Valstiskās partijas un valstiskās vēlēšanas: jauns politiskais dalījums

Vērtējot spēku izvietojumu politiskajā skatuvē, izmantoto retoriku un scenārijus, uz kuriem sabiedrība tiek tieši vai netieši virzīta, kļūst skaidrs – tuvojas izšķiroša izvēle, kurā patīkamu risinājumu nebūs.

Pašlaik Latvijas politikā vairs nav vērojams tradicionālais dalījums valdošajās un opozīcijas partijās vai - Latvijas kontekstā ierastāk - latviskajās un prokrieviskajās partijās. Tā vietā veidojas jauns dalījums. No vienas puses - partijas, kas, izmantojot nodokļu maksātāju līdzekļus, tieši vai netieši ietekmē no valsts finansējuma atkarīgos medijus, cenšoties noteikt politisko dienaskārtību un sistemātiski virzīt savus līderus publiskajā telpā. No otras puses - partijas un to līderi, kas apzināti veidojuši spēju iztikt bez tradicionālajiem, valsts finansējumam pakļautajiem medijiem, attīstot alternatīvus komunikācijas kanālus, sociālajos tīklos, un tiešu saikni ar saviem potenciālajiem vēlētājiem.

Neliela atkāpe vēsturē - vai Latvijā ko līdzīgu jau esam piedzīvojuši, vai tomēr runa ir par pilnīgi kaut ko neredzētu? Patiesībā - esam, lai gan ievērojami mazākā mērogā. Saskaņa, izmantojot Rīgas nodokļu maksātāju naudu, bija pakļāvusi sev gandrīz visus krievu valodā raidošos un rakstošos medijus, cīņā pret Ždanokas vadīto Latvijas Krievu savienību. Taču neskatoties uz visiem Saskaņas pūliņiem, Latvijas Krievu savienība bija stabili pārstāvēta Eiropas Parlamentā un spēja mobilizēt un disciplinēt savu vēlētāju, izmantojot alternatīvus kanālus (tajā laikā sociālajiem medijiem bija salīdzinoši neliela ietekme).

Protams, var apgalvot, ka situācija nav identiska, taču, raugoties uz notiekošo valsts mērogā, līdzības kļūst grūti ignorēt. Šobrīd politiskajā laukā darbojas vairākas partijas, kuru kontrolē ir ietekme pār finanšu plūsmām, kas nonāk komerciālajos medijos, kā arī netieša ietekme uz sabiedriskajiem medijiem, izmantojot būtisku budžeta finansējumu.

Šo partiju pieeja ir gaužām pragmatiska: mediji, kas ir atkarīgi no šīm finanšu plūsmām, tiek uztverti kā politiskā procesa sastāvdaļa, no kuras vēlēšanu ciklā tiek sagaidīta lojalitāte un atbalsts t. s. valstiskajām partijām. Praktiski tas nozīmē pieņēmumu, ka finanšu atkarība rada politiskas saistības, kuras vēlēšanu laikā tiek aktivizētas.

Otra politisko spēku grupa jau kādu laiku ir pieņēmusi, ka valsts finansētie mediji tai faktiski ir slēgti, un vēl pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām sāka mērķtiecīgi attīstīt komunikāciju sociālajos medijos. Te jāsaprot, ka mēs nerunājam par partiju un tās oficiālajiem kanāliem, bet par politiķu kopumu šo partiju ietvaros, kuri ir personīgi motivēti veidot saturu un izmantot tos sociālo mediju kanālus, kas katram ir piemērotākie - no nišas kanāliem kā, piemēram, Telegram, līdz plaša patēriņa tīkliem kā Instagram, Facebook, TikTok un X. Katram no šiem kanāliem ir sava specifika un prasības, bet arī politiķi ir dažādi, un viņu spējas un “izsmalcinātība” satura radīšanā būtiski atšķiras.

Jāpiemin arī tās politiskās partijas, kas šajā pretstatā nonāk pa vidu. Parasti tās ir partijas, kuru atbalsts svārstās ap 5 % barjeru un kurām nāksies saskarties ar īpaši sarežģītu uzdevumu - pierādīt savu politisko dzīvotspēju. Valsts apmaksātajos medijos tās tiks diskriminētas, savukārt alternatīva komunikācijas kanāla, kas kompensētu šo publicitātes trūkumu, tām nav.

No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka šāds modelis var funkcionēt ilgstoši. Taču problēma slēpjas tā sekās. Apjomīgais valsts finansējums padara medijus institucionāli kūtrus - to darbības motivācija pakāpeniski attālinās no auditorijas un tuvina tos finansējuma avotiem. Šādos apstākļos vairs nav izšķiroši, cik plašu auditoriju medijs sasniedz, bet gan tas, cik konsekventi tas atbilst finansētāju politiskajām gaidām. Rezultāts ir paredzams: krītas gan auditorija, gan reālā ietekme. Ilgtermiņā šādi mediji kļūst lieki ne tikai sabiedrībai, bet arī pašiem finansētājiem, jo tie vairs nespēj pildīt savu.

Samazinoties tradicionālo mediju ietekmei, informācijas telpā neveidojas tukšums. Cilvēks ir būtne, kas tiecas patērēt informāciju un zināt, tas ir bioloģiski mūsos iebūvēts, citādi mēs nebūtu spējuši izveidot tik sarežģītu veidojumu kā mūsdienu sabiedrība. Saskaņā ar Eirobarometra datiem, atbildot uz jautājumu par sociālo mediju lietošanas mērķiem pēdējo septiņu dienu laikā 60 % respondentu norādīja, ka izmantojuši tos, lai sekotu ziņām un aktuālajiem notikumiem. Latvija šajā ziņā ierindojas starp līderēm Eiropas savienība, ieņemot 3 - 4 vietu. Tas maina politiskās komunikācijas loģiku. Veidojas politiķu un partiju loks, kam tradicionālie mediji ir tiešā veidā pilnīgi vienaldzīgi. Gluži pretēji - šie politiķi sāk funkcionēt kā influenceri un kļūst pievilcīgi arī pašiem medijiem, jo spēj piesaistīt auditoriju un ģenerēt klikšķus.

Tas jau šobrīd intuitīvā līmenī tiek saprasts politiskajā vidē, tādēļ politiskajā diskursā tradicionālajos medijos parādās diskusijas par iespēju atcelt vēlēšanu rezultātus, ja tie “nav atbilstoši” vai ir “ietekmēti”. Vienlaikus tiek ieviests jēdziens “valstiskās partijas”, kas automātiski nozīmē, ka pastāv arī nevalstiskās jeb pretvalstiskās partijas. Tas savukārt nozīmē, ka pastāv valstiskais un pretvalstiskais vēlētājs. Rodas jautājums - ko darīt, ja vēlēšanu līdzdalība ir zema un valstiskais vēlētājs vilšanās dēļ uz vēlēšanām neatnāk? Vai arī - ko darīt, ja vēlēšanas tiek atceltas un uz ārkārtas vēlēšanām mobilizējas tieši pretvalstiskais vēlētājs?

Tā, protams, var spriest bezgalīgi, taču viens ir skaidrs: pēc salīdzinoši labās līdzdalības 14. Saeimas vēlēšanās un sekojošās dziļās vilšanās par to, kā dotā uzticība tiek izmantota (par to liecina gan zemi partiju reitingi, gan graujoši zemie valdības ministru reitingi), Latvija ieies jaunā sociālās nestabilitātes posmā. Šajā posmā nav skaidrs, kā rīkosies vēlētājs un kādas tam būs sekas. Un pats galvenais - kā rīkosies politiskā vide. Jo kārdinājums pasludināt sevi par “īsti valstisku”, ierobežot demokrātijas nodrošināto varas maiņas mehānismu un ilgstoši noturēties varas krēslos ir bezgalīgi liels.

Šādu piemēru ir daudz - demokrātiskā ceļā iegūta vara nereti tiek saglabāta nedemokrātiskā veidā ievērojami ilgāk, nekā tas būtu uzskatāms par normālu. Taču visiem šiem gadījumiem ir kopīgs iznākums: valsts ekonomiskais pagrimums un sabiedrības uzticības degradācija, kas bieži vien noslēdzas ar traģiskām sekām.