paredzējis un nevarēja paredzēt. Arī šis apgalvojums ir melīgs. Paredzēja daudzi, tai skaitā arī es. Varu atkārtot vien to, par ko daudz rakstīju jau 90. gadu vidū un kas skaidrs pat ar savu galvu domājošam pamatskolniekam: nevar ilgstoši pastāvēt sabiedrība, kas orientējusies tikai uz patērēšanu un pati gandrīz neko neražo. Jo nekas nerodas ne no kā. Līdz šim esam iztikuši no pirmās Latvijas Republikas laikā un padomju laikā radītajiem resursiem. Nu tos esam iztirgojuši, gandrīz neko jaunu neesam radījuši, un nu nākas par šo tuvredzību sāpīgi maksāt.

Galvenie mūsu tautsaimniecības sabrukuma cēloņi un posmi

Kad es savos rakstos (skat. laikraksta „Pavalstnieks” 1996. gada jūnija numurus un vēlāk izdotās grāmatas) prognozēju valsts bankrotu un izklāstīju tā cēloņus, patiesībā es šo sabrukumu gaidīju ātrāk. Aizkavēšanās izskaidrojama ar to, ka sistēmas agoniju paildzināja masveida spekulatīvā kapitāla iepludināšana, nekustamo īpašumu tirgus burbuļa uzpūšana un iedzīvotāju iedzīšana parādos, izmantojot patēriņa kredīta agresīvas ekspansijas mehānismu. Turpinot 90. gados iesākto politiku, Latvijas tautsaimniecības sabrukums notiktu neatkarīgi no globālās krīzes un citiem blakusfaktoriem.

Nu jau mūsu valdība ķērusies pie vecāko ļaužu un bērnu aplaupīšanas un genocīda, bet sākās šī politika jau 90. gadu sākumā, kad Godmaņa valdība kopā ar Repšes vadīto Latvijas banku sāka nīdēt Latvijas ražotājus un īstenot šoka terapiju pret Latvijas iedzīvotājiem. Jau tad šis genocīds notika saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas prasībām. Jau tad tika nežēlīgi graizīti valsts izdevumi, likvidētas ražotnes, pensiju vietā izmaksāja niecīgus pabalstus, pārejot uz latu, aplaupīja cilvēkus, no sistēmas izspieda tautsaimniecības funkcionēšanai nepieciešamo naudu, iestādes padarīja atkarīgas no ārvalstu kredītiem (t.i., viss tika mākslīgi sadārdzināts, jo bija jāmaksā lieli procenti), spekulantu zaudējumus sedza uz visas sabiedrības rēķina (atcerēsimies pirmo banku krīzi), uz korporatīvām saitēm balstītu parazitēšanu padarīja izdevīgāku par produktīvu darbu. Lai gan lats tika formāli pasludināts par vienīgo likumīgo norēķināšanās līdzekli, faktiski Latvijā nekontrolēti darbojās ārvalstu kapitāls: dolāri, markas u.c. Bez tam apzināti tika noteikts Latvijas ražotājus bankrotā dzenošs lata apmaiņas kurss. Sākās Latvijas valsts un tās iedzīvotāju mērķtiecīga iedzīšana parādos un tai sekojošā paverdzināšana.

Šoka terapiju pārdzīvoja nedaudzi ražotāji, genocīda upuru skaits līdz šai dienai pārsniedzis 210 000 (ja salīdzina mirušo un dzimušo skaitu kopš 1991. gada), simti tūkstoši aktīvāko Latvijas cilvēku izdzīvošanas iespējas ir spiesti meklēt ārvalstīs, kamēr spekulāciju orģijās radušies vairāk nekā tūkstotis miljonāru-parazītu, bet Latvijas ekonomikas krējumu metodiski nosmeļ ārzemnieki. Vai tiešām Latvija ir jau uzcelta, ja pat vietējiem te nav darba?

Otrais ražotāju iznīcināšanas vilnis saistāms ar Latvijas iekļaušanu ES. To neizturēja daudzi līdz tam izdzīvojušie ražotāji, piemēram, cukurbiešu audzētāji un cukurfabrikas, un tagad nolemtībai pretī iet piena ražotāji un vairākas citas nozares. Pārējām ražojošām jomām attīstību ierobežo ES noteiktās ražošanas kvotas, diskriminējošas subsīdijas (piemēram, lauksaimniekiem) un citi ierobežojumi. Latvijas preču veikalos un tirgos paliek aizvien mazāk. EK direktīvu ieviešana mūsu dzīvi mērķtiecīgi sadārdzina, sarežģī, padara nebaudāmu un iznīcina.

Latvijas iznīdēšana saistībā ar paredzamo dalību ES sākās vēl pirms Latvijas formālās uzņemšanas ES. Ar ES tika noslēgti t.s. brīvās tirdzniecības līgumi, kuri darbojās tikai vienā virzienā, proti, ES dalībvalstis varēja neierobežoti eksportēt uz Latviju savu subsidēto un citur lēti iepirkto produkciju, bet Latvijas ražotāju iekļūšana Rietumeiropas tirgos tika mērķtiecīgi ierobežota. Vienlaikus Latvija tuvredzīgi sabojāja attiecības ar saviem austrumu un dienvidu kaimiņiem, kur tradicionāli ir mūsu dabiskais ražojumu noieta tirgus. Arī šo savu tirgu mēs atdevām Rietumeiropai un ASV. Naidīgā politika pret austrumiem bija iemesls arī Latvijas tranzīta nozīmes būtiskai mazināšanai, jo Krievija un citas valstis savam tranzītam sāka meklēt un atrada apkārtceļus, no kā Latvija cieta milzīgus zaudējumus. Bez tam Krievija savu energoresursu eksportam uz Latviju piemēroja tos pašus sadārdzinājumus, kādus baudīja citas ES un NATO valstis.

Kā klājās citām valsts attīstībai svarīgām jomām? Izglītība, it sevišķi augstākā, ir pārvērsta par ienesīgu biznesu, kurā par naudu var iegūt ar zināšanām nesegtus izglītības dokumentus. Tā kā pašai valstij nav mērķa, tad netiek gatavoti arī valstiskiem mērķiem nepieciešamie speciālisti. Tiem, kam tomēr izdodas iegūt kādu derīgu specialitāti, darbs bieži vien jāmeklē ārvalstīs. Arī medicīna ir pārvērsta par biznesu, kurš peļņas nolūkos ir ieinteresēts vairot hronisko un smago slimnieku skaitu, sabiedrību padarīt atkarīgu no arvien pieaugošas medikamentu industrijas komercproduktu un izmaksu ietilpīgo tehnoloģiju patērēšanas. Cilvēku veselībai šī nozare ir ārkārtīgi dārga un bīstama! Atlikušie zinātnieki padarīti atkarīgi no ārvalstu grantiem, tātad strādā citu valstu labā. Kultūra atražo uz atkarību un aizmiršanos orientētas banalitātes. Iedvesmas un garīga pacēluma vietā – apstulbinoša un bezjēdzīga izklaide.

Izanalizējot visus ar Latvijas integrāciju ES saistītos aspektus, nākas secināt, ka vecās ES dalībvalstis pret Latviju izturas kā pret karā sakautu ienaidnieku, vai savu koloniju, kura rietumu metropolēm interesē kā ērts noieta tirgus, potenciālo konkurentu neitralizēšana, placdarms ekspansijai austrumu virzienā un lēta darbaspēka avots. Šī nostāja loģiski izriet no Rietumos izplatītā mīta, it kā Rietumi uzvarējuši aukstajā karā. Šo tendenci ievērojuši arī neangažētie novērotāji pašos rietumos. Piemēram, ASV ekonomisti Maikls Hadsons un Džefrijs Somerss, kuriem Latvijas situācija nav sveša, raksta:

„[ES Ekonomikas un finanšu komisārs Hoakins]Almunja nepārprotamos vārdos norādījis uz nosacījumu, ka Latvija Eiropas Komisijas aizdevumus nedrīkst izmantot, lai attīstītu savu ekonomiku vai atvieglotu nodokļu nastu, radot jaunas darba vietas, bet tikai un vienīgi, – lai atdotu parādus Rietumu kreditoriem un samaksātu par precēm, kas tiek no tiem patērētas. Šāds "nosacījums" Latviju būtībā nostāda karā zaudējušas reparāciju maksātājas stāvoklī. Ne jau uz to šī valsts cerēja, kad lūdza Rietumeiropas palīdzību, vēloties rietumnieciskot savu ekonomiku. (skat. portālu „Delfi”, 2009-07-07).”

Kāda jēga savienībai, ja tās vadība pret mums izturas kā pret karā sakautiem ienaidniekiem, kuriem liegts attīstīties un kurus izmanto kā lētu resursu – „baltos nēģerus”?

Acīmredzot jāatzīst, ka iestāšanās ES uz esošajiem noteikumiem ir bijusi stratēģiska Latvijas kļūda. Kāds iebildīs, ka tur vairs neko nevar darīt, jo Latvijas iedzīvotāju vairākums referendumā nepārprotami nobalsoja par iestāšanos ES.

Es tādai nolemtības teorijai kategoriski nepiekrītu. Jā, kļūdīties var gan indivīds, gan vesela tauta. Tomēr cilvēkiem ir dota iespēja savas kļūdas atzīt, mācīties un labot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka minētais referendums nebija godīgs un tautas izvēle nebija balstīta uz apzinātu informācijas analīzi. Ja atceramies, Latvijas neatkarības aizstāvjiem pirms referenduma netika dotas iespējas brīvi paust objektīvu informāciju par gaidāmo darījumu (kā laiks parādīja, t.s. eiroskeptiķu prognozes izrādījās apbrīnojami precīzas), bet valsts un ES finansētie informācijas līdzekļi vispār nesniedza nekādu informāciju par uzņemšanas noteikumiem un to prognozējamām sekām. Bija tikai uz emocijām tēmēta propagandas kampaņa, kas solīja tikai ES naudas straumes un fantastiskas iespējas katram, bet ne mazākā mērā neatspoguļoja realitāti. Bija arī iebaidīšanas kampaņa, piemēram, tas pats E. Repše dienu pirms referenduma TV pārraidē draudēja: ja cilvēki nenobalsos par iestāšanos ES, jau nākamajā dienā Doma laukumā būs Krievijas tanki.

Bez tam Latvijas pilsoņi nobalsoja par savienību, kura tika attēlota kā nosacīti neatkarīgu valstu savienību, bet tagad, pēc Lisabonas līguma parakstīšanas, situācija ir būtiski mainījusies. ES nepārprotami pārtop par nedemokrātisku, centralizētu impēriju, kuras vara centrēta Briselē un ietekmīgāko dalībvalstu galvaspilsētās. Arvien vairāk mūsu dzīvei svarīgu lēmumu tiek pieņemti Briselē – demokrātiski nevēlētās institūcijās, bet mūsu nacionālajam parlamentam atstātas vien tulkošanas biroja un citur pieņemtu likumu pasīvas apstiprināšanas un piemērošanas funkcijas. Tātad turpmāka palikšana ES sastāvā nonāk pretrunā ar Latvijas Satversmi, pēc kuras Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kuras suverenā vara pieder Latvijas pilsoņiem. No tā izriet, ka visas institūcijas un amatpersonas, kas izpilda ES centra diktātu, ir antikonstitucionālas, tātad nelegālas. Latvijā vairs nav varas, kura mērķtiecīgi rūpētos par līdzsvarotu valsts pārvaldi un attīstību. Ir tikai Briseles izpildvaras birojs un parādu piedzinēju kantoris, kurš darbojas starptautiskā spekulantu karteļa interesēs.

Ja paanalizējam amatpersonu izteicienus pēdējos mēnešos, veidojas satraucoša aina. Vienīgais konkrētais mērķis, ko izteikusi pastāvošā valdība un Latvijas Banka, ir eiro ieviešana līdz 2012. vai 2014. gadam. Lai sasniegtu šo mērķi, valdība un parlaments ir gatavi nomērdēt pensionārus un bērnus, likvidēt darbavietas un uzņēmumus, turpināt Latvijas deindustrializāciju, slēgt slimnīcas un skolas, nožņaugt jelkādas produktīvas aktivitātes.

Ko tas nozīmē? Nacionālā valūta ir svarīgs suverenitātes un valsts pārvaldes instruments, ar kuru atbildīga valdība var efektīvi regulēt visas dzīves un darba jomas. Atteikties no savas valūtas nozīmē atteikties no šā ļoti svarīgā valsts suverenitātes un pārvaldes instrumenta. Konkrētā gadījumā šis instruments tiks atdots Eiropas Bankas birokrātu rokās. Vai esam aizmirsuši, kā vēl nesen cīnījāmies par nacionālās valūtas ieviešanu un saimniecisku autonomiju, kā mūsu zinātnieki 1988. gadā šīs prasības drosmīgi ierakstīja savos saimnieciskā aprēķina projektos, kā tos aizstāvēja Maskavā, kā vēlāk šīs prasības nonāca Latvijas Tautas frontes programmā un galu galā pavēra ceļu uz Latvijas neatkarību? Kādā ziemas miegā gan esam gulējuši, ja ļāvām šos savus iekarojumus tik vienkārši nozagt, un tagad klusējam?

Taču es mūsu nelaimēs negribu vainot tikai Rietumus. Ir taču muļķīgi vainot suni, ja tas rej un kož, biti, ja tā dzeļ, nātri, ja pieskāriens tai sūrst. Tāda nu ir modernā Rietumu biznesa daba, ka tas izmanto cilvēku vājības un muļķību, lai tos piekrāptu, aplaupītu, izspiestu, iedzītu bankrotā, padarītu atkarīgus, izmantotu, nogalinātu. Ne mazāk ciniski Rietumu bizness aplaupa arī savus pilsoņus un tiecas parazitēt uz visas pasaules rēķina. Šo dabu labi aprakstījis Džons Perkinss savās dokumentālajās grāmatās „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze (Confessions of an Economic Hit Man)” un „Amerikas impērijas slepenā vēsture”( The Secret History of the American Empire), kuras latviešu valodā diemžēl nav pārtulkotas. Savukārt šās politikas pamatā liktā ideoloģija labi atspoguļota Kanādas aktīvistes Naomi Kleinas grāmatā „Šoka doktrīna: posta kapitālisms darbībā” (The Shock Doctrine: Disastre Capitalism in Action). Īstā traģēdija meklējama mūsu gatavībā šo Rietumu biznesa parazītisko dabu piesavināties un tai pakļauties, gaidīt no tās kādus labumus. Un vienlaikus noniecināt sevi, neticēt saviem spēkiem un savai gudrībai. Kas liedza Latvijai pēc neatkarības atgūšanas izvēlēties mūsu vajadzībām un interesēm piemērotus mērķus un politiku? Tad arī rezultāti būtu pavisam citi.

Cik gan dezorientētai bija jābūt Latvijas sabiedrībai, lai tos pašus genocīda un posta meistarus, kurus simbolizē maniakālie likvidatori Godmanis un Repše, atkal un atkal ievēlētu vadošos amatos? Tā nav nejaušība, ka tieši Godmanis uzvēla sabiedrībai „Parex” spekulantu parādus un parakstīja Latvijas paverdzināšanas un aplaupīšanas protokolu ar SVF, bet Repšem atkal piešķirtas ārkārtas pilnvaras atkārtotai un mērķtiecīgai Latvijas sabiedrības aplaupīšanai un mērdēšanai. Ja Repši atstās šajā pozīcijā, genocīdam pakļauto Latvijas iedzīvotāju skaits augs ģeometriskā progresijā, jo, sašaurinot ekonomiku, arvien lielāks cilvēku skaits paliek lieks – vai nu jābrauc prom, vai jānomirst uz vietas.

Piekrītu E. Veidemanes ierosinājumam NRA 15. jūnija rakstā „Laupītāju valsts”, ar ko ieteikts politiķus pirms ievēlēšanas pakļaut psihiatriskai pārbaudei. Godmaņa un Repšes gadījumā pārbaudes rezultāti noteikti būtu interesanti un vērtīgi. Ja viņi tomēr tiktu atzīti par pieskaitāmiem, tad būtu darbs tautas tribunālam, kas viņus tiesātu par valsts nodevību un mērķtiecīgu genocīdu. Diemžēl arī pārējie politiķi šīs maniakālās nekaunības priekšā jūtas kā žņaudzējčūskas hipnozei pakļautas, apjukušas vistas.

Korupcija likta mūsu politiskās sistēmas pamatos

Tomēr es negribu mūsu nelaimēs vainot tikai Latvijas politiķus. Citādi būtu jāatzīst, ka mēs visi esam bezpalīdzīgi idioti, nevainīgi apstākļu upuri un pasīvas skrūvītes citu izveidotajā mehānismā. Tautai naidīga vara nevar ilgstoši darboties bez pašas sabiedrības vairākuma aktīvas vai pasīvas līdzdalības un piekrišanas. Tas nozīmē, ka visas līdzšinējās valdības tikai atspoguļojušas sabiedrībā valdošos tikumus, noskaņas un maldus. Un daudzi no mums paši piedalījās tā zara nozāģēšanā, uz kura pašiem jādzīvo. Arī tagad mēs pasīvi noskatāmies, kā paši tiekam mērķtiecīgi un netaisnīgi aplaupīti. It kā tas mūs nemaz neskartu, it kā tas būtu kāds TV seriāls vai grāvējs, ko varam pasīvi noskatīties, ērti iekārtojušies savā dīvānā ar alus bundžu rokās. Ļoti jau negribas atteikties no vilinošajām ilūzijām, kurām savulaik esam noticējuši. Nevēlamies kritiski pārvērtēt savus vecos, aplamos uzskatus. Mēs paši ar savām aktivitātēm vai vismaz kūtrumu esam piedalījušies Latvijas nākotnes iznīcināšanā, savas valsts graušanā. Šo atbildību atzīt ir svarīgi kaut vai tāpēc, lai paši savas kļūdas spētu arī labot. Jo labot varam tikai to, ko vispirms atzīstam par savu kļūdu.

Politiskās sistēmas korupcija sākās ar to, ka tika pieļauta Latvijas partiju finansēšana no privātu ziedojumu līdzekļiem, kā arī zemie kritēriji, kas nepieciešami, lai partiju reģistrētu. Līdz ar to partijas jau no iesākuma sāka kalpot alkatīgu spekulantu un viņu grupējumu interesēm. Sākot jau no partijas „Latvijas ceļš”, kuru finansēja pat krimināli grupējumi.

Tātad mūsu politiskā sistēma jau pēc savas dziļākās būtības ir korupta un parazitāra, un politika ir viņu bizness, kam nav nekāda sakara ar valstiskiem mērķiem vai sabiedrības interesēm. Tikušas Saeimā, partijas tikai atstrādā finansētāju piešķirto naudu un pilda starptautisko institūciju prasības. Proti, tās meklē arvien jaunas iespējas izspiest sabiedrību, lai nodrošinātu arvien lielākas privilēģijas saviem finansētājiem, vienlaikus neaizmirstot arī savas izvirtušās intereses. Arī Korupcijas apkarošanas birojs ir tikai šīs koruptās sistēmas uzburta ilūzija. Tā mērķis nav vis apkarot korupciju, bet gan kalpot par instrumentu politisko konkurentu savstarpējos cīniņos. Bieži vien Korupcijas apkarošanas birojs ir ticis izmantots, lai neitralizētu un diskreditētu tieši godīgākos politiķus un amatpersonas.

Partijas mums pat nepiedāvā nekādus valstiskus mērķus, nedz to sasniegšanas plānus, kuru īstenošanā varētu iesaistīties visa sabiedrība. Es nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki vispār iet uz vēlēšanām (es negāju ne padomju laikā, nedz tagad)? Bet tāpat es nesaprotu, kāpēc daļa cilvēku savas sūri nopelnītās algas vēl un vēlreiz nes uz kazino, lai paspēlētu. Diemžēl ne visu mūsu dzīvē nosaka racionāli veselā saprāta apsvērumi. Taču no tā izriet steidzama vajadzība: ja vien vēlamies glābt savu valsti no bojāejas, mums steidzami un būtiski jāreformē visa politiskā sistēma. Tie kosmētiskie labojumi, kurus no Saeimas pieprasīja Valsts Prezidents, bija domāti tikai acu aizmālēšanai un tvaika nolaišanai.

Kas tad mūsdienu Latvijā ir politiskā partija? Faktiski tā ir uz roku pirkstiem saskaitāmu cilvēku grupiņa, kas nekādus sabiedrības slāņus nepārstāv, bet kas nolēmusi taisīt politisku biznesu. Biznesa galvenais mērķis ir gūt maksimālu peļņu saviem akcionāriem (finansētājiem) un projekta menedžeriem (partijas reālajai vadībai). Lai partiju reģistrētu, šī grupiņa pierunā vēl pāris simtus cilvēku (paziņas radus, kaut kādus gadījuma cilvēkus), kuri aiz kaut kādiem apsvērumiem piekrīt, lai viņus iekļauj partijas sarakstā, kas nepieciešams, lai partiju reģistrētu. Šie cilvēki lielākoties ir absolūti pasīvi, pat nemaksā biedra naudu. No viņiem neko neprasa, ja nu vienīgi bez maksas izlīmēt jau iepriekš sagatavotus plakātus vai izmētāt pa pastkastēm partijas lapiņas vai avīzes. Arī viņi no partijas vadības neko neprasa, jo partiju kongresi tiek organizēti tā, ka šādas iespējas tiek maksimāli ierobežotas, neapmierinātos apvaino šķeltniecībā, izslēdz utt. Daži vīlušies partiju atstāj, viņus aizstāj ar citiem statistiem, bet citi tajā pasīvi paliek, un pat aizmirst, ka tur iestājušies.

Latvijā ir degradēts un sagrozīts pats politikas jēdziens. Sākot no boļševiku lozunga, ka partijas mērķis ir cīnīties par varu, beidzot ar liberālo bezjēdzību, ka politika ir kompromisu māksla. Ja partijas pārstāvētu reālus pilsoņu slāņus vai kārtas, tiešām viens no mērķiem varētu būt šo slāņu interešu saskaņošana un zināma kompromisa panākšana, kas apmierinātu visus. Taču, kā jau uzsvēru, mūsu partijas nekādus iedzīvotājus slāņus nepārstāv. Turklāt tiek noklusēts, ka sabiedrībai ir arī kopējas intereses un vērtības, kuras nav nepieciešams saskaņot, bet gan jāapzinās un jāīsteno. Realitātē partijas varbūt cenšas panākt kompromisu vai vienošanos starp dažādiem parazitārās ekonomikas grupējumiem, kuri šīs partijas finansējuši. Protams, šīs vienošanās ir uz sabiedrības rēķina.

Taču praksē finanšu grupējumi finansē vairākas partijas, kā arī katra partija ar talantīgi izstrādātu biznesa projektu var cerēt uz vairāku finanšu grupējumu atbalstu. Šis apstāklis izskaidro, kāpēc galvenajos jautājumos visas ievēlētās partijas (gan pozīcijas, gan opozīcijas) ir apbrīnojami vienotas. Piemēram, visas partijas bez nopietnām debatēm atbalstīja Latvijas iekļaušanu ES un NATO, Parex parādu uzkraušanu sabiedrībai, kā arī pašlaik notiekošo sabiedrības aplaupīšanu. Tāpēc ir skumji noraudzīties, kā sabiedrība tiek šķelta un tracināta saistībā, piemēram, ar nacionāliem vai pilsonības jautājumiem. Politiku nosaka ne jau pirmsvēlēšanu ideoloģiskie lozungi, bet gan finansētāji, kuri dažādu ideoloģisko etiķešu nēsātājiem ir vieni un tie paši. Arī Parex bankas vienbalsīgā glābšana, neuzdodot nekādus jautājumus, kļūst skaidra, ja apzināmies, ka šī banka ilgstoši finansēja lielu partiju skaitu – sākot no sociāldemokrātiem, beidzot ar visiem pārējiem nacionālistiem un internacionālistiem. Faktiski Latvijā arvien ir tikai viena partija, kuras virtuālajām personifikācijām profesionāli tēlu veidotāji uzbūruši dažādus imidžus. Ja padomju laikā bija pasludināts „monoteisms” (tas netraucēja vienīgās partijas ietvaros reāli darboties dažādiem klaniem, reģionālajiem grupējumiem, frakcijām un interesēm), tad tagad – iluzora daudzdievība, lai gan „dievs” tāpat palicis tas pats vienīgais.

Patiesībā īstenā demokrātijā politika ir valsts pārvaldes māksla. Partijām nav jādod nekādi salaveča solījumi, jo ne jau partijas ir reālo vērtību radītājas, kas kaut ko var solīt, dalīt vai dot. Reālo vērtību radītāja ir sabiedrība – valsts pilsoņi, kas ir arī augstākā suverenā vara. Lai valsts pilsoņu darbību saskaņotu tā, lai cilvēku pūliņi nestu lielāku kopējo labumu, valstij ir nepieciešama pārvalde. Nevis politiskā elite, kas bauda privilēģijas, bet gan īsteni tautas kalpi, kuri sabiedrības interesēs pilda minētās koordinējošās un pārvaldošās funkcijas. Ja jau pat nelielai firmai ir nepieciešama pārvalde un attīstības stratēģija, tad valstij vēl jo vairāk.

Lai labāk saskaņotu dažādu indivīdu, iestāžu, organizāciju, uzņēmumu un nozaru darbību un sadarbību, partijas var piedāvāt valsts attīstības vīziju, valsts mērķus un stratēģiju pasaules kontekstā, konkrētas programmas konkrētu mērķu veiksmīgai sasniegšanai, nozaru attīstības plānus u.tml. Šie plāni, protams, jāsaskaņo un jāveido sadarbībā ar pašiem nozaru, sabiedrības slāņu un pašvaldību izvirzītiem pārstāvjiem. Lai tas būtu iespējams, šīm nozarēm un slāņiem pašiem jābūt organizētiem un aktīviem. Patiesa demokrātija īstenojas virzienā no apakšas uz augšu, nevis otrādi. Nevis astei jākustina suns, bet gan suns pats kustina savu asti. Diemžēl Latvijā viss ir izveidojies pēc shēmas „aste kustina suni”, un tautas kalpi ir uzmetušies par tautas izkalpinātājiem.

Lai iztirzātu vēlamo politiskās sistēmas reformu, būtu nepieciešama vesela grāmata, taču šai rakstā uzsvēršu tikai galvenos punktus:

• jāatsakās no kārtības, kuras ietvaros partijas finansē privāti ziedotāji (lasi: oligarhi, ārzonās reģistrētas firmas, kriminālie grupējumi, Latvijā reģistrētas ārvalstu firmas un citas ieinteresētas ārvalstu aģentūras). Partija jāuztur tās biedriem, maksājot obligātas, bet stingri reglamentētas (ierobežotas) biedru naudas. Tas partiju vadības ieinteresēs piesaistīt pēc iespējas vairāk dalībnieku. Lai to panāktu, partiju vadības būs spiestas savā darbībā ieinteresēt plašus sabiedrības slāņus, un to savukārt varēs paveikt ar patiešām labām idejām un reāliem darbiem. Ar likumu jānosaka minimālais partijas biedru skaits, kas nepieciešams, lai partiju reģistrētu. Es piedāvāju 10 000 biedru. Ar to būs panākti divi vēlamie mērķi: a) partija patiešām pārstāvēs reālu un vērā ņemamu sabiedrības daļu; b) krasi samazināsies reģistrēto partiju skaits un no tā izrietošā aizkulišu tirgošanās. Valsts interesēm neatbilstoša partija zaudētu savus biedrus (jo kurš gan gribēs finansēt savām interesēm neatbilstošu vai netalantīgu partijas vadību?) un līdz ar to automātiski zaudēs partijas statusu ar visām no tām izrietošām sekām:

• pilnīgi jāaizliedz pirmsvēlēšanu reklāma – visi šie TV klipi, radio iekliegšanas, bezmaksas koncerti, plakātu un lielbilžu līmēšanas, staigāšanas pa dzīvokļiem, dāvanu dalīšanas u.c. preču mārketinga triki, kuriem nav nekādas saistības ar īstenojamo valsts politiku. Reklāmas vietā partijas varēs sabiedrību informēt par saviem konkrētajiem mērķiem, to sasniegšanas programmām, konkrētiem attīstības modeļiem, īsām kandidātu biogrāfijām un jau padarīto darbu uzskaitījumiem. Šo apjoma un formas ziņā ar likumu reglamentēto informāciju par valsts budžeta līdzekļiem iespiedīs un izplatīs oficiālais valsts vai pašvaldības laikraksts, izdodot īpašu pirmsvēlēšanu pielikumu, kuru vēlētājiem piegādās par valsts budžeta līdzekļiem. Savukārt valsts televīzija un radio partijām bez maksas piedāvās vienādu raidlaiku tematiskām diskusijām, kurās partiju pārstāvji varēs izklāstīt savus konkrētus risinājumus svarīgām valsts dzīves problēmām, kā arī atbildēt uz profesionālu raidījuma vadītāju, kā arī klausītāju jautājumiem. Protams, partiju pārstāvji par savu naudu varēs apbraukāt arī vēlēšanu apgabalus, lai tiktos ar vēlētājiem, skaidrotu savas programmas un atbildētu uz jautājumiem. Tā kā partijas būs skaitliski lielas, tās pastāvīgi būs pārstāvētas visos Latvijas reģionos. Par savām biedru naudām tās varēs uzturēt birojus, regulāri izdot informatīvus biļetenus, rīkot tikšanās un izglītojošus pasākumus, uzturēt dzīvu saikni gan ar saviem biedriem, gan vēlētājiem. Taču ne reklāmas kampaņas;

• ieviešama mažoritārā vēlēšanu sistēma, kuras ietvaros katrs vēlēšanu apgabals darbībai Saeimā izvēlēs vienu kandidātu, kurš būs atbildīgs gan savas partijas, gan konkrētā apgabala vēlētāju priekšā. Krāpšanas vai nelojalitātes gadījumā savu deputātu varēs atsaukt gan viņa partija, gan apgabala vēlētāji. Proporcionālā vēlēšanu sistēma izrādījās neefektīva jau Pirmajā Latvijas Republikā, veidotās valdības tāpat bija nestabilas, īslaicīgas, bez skaidras atbildības un apšaubāmu lojalitāti. Tāpat bija vērojamas deputātu migrācijas starp partijām, atkāpšanās no iepriekš izvirzītajiem mērķiem un trūka jelkādas ATBILDĪBAS;

• lai starp varas atzariem būtu veselīgs līdzsvars, kas novērstu zināmas pārmērības un nepilnības, ieviešama pārvaldes sistēma, kurā darbotos visas tautas vēlēts Valsts Prezidents ar lielākām pilnvarām un pienākumu veidot monolītu speciālistu valdību, kura būtu spējīga darīt visu nepieciešamo valsts mērķu sasniegšanai. Gan parlamentam, gan izpildvarai zināmos jautājumos būtu dotas veto tiesības, kuru pārvarēšanai būtu nepieciešams kvalificēts cita varas atzara balsu vairākums. Jāparedz, ka kvalificētam Saeimas vairākumam, kā arī vēlētāju vairākumam, konkrētos gadījumos ir tiesības ierosināt prezidenta atsaukšanas procedūru. Tādējādi veidotos arī veselīgs līdzsvars starp nacionālajām un reģionālajām interesēm: deputāti, kuri rūpējas par sava reģiona attīstību, un prezidenta administrācija, kurai rūp valsts attīstība kopumā. Trešais varas atzars būtu no abiem iepriekšējiem neatkarīga tiesu vara. Vadošie tiesu sistēmas pārstāvji tāpat būtu ievēlami vispārējās vēlēšanās;

• arī mažoritārā vēlēšanu sistēma nenodrošina labus rezultātus automātiski. Lai sistēma tiešām darbotos valsts un tautas interesēs, sabiedrībai jābūt aktīvai, izglītotai, pašapzinīgai un organizētai. Nedrīkst pieļaut politiskās „elites” veidošanos, kas atraujas no pārējās sabiedrības un tai uzkundzējas. Katram jāsaprot, ka Saeimas deputāti un prezidentālā izpildvara ir tikai tautas kalpi, bet suverenā vara un galvenā teikšana visos stratēģiskos jautājumos ir Latvijas tautai. Gan deputātu, gan prezidenta un ministru atalgojums matemātiski jāsaista ar viņu darbības rezultātiem. Jāievieš koeficents, pēc kura aprēķina deputātu un amatpersonu algas, izejot no tautas vispārējās labklājības līmeņa, proti, minimālās algas visā valstī. Tas politiķiem būs labs stimuls censties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kalpošana savai tautai uzskatāma par goda lietu. Ne vien vārdos, bet arī darbos.

Pirms apjēgt un izvēlēties galvenos saimnieciski politiskos darbības virzienus, svarīgi ir saprast, kas ar Latviju noticis t.s. treknajos gados, kurus ievadīja Latvijas iekļaušana ES un pievienošanās NATO. Jo ne jau A. Kalvīša valdībai bija resursi pēkšņi uzburt „treknos gadus”. To panāca visas iepriekšējās valdības, krāpnieciski inscenējot Latvijas iekļaušanu ES un NATO. Tieši ES bija „trekno gadu” efektam nepieciešamie resursi, un Kalvītis šo stāvokli tikai mantoja, lai arī, protams, pats bija šajos procesos līdzdarbojies. Ja runājam par iekļaušanu NATO, Tautas partijai bija pozitīva, taču mērena pozīcija. Dedzīgākie NATO „vanagi” bija „Jaunais laiks” un Valsts prezidente V.V. Freiberga. Lai gan arī pārējās partijas šo pozīciju vairāk vai mazāk atbalstīja.

„Trekno gadu” fenomens

Es negribu noniecināt pārējās nozares, izņemot klaji parazītiskās, bet kā svarīgāko šoreiz gribu izcelt reālo ekonomiku, ar kuru saprotu galvenokārt nacionālo ražošanu, infrastruktūras būvi, tranzītu un vēl dažus iekšējos un starptautiskos pakalpojumus, kas ir valsts labklājības galvenais pamats un ekonomikas dzinējspēks. Tātad jau tā novājinātā reālā ekonomika „treknajos gados” saruka vēl vairāk, it īpaši ražošana, kas, kā jau norādīju, ir Otrās Latvijas Republikas vājā vieta. Pirmkārt, Brisele panāca vairāku ražošanas nozaru pilnīgu likvidēšanu (piemēram, cukura un kafijas rūpniecība, cukurbiešu audzēšana) un pārējo nozaru ierobežošanu ar niecīgām ražošanas kvotām, piemēram, zvejniecība u.c.

Tā saucamā Eiropas nauda arī netika ieguldīta mūsu reālajā ekonomikā, bet gan tautsaimnieciski nenozīmīgos projektos, kuru īstenošana pēc Briseles noteikumiem bija izdevīga galvenokārt Rietumeiropas korporācijām. Savukārt t.s. Eiropas standartu ieviešana kalpoja kā vēl viens efektīvs instruments mūsu nacionālo ražotāju iznīdēšanai un ražošanas procesu sadārdzināšanai. Visbeidzot, mūsu ražotāji un uzņēmēji, kas iesaistījās ES projektos, zaudēja savu brīvību un kļuva pilnīgi atkarīgi no ES birokrātu un dažādu aģentūru diktāta. Šāda Briseles politika vēl vairāk palielināja Latvijas atkarību, likvidēja neskaitāmas darbavietas (bezdarbnieku faktiskais skaits nav nosakāms, jo tūkstoši bez darba palikušo vienkārši emigrēja uz citām valstīm), palielināja jau tā kritisko ārējās tirdzniecības iztrūkumu, t.i., mūsu ārējo parādu, kurš jau tuvojas 25 miljardiem latu. Tāpēc pilnīgi reāls ir eiroskeptiķu apgalvojums, ka nevis ES finansē Latviju, bet gan Latvija finansē ES.

Lai arī Latvija ES budžetā maksā pilnu dalības maksu, tomēr mūsu ražotāji, piemēram, lauksaimnieki, saņem 6 līdz 8 reizes mazākas subsīdijas nekā viņu kolēģi vecajās ES dalībvalstīs. Tā ir nekaunīga diskriminācija un tīša Latvijas gremdēšana, kas diskreditē pašu Eiropas Savienības ideju.

Pašu kapitāls, kuru varējām ieguldīt savā tautsaimniecībā, no Latvijas sāka paātrināti aizplūst. Piemēram, mūsu pensiju fondus atdeva privātām bankām (galvenokārt ārvalstu bankām), kuras tos ieguldīja starptautiskos spekulatīvos darījumos, un lielā mērā šo kapitālu nospēlēja. Tāpat arī citus mūsu pilsoņu iekrājumus, noguldījumus un apdrošināšanas iemaksas bankas ieguldīja nevis Latvijas tautsaimniecībā, bet galvenokārt ārvalstu vērtspapīros. Arī šis kapitāls lielā mērā tika zaudēts. Bez tam ārvalstu bankas ar savu nodevu apliek praktiski katru mūsu pilsoņu, uzņēmumu un iestāžu transakciju, sākot ar individuāliem komunālajiem maksājumiem, beidzot ar lielo pašvaldību un lielāko uzņēmumu kontu apkalpošanu. Kopumā no šīm nodevām savācas lielas summas, kuras tāpat tiek izvestas no Latvijas.

Dalība ES pastiprināja jau iepriekš vēroto tendenci, kad ienesīgāko Latvijas nozaru uzņēmumi reģistrējas t.s. ārzonās jeb „nodokļu paradīzē”. Citiem vārdiem, šie lielie uzņēmumi nemaz nemaksā nodokļus Latvijas valstij. Arī pašlaik, kad mūsu valstij tik nepieciešami naudas līdzekļi un budžeta ieņēmumi, valdība pat nemēģina kaut ko šajā nenormālajā stāvoklī mainīt, jo vieglāk šķiet naudu izspiest no sirmgalvjiem un bērniem. Lielo uzņēmumu neaizskaramībai un privilēģijām ir arī cits svarīgs iemesls: šīs firmas finansē mūsu politiskās partijas. Tas ir vēl viens svarīgs iemesls, kāpēc nepieciešama politisko partiju un vēlēšanu sistēmas reforma.

Latvijas saistības NATO struktūrās krasi palielināja dažādās budžeta ailēs sarakstītos militāros izdevumus: gan dalībmaksa NATO, finansiāla palīdzība NATO, bruņojuma un cita aprīkojuma iepirkumi, infrastruktūras pielāgošana NATO standartiem, maksa par NATO un ASV starptautiskām operācijām. Līdz ar to latvieši zaudēja savas morālās tiesības runāt par kādreizējo Latvijas okupāciju, jo tagad okupanti ir paši latvieši, kuri iesaistījušies netaisnos, koloniālos, ar meliem attaisnotos karos. Dalība NATO radījusi arī netiešus finansiālos zaudējumus, piemēram, būtiski cietusi mūsu tranzīta nozare, jo Krievija vienkārši nevēlas barot savus potenciālos pretiniekus, un tas tiešām tai nav jādara.

Vai dalība NATO ir nodrošinājusi Latvijas drošību pret potenciāliem agresoriem? Nē, jo vienīgos īstenos agresorus mēs jau esam ielaiduši savā teritorijā, un viņi var Latviju izmantot kā placdarmu agresijai pret mūsu kaimiņiem, līdz ar to Latviju iesaistot kārtējā pasaules karā. Nav noslēpums, ka jau tagad Latvija iesaistīta dažādu krāsu revolūciju eksportā, kas ir pret kaimiņiem naidīga, graujoša politika. Bez tam Latvijas iesaistīšanās ASV imperiālistiskajās avantūrās padarījusi mūs par naida un nicinājuma objektu visā pasaulē. Līdz ar to varam secināt, ka dalība NATO tikai pasliktinājusi mūsu attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem un mazinājusi mūsu drošību. Bez tam vēsturiski Rietumi Latvijas intereses vienmēr ir bez šaubīšanās iztirgojuši, tiklīdz tas viņiem šķitis izdevīgi. Atcerēsimies kaut vai Molotova-Ribentropa paktu, angloamerikāņu pozīciju 1940. gadā un vēlāko Jaltas vienošanos.

Tātad visus t.s. treknos gadus Latvija ir tikusi bezkaunīgi un nežēlīgi slaukta un izlaupīta. Var teikt arī, ka tikusi ekonomiski okupēta un kolonizēta.

No kā tad radās šķietamais „trekno gadu” efekts?

Jā, Latvijā ieplūda patiešām milzīga nauda, taču tā bija spekulatīvu darījumu nauda, no kuras kaut kas atlēca gan politiķiem, gan ierēdņiem (par šādas afēras pieļaušanu), gan arī tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kuri šos darījumus apkalpoja vai strādāja dažādu projektu ietvaros. Kādu brīdi pat šķietami pieauga reālais algu līmenis, lai gan to tūlīt deldēja strauji augošā inflācija un pieaugošā kredītu masa. Ja mūsu pašu nauda tiktu ieguldīta reālajā ekonomikā, nekādas inflācijas nebūtu, bet spekulatīvos darījumos ieguldīta nauda vienmēr rada inflāciju. Palielinājās arī tirdzniecības un savstarpējo pakalpojumu apjomi, taču diemžēl tas nestimulēja mūsu nacionālo ražošanu, bet tikai vēl lielāku importu. Tātad Latvija tika dzīta aizvien lielākos parādos.

Parasts patērētājs to varēja nezināt, bet banku un valdību vadītāji gan labi saprata, kāds ir šādas spekulatīvās naudas invāzijas galvenais mērķis. Tā ir klasiska un vēsturē bieži izmantota cilvēku paverdzināšanas un aplaupīšanas shēma. Vispirms tiek masveidīgi un mākslīgi uzpūsts nekustāmo īpašumu, vērtspapīru vai citu aktīvu tirgus, labi apzinoties, ka agrāk vai vēlāk uzpūstais burbulis nenovēršami plīsīs un cenas kritīs. Taču šā procesa ietvaros daudzi cilvēki (kredītu ņēmēji, vērtspapīru uzpircēji u.c.) ir uzņēmušies milzīgas parādu saistības. Tirgum sabrūkot, šo cilvēku parādi lielākoties paliek nesamaksājami. Līdz ar to upurvalsts iedzīvotāji nonāk parādu verdzībā, bet valsts un iedzīvotāju resursi lēti nonāk baņķieru īpašumā.

Mums pašlaik svarīgi saprast, ka šo plānu labi apzinājās un mērķtiecīgi īstenoja tieši tās skandināvu un citu ārzemnieku bankas, kas tagad tēlo mūsu draugus, lai gan patiesībā priecājas un mūs uzskata par saviem vergiem. Tieši šīs bankas pārstāv Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Eiropas Komisija un individuālas Rietumu valdības, kuras tagad diktē mūsu valsts politiku un pēc kuru norādījumiem tiek samazinātas mūsu algas, aplaupīti mūsu sirmgalvji un bērni, slēgtas mūsu skolas, slimnīcas, uzņēmumi un darbavietas. No Latvijas izspiestā nauda tiek atdota tieši tiem pašiem spekulantiem, kuri šo krīzi apzināti izraisīja!

Ko mēs no tā varam secināt?

Tēlaini izsakoties, „treknie gadi” bija narkoze, kuru starptautiskais spekulatīvas kapitāls iešļircināja Latvijas valsts organismā, lai pēc tam veiktu šā organisma izrūnīšanu (sterilizāciju) un svarīgāko locekļu amputāciju. Pašlaik šī operācija ir sākusies, un mūsu „elite” to ciniski nodēvējusi par „dizķibeli”, jo baidās pati par savu līdzatbildību Dzimtenes interešu nodevībā. Tieši tāpēc pastāvošā vara pat nemēģina analizēt saimnieciskā sabrukuma cēloņus un izmeklēt „Parex” bankas afēru. Jo šāda izmeklēšana atklātu viņu līdzdalību vai vismaz klusējošu nolaidību, ja ne stulbumu.

Eiropas Savienība nav vis patiesa līdztiesīgu valstu vai tautu savienība, bet gan tā paša starptautiskā spekulantu karteļa no augšas veidots reģionāls, birokrātisks, nedemokrātisks veidojums. Arī NATO mūsdienās ir tā paša parazitārā kluba instruments, kam nav nekāda sakara ar dalībvalstu kolektīvās aizsardzības vai drošības interesēm.

Labā ziņa ir tāda, ka suverēnai valstij, kāda Latvija arvien de jure skaitās, ir tiesības šādi radītus parādus neatzīt un likt iesaistītajām bankām pašām uzņemties atbildību par savu avantūru sekām. Proti, mūsu valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizstāvēt savus pilsoņus, nevis glābt starptautiskos spekulantus.

Nevis slinkojot un pūstot

Nu nav vienalga, ko cilvēki dzied. Dziedot vai bieži klausoties dziesmu, mēs programmējam savu zemapziņu, tātad savu dzīvi. Dziedot dziesmu, mēs apzināti vai neapzināti kaldinām savu likteni. Sevišķi tas attiecināms uz valsts himnu, ko dziedam un klausāmies svinīgos, simboliskos un izšķirošos brīžos.

Dziedāšanai un dejošanai ir svarīga nozīme cilvēku dzīvē, bet vai tā būtu vienīgā darbība, kas jāizceļ valsts himnā, kā tas dzirdams mūsu patreizējā himnā „Dievs, svētī Latviju”?

Latviešiem ir arī otrā jeb neformālā himna – „Pūt, vējiņi!”. Skaista melodija, bet vai tā būtībā nav dzērāju dziesma? Tautā populāras arī dziesmas, kas stāsta par svešu kungu bargām varām, par to, kā bāleliņam nenovēršami jākaro svešos karos vai jāvergo svešā kunga rijā. Uz ko mēs sevi programmējam, dziedot šādas dziesmas? Un vai šo dziesmu tēmas patiešām neīstenojas arī mūsu dzīvē?

Nē, nav vienalga, ko tauta dzied. Izvēloties dziesmu, jāpadomā, uz ko mēs sevi noskaņojam, uz kurieni virzāmies?

Manuprāt, valsts himnai ir īsi un mobilizējoši jāatspoguļo valsts mērķis un šā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Kāds ir mūsu valsts mērķis? Izrādās, mēs par to neesam pat domājuši. Jau pagājuši gandrīz 20 gadi kopš neatkarības pasludināšanas, bet neviens nav uzdrīkstējies pasludināt mūsu valsts mērķi! Ko gan mēs varam gaidīt, uz ko mēs varam orientēties, pēc kā varam vērtēt savus sasniegumus, ja paši neesam apzinājušies savas valsts mērķi?

Esmu ilgi par šo tēmu domājis. Mērķim jābūt vērtīgam, vienkārši apjaušamam, saprotamam un visu sabiedrību vienojošam. Manuprāt, valsts mērķis ir kopējiem spēkiem radīt priekšnoteikumus katra valsts pilsoņa maksimāli iespējamai labklājībai visa sava zemes mūža garumā. Ar labklājību es nedomāju tikai materiālu labklājību un noteikti ne jau kādu patērētāju paradīzi. Tipiska patērētāju sabiedrība ir pasīva, amorāla un parazitāra, tā iezvana sabiedrības iziršanu, degradāciju, attīstības apstāšanos, dzīvotgribas apsīkumu un drīzu bojāeju. Mēs nekritiski no Rietumiem pārņēmām patērētāju sabiedrības modeli, tāpēc arī šī sistēmas krīze un sabrukums.

Labklājība iedalāma materiālā, intelektuālā, emocionālā un garīgā labklājībā, iespējā katram gūt nepieciešamo izglītību un brīvi veidot savu, savu tuvinieku un visas valsts dzīvi. Labklājība ir iespēja sevi nemitīgi pilnveidot: attīstīt, likt lietā savas dotības un talantus. Labklājība ir brīva iespēja pašiem izmantot savas zemes resursus un senču atstāto mantojumu, iespēja savā Dzimtenē vai dzimtajā vietā ierīkot savas dzimtas ligzdu, iespēja apzināti un jēgpilni ieguldīt savu darbu sevis, savu tuvinieku un visas tautas labklājībā, kas turpinātos un vairotos no paaudzes uz paaudzi. Labklājība nozīmē iespēju katram savā zemē apmierināt cilvēka pamatvajadzības un cilvēka pamattiesības: tiesības uz dzīvību, uz elementāru pārticību, uz pieejamu izglītību, uz veselību, uz personīgās dzīves brīvību un cilvēka cieņu, uz savu pajumti, uz darbu, uz pienācīgu atalgojumu par savu darbu, uz nepieciešamo atpūtu, uz nodrošinājumu vecumdienās, uz labu infrastruktūru, uz savas valsts aizsardzību, uz draudzīgu sadzīves kārtību, uz garīgu attīstību (sirdsapziņas brīvību), uz veselīgu kultūru, uz iespējām likt lietā savas radošās dotības, uz morālu gandarījumu, uz taisnīgumu, uz pozitīvām vērtībām. Labklājība nozīmē arī garīgu briedumu, atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. Valsti var iztēloties kā tautas augstāko pašorganizēšanās formu, kas kopīgiem, saprātīgi organizētiem spēkiem var katram savam pilsonim nodrošināt tādu dzīves kvalitāti, ko nespētu sev nodrošināt katrs indivīds, balstoties tikai uz saviem spēkiem.

Tātad valsts mērķis būtu radīt priekšnoteikumus katra pilsoņa dabiskajai vēlmei nemitīgi pilnveidoties un uzlabot savu, savu tuvinieku un visas tautas dzīvi. Lai katra paaudze nākamajai paaudzei aiz sevis atstātu kaut nedaudz labāku Latviju, nekā to, kuru saņēma, ierodoties šajā pasaulē. Jo visi taču esam savstarpēji saistīti. Ko nespēj viens, to varam, savus spēkus apvienojot un apzināti virzot vēlamajā virzienā.

Latvijā patlaban ir tik daudz nedarītu darbu, trūkumu, nejēdzību, netaisnības un nepilnību, un ir tik zema dzimstība, ka nav pamata nedz bezdarbam, nedz strādāt gribošu cilvēku emigrācijai. Mēs taču neradījām Latviju, lai kalpotu svešiem kungiem, spekulantiem, bandītiem un svešām bankām? Mēs taču neradījām Latviju, lai mūsu bērni izdzīvošanas iespējas būtu spiesti meklēt svešās zemēs? Mēs taču necīnījāmies par neatkarību tikai tāpēc, lai pēc tam savus resursus lēti un tuvredzīgi iztirgotu svešajiem? Tad kāpēc mēs to tik viegli pieļaujam un bezpalīdzīgi noskatāmies, kā tiek noārdīta mūsu valsts?

Ņemot vērā iepriekš teikto, es ieteiktu par valsts himnu izvēlēties dziesmu „Nevis slinkojot un pūstot”. Tā stāsta par tautas godu, tā orientē uz prāta gaismas gūšanu, tā aicina katru iesēt savu graudu tautas uzplauksmes druvā, tā noraida tukšu pelavu tirgoņus (spekulantus, draugu kapitālistus, blēžus un parazītus), tā noskaņo uz veselību, stiprumu, nepārtrauktu augšanu un pilnveidošanos, uz dzīves laimi. Tā savieno individuālo ar kopīgo un apliecina universālo likumsakarību: „Ko sēsim, to arī pļausim”. Arī Dieva svētība nezudīs, jo dziesma orientē uz Dievam tīkamiem darbiem un tikumiem (kāpēc gan Dievam būtu jāsvētī tāda Latvija, kas tīko vien dziedāt un diet?). Dziesmai ir arī enerģiska, mobilizējoša, dzīvespriecīga un pacilājoša melodija. Vai tas nav tieši tas, kas mums pašlaik tik nepieciešams?

Protams, kāds talantīgs dzejnieks sadarbībā ar apdāvinātu komponistu var radīt arī pilnīgi jaunu valsts himnu, taču, lai saglabātu saikni ar mūsu priekšgājēju un tautas modinātāju ideāliem, manuprāt, gana piemērota himna būtu „Nevis slinkojot un pūstot”. Ieklausīsimies un paši sevī izdziedāsim, dziļi sevī ieprogrammējot savu individuālo un kopīgo nākotnes ceļu!

Nevis slinkojot un pūstot

Tautu augstā godā ceļ;

Tik pie prāta gaismas kļūstot,

Tauta zied un tauta zeļ.

Ja ikviens tik zemē sētu

Vienu graudu veselu,

Kas gan izskaitīt tad spētu

Zelta kviešu krājumu?

Bet kas lielīdamies pārdod,

Ved uz tirgu pelavas,

Tas kā pelus, vējam ārdot,

Zūd no ļaužu piemiņas.

Augsim lieli, augsim stipri,

Būsim sveiki, veseli,

Uzdziedāsim, uzdziedāsim

Augstu laimi Latvijai!

Kā atgūt mūsu Latviju?

Darāmais būtu iedalāms divās aktivitāšu grupās:

1) prasības, kuras mēs, kā suverenā vara, izvirzām jau esošajam parlamentam, amatpersonām un valdībai;

2) pašorganizēšanās un darbības, kuras mēs veicam patstāvīgi, kā brīva, pilsoniska sabiedrība.

Labā ziņa tā, ka mums šādās lietās jau ir sava laba pieredze!

Rietumos daudzi dzīvo ilūzijās, ka viņi mūs uzvarējuši aukstajā karā, tāpēc ar to guvuši tiesības uz mūsu rēķina baudīt savas uzvaras augļus un uzvarētāju privilēģijas. Tāpēc viņi mūs nepieņem kā līdztiesīgus partnerus, bet gan kā sakautus un izmantojamus ienaidniekus. Rietumi mūs izmanto!

Tā ir daļēja patiesība, jo daudzi padomju pilsoņi tiešām bija uzķērušies vilinošiem patērētāju sabiedrības ideāliem, proti, bija gatavi graut padomju impēriju, lai tiktu pie firmas lupatām un iespējām grezni dzīvot (parazitēt), neieguldot reālu darbu sabiedrības attīstībā.

Šis faktors tiešām krietni iedragāja padomju ideoloģiskos pamatus un pamatīgi demoralizēja galvenokārt tieši kompartijas nomenklatūru, kura tad arī iesāka dubultu dzīvi un t.s. pārbūves politiku, kas galu galā noveda līdz impērijas sabrukumam. Taču ne jau Rietumu specdienesti un propaganda sagrāva padomju impēriju. Patiesībā tieši šiem specdienestiem PSRS sabrukums bija vislielākais un negaidītākais pārsteigums, kam viņi vēl vairākus gadus nespēja īsti noticēt.

Galvenais PSRS sabrukuma cēlonis bija aizvien augošā parasto PSRS pilsoņu nesadarbošanās ar valdošo režīmu! Un šīs nesadarbošanās priekšgalā bija tieši Baltijas republiku un it īpaši – tieši Latvijas iedzīvotāji! Tieši Latvija visspilgtāk noteica toni procesam, kas beigās sagrāva visu vareno impēriju! Tā ir mūsu pieredze un mūsu spēks!

Neviens režīms nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā pilsoņi ar režīmu nesadarbojas, ja pilsoņi režīma ieceres apzināti vai neapzināti boikotē. Tas attiecās gan uz padomju režīmu līdz 1990. gadam, gan uz pašlaik Latvijā valdošo režīmu.

Latvijā pēdējos 20 gados notikušie procesi bija iespējami vien tāpēc, ka mūsu sabiedrības vairākums vairāk vai mazāk aktīvi šos procesus atbalstīja un tajos iesaistījās. Vai šeit varētu darboties ārvalstu bankas, ja mēs paši šajās bankās neatvērtu savus kontus un nepieņemtu viņu vilinošos kreditēšanas piedāvājumus? Vai varētu notikt prihvatizācija, ja mēs paši šajā procesā neiesaistītos? Vai varētu attīstīties piramidālas banku krāpnieciskās shēmas, ja mēs paši šajās bankās neieguldītu savu kapitālu? Vai Latvijā varētu izveidoties no sabiedrības atrauta varas „elite”, ja mēs paši neuzķertos uz lētiem reklāmas trikiem un šos politiskā biznesa klubus vēl un vēlreiz neatbalstītu vēlēšanās? Vai Godmaņa valdība varētu uz mūsu pleciem uzkraut „Parex” bankas parādus, ja mēs vienoti izietu ielās un neatkāptos, kamēr valdība būtu spiesta no sava netaisnīgā nodoma atteikties? Vai Latvija tiktu pakļauta SVF un EK tiešajai pārvaldei (diktātam), ja mēs šādu lēmumu kategorisku noprotestētu un nepieļautu? Vai mums vispār būtu finanšu krīze, ja mēs paši nebūtu to atnesuši uz saviem pleciem? Vai t.s. „politiskā elite” un mēdiji spētu mūs tā muļķot, ja mēs paši rūpētos par savu izglītību, pārvarētu savu kūtrumu un vienaldzību?

Tā mēs sev varam uzdot simtiem līdzīgu jautājumu un secināt, ka visi apkārt notiekošie negatīvie procesi bija iespējami vien tāpēc, ka mēs paši tos aktīvi vai pasīvi atbalstījām. Vien tāpēc, ka mēs klusējām un šos procesus nenovērsām. Atzīt to ir ļoti svarīgi, jo tikai tādā gadījumā mēs būsim uzņēmušies atbildību par savu dzīvi un spēsim savas kļūdas labot. Kļūdu labošanas galvenais priekšnoteikums ir šo kļūdu atzīšana. Mēs varam ietekmēt un mainīt tikai to, ko atzīstam un par ko uzņemamies personīgu atbildību.

Nesadarbošanās ar nedraudzīgu varu ir plašs jēdziens, kas ietver klasisku nevardarbīgo pretošanos (Gandijs ar šādu taktiku panāca Indijas atbrīvošanu no britu koloniālā jūga; Martins Luters Kings līdzīgi piespieda ASV varas iestādes ievērot nēģeru tiesības); nevardarbīgas protesta demonstrācijas; infrastruktūras bloķēšanu, līdz panākta taisnīgu prasību izpildīšana; taisnīgu prasību iesniegšanu varas iestādēm un šo prasību aizstāvēšanu līdz to galīgai atzīšanai un pieņemšanai; atteikšanos pildīt netaisnus likumus, atteikšanos maksāt nodokļus, kurus vara izmanto netaisniem vai prettautiskiem mērķiem; nedraudzīgu iestāžu un uzņēmumu boikotu; alternatīvu pašpalīdzības struktūru veidošanu; kooperāciju, organizēšanos biedrībās, kurām izvirzīti taisnīgi, produktīvi mērķi; alternatīvas informācijas izplatīšanu domubiedru apzināšanai un sabiedrības mobilizācijai; dažādus piketus un demonstrācijas, kuru mērķis sabiedrības uzmanības pievēršana netaisnībai vai sasāpējušām problēmām utt.

Instrumentu klāsts valsts un arī vietējo pašvaldību politikas ietekmēšanai un mainīšanai ir bezgalīgi plašs. Katrs mēs savā vietā un laikā varam darīt kaut ko vērtīgu, lai sasniegtu sabiedrībai svarīgus mērķus. Tomēr, lai šī darbība būtu sekmīga un sasniegtu iecerētos mērķus, nepieciešams ievērot vairākus stingrus nosacījumus.

Tautas kustībai jābūt morāli nevainojamai (tātad morāli pārākai par netaisno vai korumpēto varu), brīvprātīgai (jāatsakās no piespiedu pasākumiem, fiziska vai morāla terora, cilvēku manipulēšanas), pašaizliedzīgai, dāsnai un nesavtīgai (nav jāprasa, kas man par to būs; vispirms jādomā, ko tu vari dot sabiedrības kopējam labuma, jāsaprot, ka tavs individuālais labums atkarīgs no vispārējā sabiedrības labuma; došana un gūšana ir nedalāmas un savstarpēji saistītas viena procesa puses, no kurām galvenā ir tieši došana; ja neviens nedos, tad neviens arī nesaņems; ja neviens nesēs, tad neviens arī nesagaidīs ražu), jāizvēlas visai sabiedrībai nozīmīgi, taisnīgi un cēli mērķi.

Kustībā jāvalda brālības un solidaritātes garam, mīlestībai un savstarpējai cieņai. Nedrīkst pieļaut elitārismu, slepenību, dalīšanos savtīgu interešu grupās un privilēģiju dalīšanu, jo tas demoralizē kustību, kā arī paver varai iespējas kustību sašķelt. Tā bija viena no Tautas frontes galvenajām kļūdām, kad vēl pirms varas iegūšanas Tautas frontes līderi sāka dalīt privilēģijas, bezbēdīgi dzīvot uz tautas saziedoto līdzekļu rēķina, piešķirt sev algas, kas lielākas nekā kompartijas bosiem, doties plezīrizbraucienos pa Rietumu trimdas tautiešu kopienām, dzīties pēc luksus precēm, manipulēt LTF domju un padomju sēdes utt. Lūk, no kurienes cēlies vēlākais korumpētais Latvijas valsts degradācijas modelis!

Tātad tautas kustības mērķiem jābūt saprātīgiem (visās lietās jāievēro saprātīga mērenība), līdzsvarotiem (atbilstošiem visas tautas kopīgām interesēm), taisnīgiem (atbilstošiem augstiem morāles standartiem), drosmīgiem un radošiem (brīviem no veciem, aplamiem aizspriedumiem, dogmām, tumsonības un meliem), iedvesmojošiem (ar skaidru un cēlu nākotnes vīziju, kurā katrs saredz savu svarīgu vietu, ieguldījumu un guvumu). Rūpīgi jāizanalizē līdzšinējo politisko aktivitāšu kļūdas. Jārēķinās, ka netaisnīga vara nenovēršami izmanto „skaldi un valdi” principu. Piemēram, 90. gados vairāku rūpniecības uzņēmumu kolektīvi (pārsvarā krievvalodīgie) izvirzīja taisnīgas un tīri saprātīgas prasības, bet latvieši viņus neatbalstīja vien tāpēc, ka bija aizspriedumi pret mākslīgi uzpūsto interfrontes naidnieka tēlu. Tad nu līdzīgi arī krievvalodīgie neatbalstīja tās aktivitātes, kuras organizēja galvenokārt latvieši. Un līdz šai dienai tiek saglabāta neveselīga starpetniska spriedze, kas neļauj mobilizēt spēkus kopīgu mērķu sasniegšanai, kā arī uztur iespēju itin viegli izprovocēt starpetniskus konfliktus.

Pat tādi salīdzinoši izglītoti slāņi kā skolotāji un mediķi par savām interesēm ir cīnījušies tuvredzīgi, negudri un līdz ar to cietuši neveiksmi. Viņi pieprasīja algu pielikumu un dažādas privilēģijas tikai sev, absolūti ignorējot pārējās sabiedrības intereses. Viņi tā arī nav sapratuši, ka skolotāju un ārstu labklājība ir tieši saistīta ar visas sabiedrības labklājību, ka skolotājiem un ārstiem labas algas būs nodrošinātas vien tad, ja arī pārējai sabiedrībai būs cilvēka cienīgs darbs un taisnīgs atalgojums. Lai nodrošinātu stabilu un labu pārticības līmeni tādām specialitātēm kā skolotāji, ārsti, zinātnieki un ierēdņi, valstī jāpastāv arī attīstītai ražošanai, stabiliem ražošanas uzņēmumiem un labi atmaksātiem darbiniekiem, kuru maksātie nodokļi tad arī nodrošinās cienīgas algas arī pārējo nozaru pārstāvjiem.

Bet pats galvenais – tautas kustība nedrīkst būt vardarbīga (ne domās, ne darbos) vai apvienota uz uzpūsta ienaidnieka tēla pamata. Daudzas sākotnēji nevardarbīgas un taisnīgas kustības ir cietušas kaunpilnu sakāvi vien tāpēc, ka varas iestādēm izdevās tās izprovocēt uz vardarbību. Jārēķinās, ka korumpētā vara tiecas korumpēt (samaitāt, demoralizēt) arī savus padotos. Jārēķinās, ka vara noteikti centīsies kustībā infiltrēt savus aģentus, kuri savukārt aģitēs pāriet uz vardarbīgām cīņas metodēm. Jārēķinās, ka ielu akcijās protestētāju rindās iefiltrēsies maskēti aģenti, kuri paši sāks vardarbīgi uzbrukt policijas spēkiem. Tādi provokatori ir nekavējoties jāsavalda, jāatmasko un jāizolē.

Tiklīdz kustībā parādās vardarbīgu metožu piekritēji, kustības daļa sāk radikalizēties, rodas šķelšanās un savstarpēja apkarošanās. Šajās kaislībās itin viegli aizmirstas sākotnējie cēlie mērķi, izjūk disciplīna un saskaņa, sākas iekšēja stīvēšanās, sava viedokļa uzspiešana pārējiem, intrigas utt. Līdz ar to kustība demoralizējas, pašizolējas, zaudē savu sākotnējo motivāciju, kā arī sabiedrības vairākuma morālo un praktisko atbalstu.

Sabiedrības vairākums nekad neatbalsta morāli apšaubāmu radikālismu. Un pareizi vien dara. Jebkura vardarbība diskreditē cēlus mērķus un labas idejas, jo pati ir pārkāpusi cilvēcīguma un savstarpējās cieņas principus. Līdz ar to kustība zaudē savu morālo nevainību, tā bieži kļūst morāli zemiskāka par pašu korumpēto varu, pret kuru kustība sākotnēji organizējās. Korumpētā vara uz šāda fona var sākt izskatīties par taisnīguma un miera simbolu, aiz kura nostājas liela sabiedrības daļa. Bez tam vardarbīga kustība var itin viegli pāraugt pilsoņu karā.

Nekad un nekur labas pārmaiņas nav notikušas vardarbīgas sacelšanās vai kara rezultātā, jo katra vardarbība vairo tikai jaunu vardarbību. Ir cilvēki, kuriem ir grūti saprast nevardarbīgas pretošanās milzīgo spēku. Mani pašu kā opozicionāru publicistu bieži uzrunājuši cilvēki, kurus vada pārliecība, ka netaisnība tiks novērsta tikai apšaujot zaglīgos deputātus, ierēdņus un ministrus. Viņi uzskata, ka nevardarbība ir vājums un kapitulācija.

Nekas nav tālāks no patiesības. Patiesībā nevardarbīgā pretošanās prasa izcilu drosmi un stipru garu. Nevardarbīga pretošanās nav domāta gļēvuļiem. Vai gļēvulis spēs neapbruņojies nostāties pret bruņotu policistu kordoniem, pakļaudams sevi iespējai tikt apcietinātam, sistam, spīdzinātam, pat nogalinātam? Un nevardarbīgo pretošanos nevajag jaukt ar pacifismu. Pacifisms ir pasīva pozīcija, bet nevardarbīga pretošanās ir aktīva, pašapzinīga un taisnīga cilvēka pozīcija. Varas struktūru bruņotajos sargos jāspēj saskatīt tādus pašus cilvēkus kā mēs, kuriem tāpat ir bērni, kuri tāpat vēlas taisnīgumu un cilvēka cienīgu dzīvi. Nevardarbīgas kustības mērķis ir šos režīma algotos cilvēkus pārliecināt, ka arī viņiem jāpāriet tautas pusē. Un tieši šis moments tad arī iezvanīs netaisnīgā režīma pilnīgu sabrukumu. Kad ar ziediem bruņoti cilvēki nebaidījās caur šķietami naidīgu miliču un čekistu rindām pieiet pie Brīvības pieminekļa, kā arī nebaidījās no draudiem tikt represētiem, apcietinātiem un izsūtītiem, iestājās padomju režīma gals. To pašu mēs varam izdarīt vēlreiz.

Tautas kustību, ja tā vēlas būt sekmīga, nedrīkst balstīt arī uz apspiestu naidu, skaudību vai atriebības alkām. Naids un līdzīgas jūtas cilvēku padara aklu, sagrauj garīgi un fiziski, izsit no līdzsvara, padara vāju, gļēvu un tuvredzīgu. Naids ir arī viens no šķelšanās un vardarbības priekšnoteikumiem. Varbūt to sākotnēji ir grūti pieņemt,