Lai ko stāstītu dažādi kaktu opozicionāri, 1993. gadā ieviestais lats nekad nav bijusi nacionāla, suverēna valūta un nekad nav kalpojis Latvijas interesēm. Lata darbības mehānismu SVF uzraudzībā konstruēja no ASV iesūtīti „konsultanti”, no kuriem daži, piemēram, jau mirušais Džordžtaunas universitātes profesors Juris Vīksniņš, bija ar latvisku izcelsmi.
Tieši Juris Vīksniņš bija „stiprā lata” idejas autors, un tieši „stiprais lats” kombinācijā ar SVF diktēto monetāro, fiskālo un budžeta veidošanas politiku bija galvenais instruments, ar kuru tika iznīcināti Latvijas ražotāji un citu jomu uzņēmēji, bet Latvijas tirgus tika pārvērsts par ārvalstu ražotāju, tirgotāju un baņķieru koloniju. Savukārt Latvijas iedzīvotāji paši kļuva par strauji izmirstošu eksporta preci. Pēdējos gados SVF diktētā monetārā, fiskālā, kreditēšanas un budžeta veidošanas politika tika saskaņota arī ar Briseles centra un Eiropas Centrālās bankas prasībām, bet pārspīlētais, Latvijas intereses graujošais lata kurss tika piesaistīts svārstīgajam euro kursam. Par to, ka Latvija izveidojusies tāda, kāda tā ir (proti, Rietumu kolonija), lielā mērā varam pateikties tieši „stiprajam latam” un ar to saistītājai, no ārzemēm diktētajai politikai.
Kaut kādas patstāvīgas vai Latvijas iedzīvotāju interesēm atbilstošas naudas politikas iespējas bija un arī turpmāk paliek tikai teorētiskas, jo „ģeopolitiskā izvēle” jau kopš 1991. gada nodrošina, ka visa vietējā pārvalde ir pakārtota globālā kapitāla interesēm. Tas, ko kaktu opozicionāri dēvē „mūsu valdību” „valdošajām partijām” un „Latvijas Saeimu”, faktiski ir tikai šā globālā kapitāla vietvalži, kas Latvijā pārstāv un apkalpo Rietumu lielvalstu un korporāciju intereses. Tie, kas nesaprot šo acīmredzamo patiesību, vispār nav sapratuši pasauli, kurā dzīvo, bet labākajā gadījumā ir ļāvušies vēlmju domāšanai. Konkrētajā lata gadījumā viņi akli aizstāv tieši to instrumentu, ar ko Latvija jau 20 gadus tikusi iznīcināta. Tāpat kā savulaik kolonizējamās Amerikas indiāņu un Āfrikas nēģeru ciltis, viņi tā arī nav iemācījušies noslīpētus stikla gabaliņus atšķirt no patiesajām vērtībām. Tā jau 23 gadus bijusi Latvijas seklā, virspusējā patriotisma, tukšpaurīgo karogu vicinātāju un patriotisko burbuļu pūtēju traģēdija. Tie ir ļautiņi, kas dzīvo savās iedomās un fantāzijās, noliedzot acīmredzamo realitāti.
Kas mainīsies, ieviešot euro?
Strukturālā nozīmē nekas nemainīsies – kā lata, tā euro politiku regulē tā pati „Troika”: SVF, EK un ECB. Latvijas Banka kā bija, tā paliks šīs „Troikas” vietējais kantoris. Varētu būt pat viens labums – Latvija atbrīvosies no „stiprā lata” lāsta, kas žņaudz nost katru vietējo saimniecisko aktivitāti. Lai gan šo atvieglojumu nevajadzētu pārspīlēt, jo bez valūtas kursa pret Latvijas interesēm darbojas neskaitāmi citi faktori, kas izriet no Latvijas atkarīgā stāvokļa globālā kapitālisma perifērijā. To pozitīvo efektu, ko dos atbrīvošanās no „stiprā lata”, ar uzviju var likvidēt saistības glābt citas eirozonas brūkošās ekonomikas un uzturēt grīļīgās Euroimpērijas monetāro stabilitāti.
Lai arī peļņas apjomi nav samērojami, tomēr arī lata likvidācija konstruēta tā, lai no tās labumu gūtu ārvalstu „investori”, vienlaikus nodrošinot, lai pāreja uz euro būtu neatgriezeniska. Kā ziņo LETA un portāls „Kas jauns”, arī lata fiziskā likvidācija un monētu utilizācija uzticēta divām Šveices kompānijām. Pārdodot savu „valūtu” par lūžņu cenu, Latvijas Banka lēš, ka nopelnīs 2 947 435,73 latus. Protams, arī tā būs tikai kārtējā afēra, kuras apstākļus no atklātības sargās „slepenības zīmogs”. Kādu peļņu gūs Šveices kompānijas, kā jau ieraksts, paliek noslēpums. Tas atgādina pompozo Skrundas lokatora uzspridzināšanu, no kuras milzīgu peļņu guva ASV kompānija. Metāla latu un santīmu utilizāciju plānots sākt jau mēneša laikā.