Kad nekas vairs nav savs Daugav's abas malas mūžam nesadalās: Ir Kurzeme, ir Vidzeme, Ir Latgale mūsu! /Jānis Rainis/
Reizēm aizdomājos par to, cik gan sabiedrībai kopumā ir īsa atmiņa, un cik viegli to novirzīt no ilgstošā periodā lolotajiem un izvēlētajiem mērķiem. Tāpēc aicinu visus atgriezties ne tik senajos 1987. – 1990. gados. Kādi mēs bijām un ko mēs gribējām?
Trešās tautas atmodas ideāli
Tolaik mēs vēl dzīvojām Padomju Savienībā, bet mūsu sapņi un domas jau bija citur. Mums bija apnikusi „lielā brāļa” aizbildniecība un tukšās nomenklatūras birokrātu runas. Par tiem tautā klīda anekdotes. Latvija bija visattīstītākā padomju republika – padomju zemes skatlogs uz rietumiem. Jā, jā, – pat Igaunija, Lietuva un Baltkrievija, kuras tagad nedaudz apskaužam, bija aiz mums. Uz leišiem un poļiem aiz veca paraduma raudzījāmies kā uz „nabagiem”, jo vēl no 30. gadiem viņus atcerējāmies kā lētu darbaspēku Latvijas saimniecībās. Un mēs jutāmies pazemoti, ka pat jaunu torti nedrīkstam cept, pirms tās recepte nav apstiprināta kaut kur Maskavas kabinetos. Un tā visās jomās: koncertprogrammu pirms koncerta bija jāapstiprina kaut kādiem kultūras birokrātiem, kopsaimniecību attīstības plāni bija jāapstiprina kompartijas komitejās un jāsaskaņo plānu komitejā. Tas viss bremzēja un kropļoja mūsu vislabākos nodomus. Mēs gribējām ātrāk, racionālāk, labāk, vairāk. Jo izskatījās, ka nelielie piemājas dārziņi un siltumnīcas ir produktīvāki par centralizēti plānotajām saimniecībām, pagrīdes sīkražotnes deva kvalitatīvāku produkciju nekā lielās rūpnīcas. Tās lauku kopsaimniecības, kuru vadītāji uzdrīkstējās lauzt jaunus ceļus, kļuva par miljonārēm, kuru iedzīvotāji baudīja privilēģijas un kuras pievilka dažādus speciālistus pat no galvaspilsētas. Pat tie, kas vēl neuzdrīkstējās domāt par pilnīgu Latvijas neatkarību, pieprasīja republikas saimniecisko, kulturālo un pat monetāro patstāvību. Latvijas zinātnieki un tautsaimnieki izstrādāja republikas saimnieciskā aprēķina un patstāvības plānus, kuriem piekritēju netrūka pat Maskavā. Bija izaugusi jauna speciālistu un tautsaimniecības vadītāju paaudze, kuru nebija skārušas Staļina laiku represijas un kuri uz nākotni raudzījās ar pašpārliecību un drosmi. Arī sabiedrībā kopumā valdīja optimisms un pašpārliecība. Latvija piedzīvoja pēckara gados augstāko dzimstību un augstākos dzīves kvalitātes rādītājus, un cilvēku sirdīs valdīja apņēmība, ka šai jaunajai paaudzei jādzīvo labāk. Tas viss izpaudās aktīvās diskusijās, kas pakāpeniski pārauga tautas kustībā.
Tātad uzsvars bija uz valsts patstāvību. Oratori atkārtoja, ka mums pašiem jākļūst par pilntiesīgiem saimniekiem savā zemē. Runa bija ne tikai par republikas, bet arī par pagastu un mazpilsētu patstāvību. Ļaudis sapņoja par mazo lauku skolu atjaunošanu, par vietējo pienotavu, dzirnavu, elektrostaciju, mežsaimniecību, benzīna tanku, bibliotēku, ambulanču, kreditēšanas iestāžu, dažādu amatnieku darbnīcu, kooperatīvu, tirgotavu, tipogrāfiju, tautas namu, baznīcu, ugunsdzēsēju biedrību atjaunošanu. Ļaudīm vēl nebija aizmirsušies Ulmaņa laiki, kad tieši ar šādu decentralizētu saimniecību Latvija pirms kara bija īsā periodā uzplaukusi par vienu no Eiropas attīstītākajām valstīm, kurai allaž bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, un Latvija nevienam nebija parādā.
Tātad vispārējā tendence vēl 90. gadu sākumā sliecās uz decentralizāciju. Padomju ražošanas gigantus, lielsaimniecības un pakalpojumu kombinātus tautā nicinoši dēvēja par „padomju monstriem”. Decentralizācija ir sistēma, kas katram cilvēkam nodrošina pilnvērtīgu dzīvi tajā vietā, kur viņš pastāvīgi dzīvo. Ja tas ir pagasts vai mazpilsēta, tad turpat uz vietas tiek nodrošināts gandrīz viss: darbs, skola, kultūras dzīve, garīgā dzīve, pašvaldības un valsts iestāžu pakalpojumi, veselības aprūpe, apdrošināšanās pret nelaimes gadījumiem, pasts, tirdzniecība un viss pārējais. Tikai retos gadījumos, piemēram, lai gūtu augstāku izglītību vai ieņemtu amatu valsts pārvaldē, cilvēkam var rasties nopietna nepieciešamība doties uz valsts galvaspilsētu.
Šādai dzīvei ir dziļa racionāla un arī garīga jēga. Katra kopienas locekļa darbs bagātina gan viņu pašu, gan pārējos kopienas locekļus, jo radīto vērtību mērvienība nauda apgrozās turpat kopienā, vairojot kopienas kapitālu un turību. Visi viens otru pazīst. Tam ir milzīgas priekšrocības, jo diez vai vietējais veikalnieks, dakteris, dzirnavnieks vai krājaizdevu sabiedrības vecākais uzdrīkstēsies krāpt savus kaimiņus. Ja arī uzdrīkstēsies, tad par to drīz zinās visi un atbilstoši rīkosies.
Decentralizācija nodrošina vislabāko demokrātiju, jo cilvēki uz amatu pašvaldībā vai valsts pārvaldes iestādē izvirzīs kādu no sava vidus, kuru labi pazīst kā labu saimniekotāju, saticīgu un godprātīgu kaimiņu, labu ģimenes locekli un gudru, nesavtīgu cilvēku. Tādam kaimiņam nekāda vēlēšanu kampaņa vai dārga reklāma nav nepieciešama. Decentralizācija nodrošina, ka cilvēkiem nav jābalso par kaķi maisā.
Decentralizācija nodrošina labu saimniekošanu un sadarbību. Optimāli tiek izmantoti vietējie resursi, transporta izdevumi ir minimāli. Kopiena atbilstoši savu resursu struktūrai saražo nepieciešamo priekš sevis, bet pārpalikumu tirgo ar ārpasauli – citām kopienām un ārvalstīm. Salīdzinot ar centralizētu sistēmu, transporta izdevumi samazinās vismaz divas reizes, bet faktiski – vēl vairāk. Jo viss, kas dzīvē ir nepieciešams, atrodams uz vietas.
Decentralizācija veicina ģimeņu stiprumu, jo visiem pieaugušajiem darbs ir uz vietas, un arī bērni var paļauties uz to, ka vai nu pārņems vecāku saimniecību, vai arī apgūs citu specialitāti, kuru, iespējams, varēs praktizēt uz vietas. Uz vietas vai pārnovadā varēs atrast arī savu dzīves biedru. Un atkal tas nebūs kaķis maisā, bet tuvākā vai tālākā apkārtnē pazīstams cilvēks. Protams, vienmēr būs arī tādi jaunieši, kuri izvēlēsies pārcelties uz dzīvi citā novadā, novada centrā, galvaspilsētā vai pat ārzemēs. Taču arī tad viņiem būs droša aizmugure, atbalsta un patveršanās osta dzimtajā kopienā.
No centralizācijas uz totālu kontroli
1980. gadu beigās patiešām daudzi cilvēki atstāja savas vecās darbavietas, lai atgrieztos senču novados, atjaunotu saimniecības, būvētu modernas saimniecības ēkas. Vēl padomju varas pēdējos gados šim nolūkam varēja izņemt vērā ņemamus kredītus ar mērenām procentu likmēm. Šķita, ka pavisam drīz daudzi pagasti atdzīvosies un sāksies cita dzīve, jo Latvija bija atguvusi arī savu neatkarību. Patiešām atjaunojās daudzas lauku skolas, nelieli veikaliņi, darbnīcas un citas iestādes. Taču tieši pirmā neatkarīgās Latvijas valdība ar mūsu klusu piekrišanu šai rosmei pārvilka pāri treknu svītru.
Nu mūsu pilsētās un pagastos gandrīz nav nekā sava. Lielveikali pieder kaut kādiem anonīmiem aizrobežu akcionāriem. Tāpat bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Un no šo banku labvēlības ir atkarīgas visas pārējās iestādes, kā arī politiskās partijas, kuras pretendē uz savu vietu pārvaldē. Vietējās ražotnes tika iznīdētas. Veikalu plauktos gandrīz tikai ārvalstu preces. Peļņa, ko gūst šie centralizētie, ārvalstniekiem piederošie uzņēmumi, aizplūst ne vien no vietējām pašvaldībām, bet arī no Latvijas kopumā, aiz sevis atstājot tikai parādus. Pati Latvija atkal ir savienībā, kas saucas Eiropas Savienība. Taču tā nav tautu savienība, bet gan starptautisku korporāciju savienība. ES parlamentam ir vēl mazāka loma nekā savulaik PSRS Augstākajai padomei. Kompartijas komisāru vietā nu valda peļņas kāru korporāciju iecelti eirokomisāri. Centralizācija un kontrole Eiropas Savienībā ir tik liela un visaptveroša, ka padomju vadītājiem tāda pat sapņos nerādījās.
Kādas ir jaunās centralizācijas sekas?
Varas nav ne tikai vietējām pašvaldībām, bet arī Latvijas Saeimai un valdībai.
Pati Latvijas valsts jau kopš 1990. gadu sākuma savus iedzīvotājus un iestādes tur naudas trūkumā, spiezdama tos aizņemties ārvalstu bankās. Arī pati valsts nonākusi strauji augošos parādos, tāpēc aplikusi darbaspēku un uzņēmējus ar nepanesamu nodokļu nastu, kamēr spekulantiem un augļotājiem visas privilēģijas un atlaides.
Strauji izmirst gan Latvijas lauki un mazpilsētas, gan valsts kopumā. Starpība starp dzimušo un mirušo skaitu kopš 1991. gada jau tuvojas 250 tūkstošiem, bet vēl simti tūkstoši devušies darba meklējumos aiz valsts robežām, vai arī plāno to darīt tuvākajā laikā. Ģimenes, radu un draudzības saites izirst. Katrs palicis viens ar savu nelaimi.
Lauku pagastos un mazpilsētās nav darba, tāpēc jaunieši ir spiesti doties uz galvaspilsētu vai ārzemēm. Izglītības sistēma un veselības aprūpe ir komercializēta pēc Pasaules Bankas norādījumiem un vairs nepilda savas funkcijas. Strauji tiek likvidētas skolas, slimnīcas, pasta nodaļas. Arī tās, kas savulaik izdzīvoja pat drūmākos kara gadus un vairākas valsts iekārtas maiņas.
Latvijas iedzīvotāji un iestādes ir nonākušas nesamaksājamos parādos, un ārvalstu bankas jau gatavojas pārņemt visus ieķīlātos īpašumus. Tā kā arī valsts ārējie parādi nav samaksājami, tad, ja nekas netiks būtiski mainīts, valstij nāksies lēti pārdot ārzemniekiem arī tos infrastruktūras uzņēmumus, kas vēl palikuši sabiedrības īpašumā, piemēram, dzelzceļu, Latvenergo, pastu, valsts mežus utt. Kopumā šis rietumu institūcijās izplānotais eksperiments Latvijai nodarījis lielākus materiālos, cilvēciskos un morālos zaudējumus, nekā abi pasaules kari, kopā ņemot.
Bet vēl pirms 19 gadiem Latvija bija optimisma un apņēmības pilna, ziedoša valsts, kas bija brīva no parādiem.
Vai tiešām vēl nav skaidrs, ka tā vairs dzīvot nevar, ka nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, kuras var iekustināt tikai izglītota un organizēta tautas kustība?
Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.