Kravu apjoms Rīgas brīvostā gada pirmajos septiņos mēnešos ir pieaudzis par 15,8%, salīdzinot ar tādu pašu periodu pērn. Tomēr, vai izaugsme turpināsies, patlaban visvairāk ir atkarīgs no karstgalvīgiem politiķiem – neapdomīgie izteikumi priekšvēlēšanu gaisotnē var radīt kravu kritumu, ja mūsu kaimiņi šī iemesla dēļ tranzītam izvēlēsies nevis Latvijas, bet kādas citas valsts ostas.
Tranzīts ir Latvijas ekonomikas mugurkauls. Gadījumā, ja atsevišķu politikāņu dēļ kravu plūsma apsīks, mēs ostas varēsim slēgt, bet dzelzceļa sliedes nodot metāllūžņos, tiesa, arī tās būs jāved uz ārzemēm, jo «Liepājas metalurgs» jau vairāk nekā gadu nestrādā. Nedomāju, ka tas ir Latvijas iedzīvotāju interesēs, taču politiķiem, kas neredz tālāk par nākamajām Saeimas vēlēšanām, acīmredzot Latvijas iedzīvotāju un mūsu bērnu labklājība ir vienaldzīga, svarīgi ir nodrošināt sevi uz nākamajiem četriem gadiem.
Patlaban tikai aptuveni 10% kravu no kopējā apgrozījuma ir ienākošās, bet no pārējiem 90% vairākums kravu ir tranzīta pienesums Latvijas ekonomikai. Ja konkrēti – 81% kravu Rīgas ostā ir tranzīta kravas, bet no tām 80–85% nāk tieši no Krievijas. Šobrīd, kad Eiropas Savienība un virkne citu valstu ir noteikušas sankcijas pret Krieviju, bet Krievija atbildējusi ar pārtikas produktu importa aizliegumu, ir svarīgi priekšvēlēšanu gaisotnē nepārsteigties ar paziņojumiem un lēmumiem, kas varētu izraisīt tranzīta kravu apsīkumu. Latvijas ostas un stividorkompānijas nu jau vairākus desmitus gadu ir strādājušas, lai pierādītu mūsu ostu konkurētspēju un Latvijas kā tranzīta valsts pievilcību, tāpēc būtu absolūti bezatbildīgi sagraut nozari, kas nes miljonos mērāmus nodokļu ieņēmumus un dod darba vietas desmitiem tūkstošu strādājošo. Jo būs jāpaiet vismaz desmit gadiem, lai spētu atjaunot kravu plūsmu pašreizējā apjomā, kas atkal dotu darbu tiem desmitiem tūkstošu strādājošo, kas šodien to var potenciāli zaudēt.
Lai arī kā atsevišķi Latvijas politiķi vēlētos, ģeogrāfiju nav iespējams atcelt – Krievija vienmēr mums būs kaimiņos, un, ja no šīm kaimiņattiecībām Latvijā var strādāt un pabarot savas ģimenes vairāki desmiti tūkstošu gan ostās, gan arī dzelzceļā strādājošo, ir noziedzīgi sagraut tranzīta nozari politisko spēļu dēļ, pat ja tā būs Eiropas Savienības prasība. Latvijas politiķiem ir jāatceras, ka viņu vēlētājs dzīvo šeit, nevis Briselē, un ka primārām jābūt savas valsts iedzīvotāju, nevis citu interesēm.
Protams, tranzīta kravu plūsma nepārtrūks ne šodien, ne rīt, jo uzņēmējus saista ilgtermiņa līgumi un arī pēc lēmuma novirzīt kravas uz citām ostām saglabāsies vismaz trīs mēnešu inerce, kamēr uzņēmēji spēs pārorientēties un to reāli varēs izdarīt. Efekts nebūs tūlītējs, tāpēc ir saprotama valdošo politiķu attieksme, paziņojot, ka Krievijas atbildes lēmumi par pārtikas produktu importa aizliegumu ietekmi uz Latviju neatstās vai tā būs maza. Ietekme būs, taču tā nebūs tūlītēja, un faktiski iedzīvotāji to sajutīs uz savas ādas tikai pēc Saeimas vēlēšanām, kad jau savu izvēli būs izdarījuši.
Pirmais brīdinājuma zvans Latvijas tranzītam bija Francijas enerģētikas kompānijas EDF atteikums pieņemt caur Rīgu sūtīto Kuzbasa akmeņogļu kravu, tiesa, iemesls tam meklējams nevis Latvijas un Krievijas, bet gan Eiropas un Krievijas attiecībās – ogļu kravas īpašnieks bija Krievijas uzņēmējs, pret kuru sankcijas noteikusi Eiropas Savienība.
Daudzi šodien teiks – kāpēc gan Latvijas ostu uzņēmēji nevar pārorientēties uz Vidusāzijas valstīm vai saņemt tranzīta kravas caur Baltkrieviju? To, protams, var mēģināt darīt, taču pirmajā variantā mums jebkurā gadījumā ir nepieciešami Krievijas dzelzceļa pakalpojumi, savukārt Eiropas attieksme pret Baltkrieviju ir vispārzināma, un kādā jaukā dienā var sekot ES sankcijas arī pret šo valsti.