Jau gadiem valsts nespēj vai arī negrib atrisināt Latvijā samilzušo problēmu nekustamā īpašuma jomā, kas vistiešākajā veidā skar daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekus, kuri savulaik paļāvās politiķu it kā cēlajiem mudinājumiem un par daudzu nu jau aizmirstajiem privatizācijas sertifikātiem privatizēja dzīvokļus, kuros mitinājās vēl kopš padomju laikiem, un kuros dzīvo vēl aizvien, taču nu jau nemaz ne tik rožainās emocijās, kā kādreiz tika solīts.
Toreiz šī masveida pārliecināšanas kampaņa izklausījās gana cēli – jūs no dzīvokļu īrniekiem kļūsiet par īpašniekiem! Vairs nebūs jāmaksā īres maksa, visu varēsiet izlemt un darīt paši. Tikai nezināmu iemeslu dēļ topošajiem īpašniekiem tika aizmirsts pateikt, ka līdz ar īpašnieka godu līdzi nāks virkne pienākumu, kā arī kaudze problēmu.
Un viena no problēmām ir tā sauktais dalītais īpašums, kas šodien rada galvassāpes tūkstošiem dzīvokļu īpašnieku, jo līdz ar denacionalizācijas procesa īstenošanu, daudzi kādreizējie zemes īpašnieki vai viņu likumīgie mantinieki atguva īpašuma tiesības uz tiem zemes gabaliem, uz kuriem tagad atrodas daudzdzīvokļu mājas, kur īpašnieki ir citi – šajā mājās dzīvojošie cilvēki.
Te arī ir problēmas sakne – zemi atguvušais īpašnieks savu īpašumu ir atguvis ar uz tā esošu māju, bet mājā dzīvojošie – ieguvuši sev smagu nastu – pienākumu brīvprātīgi piespiedu kārtā maksāt nomas maksu zemes īpašniekam. Turklāt šī nomas maksa ir ļoti augsta un ne vienam vien dzīvokļa īpašniekam rada finansiālas problēmas.
Zemes īpašnieku vēlme un iespēja gūt labu, turklāt pastāvīgi garantētu peļņu uz šīs situācijas rēķina liek uzdot retorisku jautājumu – vai dzīvokļu masveida privatizācija savulaik būtu notikusi, ja privatizētāji būtu precīzi informēti par to, kas viņus sagaida nākotnē? Precīzāk būtu teikt – valsts savulaik ļoti veiksmīgi atkratījās no sociālas problēmas, kura diemžēl sāk līst laukā šobrīd kā īlens no maisa.
Dzīvokļu īpašniekiem likums paģēr maksāt ne tikai nomas maksu, kuru šobrīd zemes īpašnieks var noteikt līdz pat 6% no zemesgabala kadastrālās vērtības, bet arī vēl segt īpašnieka izmaksas par nekustamā īpašuma nodokli, kas ir 1,5% no īpašuma kadastrālās vērtības. Šajā sakarā obligāti būtu jāpārskata un jāsamazina kadastrālā vērtība zemei zem šādām ēkām ar dalīto īpašnieku sastāvu, jo nav loģiski, ja viena dzīvokļa īpašniekam šīs piespiedu nomas dēļ rodas papildu izmaksas ap 1000 euro gadā. Un otrkārt, ir visai neloģiski, ja piespiedu nomniekam vēl papildus zemes īpašnieka peļņai ir jāapmaksā arī viņa vietā nekustamā īpašuma nodoklis. Jo līdz ar to šādā veidā dzīvokļa īpašniekam kopējais maksājums par zemi var sasniegt pat 7,5% no kadastrālās vērtības – viss atkarīgs no zemes īpašnieka apetītes.
Attiecīgās zemes īpašnieki savulaik zināja, ka atgūst savu zemi ar apgrūtinājumu, līdz ar to viņiem bija jārēķinās, ka šāda situācija būs. Taču realitātē lielākais cietējs ir tieši dzīvokļa īpašnieks. Turklāt – nez kādēļ nav dzirdēts, ka saistībā ar cita veida apgrūtinājumiem (servitūtiem, elektropārvades līnijām u.c.), zemes īpašnieki no šo objektu īpašniekiem iekasētu labu samaksu. Starp citu, tolaik, kad tika lemts par īpašuma tiesību atjaunošanas normatīviem, bija priekšlikums, ka to zemju īpašniekiem, uz kurām atrodas daudzstāvu dzīvojamās mājas, nevis atdod šo zemi, bet gan piešķir īpašuma kompensācijas sertifikātus, kā tas tika pielietots arī citos gadījumos, kad īsto zemes īpašumu kādu iemeslu dēļ nebija iespējams īpašniekam vai viņa mantiniekiem atdot. Citos gadījumos šo mehānismu pielietoja, bet dzīvojamo māju gadījumā nē. Nu un šodien mēs esam šajā peļķē ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām.
Tādēļ šai valdībai ir visas iespējas un morāls pienākums loģiskā un pret visiem taisnīgā ceļā atrisināt šo „karstā kartupeļa” problēmu reizi par visām reizēm un sakārtot šo absurdo situāciju, kad gan dzīvokļu īpašnieki, gan zemes īpašnieki ir spiesti gadiem samierināties ar „līdzīpašnieku lāstu”. Taču, ja šis jautājums atkal paliks nerisināts, tad vēlētāji rudenī varēs izdarīt secinājumus par politiķu prioritātēm – vai viņus interesē Latvijas iedzīvotāju dzīves uzlabošana, vai tomēr izrādīšanās dažādu starptautisko partneru priekšā.
Jautājuma risināšanai ir jāapsver divi varianti – vai nu būtiski jāsamazina kadastrālā vērtība šādiem objektiem, vai arī jāiet smagākais, bet tajā pašā laikā daudz loģiskākais ceļš – jārada priekšnoteikumi, lai konkrētam objektam būtu tikai viens īpašnieks. Un te ir dažādi ceļi – ar likumu noteikt zemes izpirkšanas mehānismu un maksimālo cenu šādos gadījumos, vai arī attiecīgi valstij piedāvāt zemes īpašniekiem citu objektu kā kompensāciju, pretī saņemot zemi zem daudzdzīvokļu mājas un attiecīgi iekasējot tad no dzīvokļu īpašniekiem tikai loģisko nekustamā īpašuma nodokli. Protams, varbūt nākotnē šo zemi valsts varētu arī pārdot attiecīgā objekta – dzīvojamās mājas - īpašniekiem par saprātīgu cenu.