500 gadus ilgusī Eiropas globālās dominēšanas vēsture sakrīt ar Eiropas kapitālisma attīstības vēsturi. Kapitālisms ir cilvēcisko attiecību komercializācija, pārvēršana par preci, kapitālu, un šā kapitāla koncentrācija aizvien šaurākas grupas (oligarhijas) rokās. Ievērojot kapitālisma spēles noteikumus, tie, kuru rīcībā ir lielāks kapitāls, gūst varu pār tiem, kam kapitāls mazāks, un tiem, kuru vienīgais kapitāls ir viņu darbs, ko viņi pārdod darba tirgū, konkurējot ar citiem darba pārdevējiem.
Latvija nekad nav bijusi Rietumeiropas sastāvdaļa
Tā kā peļņas gūšana nav iespējama bez izmaksu nemitīgas samazināšanas, kapitālists dod priekšroku tiem, kas savu darbu pārdod lētāk. Bez tam kapitālisma sistēma nevar pastāvēt bez nemitīgas ekspansijas. Tāpēc kapitālismu var aprakstīt, lietojot impēriski militāru terminoloģiju: jaunu tirgu iekarošana, kontrole pār resursiem, konkurence, investīcijas, monopolstāvokļa iegūšana, oligopolija utt. Cilvēka vērtību kapitālismā nosaka nevis viņa cilvēciskie tikumi, bet kapitāls un tā ārēji demonstrējamie veiksmes simboli.
Lai nemitīgi samazinātu izmaksas un iekarotu aizvien jaunus tirgus, Eiropas kapitāls pirms 500 gadiem sāka globālu ekspansiju visos pasaules kontinentos. Tajā pašā laikā, kad Latvijas teritorijā nostiprinājās vācu reliģiski militārie ordeņi un Hanzas tirgotāju kartelis, citas dzimstošā kapitālisma dinastijas ar viltu, uguni un zobenu apguva teritorijas Āfrikas, Amerikas, Āzijas un Austrālijas kontinentos. Sākās vergu tirdzniecība, resursu izlaupīšana ar vergu darbaspēku un asa savstarpēja konkurence starp topošajām Rietumeiropas impērijām: Spāniju, Portugāli, Nīderlandi, Angliju, Franciju, Dāniju, Beļģiju, vēlāk arī Vāciju un Itāliju. Svešu zemju resursi un vergu darbs lika pamatus Rietumeiropas bagātībai, industriālajai revolūcijai, imperiālismam, militarizācijai un globālajai koloniālajai sistēmai. Pakļautās teritorijas (tai skaitā Latvija un Krievija), kļuva par Rietumeiropas kapitālisma sistēmas perifēriju. Kapitālisma sistēmas centrs savu uzplaukumu vairo uz perifērijas rēķina. Tā tas bija XVI gadsimtā, un tieši tāpat tas ir XXI gadsimtā.
Eiropas pašnāvība un Amerikas laikmeta sākums
XIX gadsimta beigās Eiropas impērijas bija savā starpā sadalījušas gandrīz visu pasauli, bet strauji attīstījās arī no Lielbritānijas neatkarību guvušās Ziemeļamerikas kolonijas, kuras veica līdzīgu eskpansiju un vietējo iedzīvotāju genocīdu Amerikas kontinentā. Mūsdienās šo impēriju pazīstam ar nosaukumu Amerikas Savienotās Valstis. Līdz ar to dominējošo stāvokli sāka gūt anglosakšu impērijas Lielbritānija un ASV. Pirmais pasaules karš bija šo impēriju cīņa par novājējušās Osmaņu impērijas mantojumu, kā arī anglosakšiem bija mērķis likvidēt strauji augošo Vācijas ietekmi. Pirmajā pasaules karā Rietumeiropas impērijas ātri noasiņoja un izsmēla savus resursus. Kara turpināšanu padarīja iespējamu ASV finansiālā palīdzība. Kara rezultātā sabruka trīs impērijas (Osmaņu, Austroungārijas un Krievijas), bet savstarpēji noasiņojusī Rietumeiropa nonāca parādu atkarībā no ASV (līdz karam ASV bija lielākā Lielbritānijas parādniece). Starp citu, ASV dibinātāji bija vergturi, un verdzības iekārtu ASV atcēla tajos pašos gados, kad Krievijā atcēla dzimtbūšanu.
Bet tā kā Krievija pēc revolūcijas, rietumvalstu intervences un pilsoņu kara spēja nostiprināties PSRS veidolā un sāka strauji industrializēties, bet Rietumi panīka Lielajā depresijā, karš bija jāturpina. Jo kapitālam nepieciešama nemitīga ekspansija, kuru apdraudēja PSRS augošais potenciāls. Šim nolūkam Rietumu kapitāls forsētos tempos apbruņoja sakauto Vāciju, ļāva tai viegli sagrābt pārējās Rietumeiropas resursus, un tādējādi radīto militāro armādu pavērsa pret PSRS. Vistālākejošie plāni šai karā bija ASV, kura tāpat ļāva Eiropai noasiņot un finansēja karu, bet galvenais ASV mērķis bija Britu impērijas likvidēšana, pašai ieņemot dominējošo lomu globālajā kapitālisma sistēmā.
Tas arī spoži izdevās: gan Rietumeiropa, gan Austrumeiropa, gan PSRS rietumu daļa kara rezultātā bija pilnīgi nopostīta, Rietumeiropa nonāca nesamaksājamos parādos un pilnīgā atkarībā no ASV. Bet tā kā arī PSRS bija starp uzvarētājiem un bija pat būtiski paplašinājusi savu ietekmes sfēru, karš nebija pabeigts. Līdz ar to ASV nepārvērta Rietumeiropu par savu perifēriju, bet izvēlējās to attīstīt par placdarmu ieplānotajai PSRS sagrāvei. Lai koncentrētu Rietumeiropas resursus, ASV par sava Maršala plāna priekšnoteikumu izvirzīja Rietumeiropas ekonomisku integrāciju (tā tapa ES) un militāru integrāciju (NATO, kurā noteicošā loma ASV). Tā kā arī PSRS kļuva par kodollielvalsti, tiešs uzbrukums nebija iespējams, tāpēc ASV sāka t.s. auksto karu pret PSRS.
Kapitālisma ekspansija sasniedz savas maksimālās robežas
Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropas koloniālā sistēma ātri sabruka, bet sākās neokoloniālisma periods. Neokoloniālisms no klasiskā Rietumeiropas koloniālisma atšķīrās ar to, ka bijušajām Eiropas kolonijām piešķīra formālu neatkarību (starptautiska atzīšana, karogs, himna, formālas vēlēšanu procedūras utt.), bet tika saglabāta totāla ekonomiskā un finansiālā atkarība no Rietumu metropolēm, kas pēc būtības bija tā pati koloniālā atkarība. Tā radās tā saucamās Trešās pasaules valstis, uz kuru rēķina turpināja biedriski baroties gan ASV, gan tās jaunākais partneris ES (Āzijā līdzīgu privilēģiju baudīja ASV okupētā Japāna u.c.). Līdz ar to bruņošanās sacensībā starp ASV un PSRS kolektīvie Rietumi guva milzīgu pārsvaru, jo faktiski Rietumu rīcībā bija arī visi Trešās pasaules resursi. ASV varēja pret PSRS vērst divas trešdaļas visas pasaules resursu. Šādu sacensību PSRS nevarēja izturēt ilgi, tuklāt aizsardzības izdevumi aprija sociālās programmas, radot neapmierinātību ar stagnējošo dzīves līmeni. Rezultāts bija PSRS un Austrumu bloka sabrukums 1991. gadā. Tas nozīmēja kapitālisma restaurāciju visā bijušā Austrumu bloka teritorijā, un visa šī teritorija kļuva par kapitālisma sistēmas perifēriju, fakstiski iegūstot Trešās pasaules valstu statusu ASV dominētajā pasaulē.
Austrumeiropu Rietumu kapitāls sagremoja viegli, visas šīs nomināli neatkarīgās republikas pārvēršot par de facto Rietumu kolonijām. Arī Krievija sākotnēji itin viegli padevās Rietumu kapitālisma šarmam (veiksmīgai reklāmkampaņai), bet vērā ņemama Krievijas sabiedrības daļa tomēr pretojās un apdraudēja pilnīgu Krievijas kolonizāciju. 1993. gada rudenī ar Rietumu atbalstu Krievijā tika veikts vardarbīgs valsts apvērsums, kad Krievijas parlamentu apšāva ar tankiem un lielkalibra ložmetējiem. Tas uz kādu laiku pretestību iedzina pagrīdē, un Krievijas izlaupīšana kādu laiku turpinājās pilnās burās. Tomēr pretestība Rietumu liberālajām reformām Krievijā turpinājās, un Jeļcina varas mantiniekiem bija jāizvēlas cita taktika.
Lai gan Putina administrācija saglabāja Krievijas finansiālo un ekonomisko atkarību no Rietumiem, tā to ierobežoja un ieviesa kaut kādu kārtību, kas Krievijas sabrukumu apturēja. Lai izpatiktu arī Krievijas tautu patriotiskajam noskaņojumam, Putina administrācija bija spiesta pieņemt patriotisku retoriku un to balstīt arī ar dažiem praktiskiem pasākumiem, piemēram, Krievijas gandrīz sabrukušās armijas (atcerēsimies Krievijas nevarību Čečenijas konflikta laikā) modernizāciju un nostiprināšanu. Tomēr Krievija arvien ir de facto Rietumu puskolonija, kas maksā meslus Amerikai. Krievija sper tikai pirmos nedrošos, bet patstāvīgos soļus, kuriem ilgtermiņā var būt nozīmīgas sekas. Piemēram, sākta alternatīvas sistēmas veidošana BRICK valstu ietvaros. Bez tam Rietumu kapitālisms ir nonācis sistēmiskā krīzē, jo tālāka kapitāla ekspansija Zemeslodes ietvaros vairs nav iespējama, un arvien vairāk valstu sāk pakāpeniski atraisīties no Amerikas hegemonijas pinekļiem, aizvien biežāk izvēloties patstāvīgu politiku. Tieši ar to, lai paildzinātu savu globālo hegenomiju, izskaidrojama ASV histēriskā nomelnošanas kampaņa pret vairākām valstīm (Irāku, Afganistānu, Irānu, Ķīnu, Sīriju uc.), bet it sevišķi pret Putinu un Krieviju kopumā. Lai saliedētu visus Rietumu sagrābtos reģionus, amerikāņi tos iebaida ar gaidāmo „Krievijas agresiju”, lai gan vienīgais reālais agresors ir pati ASV.
Tagad pasaule nonākusi kritiskā punktā, kas vēlreiz mainīs tās turpmāko gaitu. Ja Amerika savu ietekmi un bagātību guva, finansējot divus pasaules karus Eiropā, tad tagad Vašingtona iecerējusi Trešo Eiropas karu, kura mērķis ir paildzināt Amerikas globālo hegemoniju, visu Eiropu iegrūžot kārtējā savstarpējā slaktiņā. Runājot vienkāršāk – Amerika grib iznīcināt Krieviju ar pārējās Eiropas rokām.
Piekrītot kapitālisma restaurācijai, latvieši atkal kļuvuši par Rietumeiropas dzimtcilvēkiem
Mūsu senči labi zināja, ko mūsu tautai nozīmē kapitālisms. Tāpēc latvieši bija revolucionāra tauta, kas revolūcijai iekustināja visu Krievijas impēriju.
Vieglprātīgi atsakoties no sapņa par neatkarību un samierinoties ar kapitālisma restaurāciju, latvieši automātiski izvēlējās atkal kļūt par Rietumeiropas dzimtcilvēkiem. Latvijas zeme, zemesbagātības un infrastruktūra atkal nonākusi rietumeiropiešu īpašumā, caur ko Rietumeiropa nosmeļ savu krējumu no katras Latvijā notiekošas saimnieciskās aktivitātes. Ja 1991. gada sākumā Latvija bija Eiropas līmeņa valsts, kas kontrolēja visus savus resursus un bija pilnīgi brīva no parādiem, tad jau pēc gada Latvija tika mērķtiecīgi deindustrializēta, un tās resursi pakāpeniski caur privatizāciju un brīvo tirgu nonāca rietumeiropiešu kontrolē (jo kapitāls taču bija Rietumeiropai, nevis šoka terapijas noplicinātajai Latvijai).
Tā kā SVF un ES diktēja arī Latvijas monetāro un fiskālo politiku, Latvija sāka grimt parādos un koloniālā atkarībā. Pieaugot parādiem (gan privātiem, gan valsts parādiem), pieaug arī kreditoru diktāts. Faktiski īsā periodā notikusi tāda pat Latvijas paverdzināšana, kādu XII gadsimta krustneši īstenoja vairāku gadsimtu periodā. Parakstot ES līgumus, Latvija atteikusies arī no pēdējās formālās suverenitātes. Tas nozīmē, ka svarīgus lēmumus vairs nepieņem Rīgā, Saeima pārvērsta par politisku ampelmaņu teātri, kuri nopietniem ģīmjiem tēlo valstsvīrus, bet t.s. valdība un pašvaldības tikai īsteno ES direktīvas Latvijā. Tas, ko šie ampelmaņi reklamē par „Eiropas naudu” vai „Eiropas fondiem”, ir tikai niecīga daļa no tā laupījuma, ko Rietumeiropa izsūc no Latvijas, lai pēc tam ciniski atmestu drupačas saviem dzimtcilvēkiem un par to tiktu godināta.
Tā kā arī paši rietumeiropieši strauji izmirst, bet pieraduši parazitēt uz citu tautu rēķina, tad Latvijā un citās Austrumeiropas kolonijās radīti apstākļi, kas izraisījuši ne vien demogrāfisku katastrofu, bet arī masveida cilvēku izbraukšanu uz Rietumeiropu, lai tur par niecīgu naudu apkalpotu kungus un celtu Rietumeiropas labklājību. Līdz ar to par dzimtcilvēkiem pataisīti gan tie, kas Latvijā vēl palikuši, gan tie, kas izbraukuši, lai „Eiropā pelnītu biezāku rubli”. Biezāks tas ir tikai salīdzinājumā, jo nodarbina šos viesstrādniekus darbos, kurus negrib vietējie, un par tādu algu, par kādu vietējie nestrādātu. Te tad arī slēpjas Rietumeiropas bagātības un ES koloniju nabadzības noslēpums: Rietumeiropu bagātu dara simti tūkstoši Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, miljoni Polijas un neskaitāmu citu valstu dzimtcilvēki, kuriem savā dzimtenē vairs nav ne vietas, ne nākotnes.
Vai latviešu tauta nākotnē pastāvēs ilgāk par dažām paaudzēm, tas atkarīgs no tā, vai latviešu tautā uzvarēs gadsimtiem kultivētais dzimtcilvēka instinkts vai revolucionārais gars, kā arī tas, vai Amerikas impērijai izdosies izprovocēt Trešo Eiropas karu un no šā kara rezultātiem. Pagaidām nekāda revolucionārā gara latviešos nejūt – modē truls kolaboracionisms un dzimtcilvēka psiholoģija. Latvieši ir sašķelti, demoralizēti un izkliedēti, nespēj un laikam arī negrib vienoties par kaut kādu sadarbību savas nākotnes labā. Un tie, kas uz šādu sadarbību aicina, tiek pašu latviešu norieti. Tāda ir realitāte uz šo brīdi.