Tā sauktā Latvijas izlases bāzes komanda Rīgas Dinamo ir tikusi pie jauna apzīmējuma – mīkstie! Ne tāpēc, ka komanda jau sesto gadu pēc kārtas ir viena no vājākajām Krievijas čempionāta komandām, bet savas attieksmes dēļ pret komandas biedriem.
Šķita, ka Dinamo lielmeistari vairs ne ar ko nav spējīga pārsteigt, taču izrādās, ka komandai vēl ir apslēptās rezerves. Viņdien rīdzinieki savu zaudējumu kolekciju papildināja ar 2:3 pret Čerepovecas Severstaļ, kas nav nekāds pārsteigums. Zaudējumi šai komandai piestāv un ir ikdiena. Līdz sezonas beigām vēl ir padsmit spēles, kurās, visticamāk, zemāk vairs nebūs kur nokrist. Zaudējumi būs, un to būs daudz, taču ne par to ir stāsts. Stāsts ir par kādu gadījumu mača izskaņā pret Severstaļ. Par kādu šķietami nevainīgu epizodi, kurā bija iesaistīts jauniņais vārtsargs Jānis Voris un kāds no pretiniekiem. Epizode tik tiešām nebija hokejam neierasta. Proti, viens no pretiniekiem no aizvārtes lielā ātrumā devās cauri vārtsarga laukumam, kurā ērti bija iekārtojies Voris. Pretinieks vārtsarga laukumam izskrēja cauri tā, it kā tajā nebūtu Vora. Jaunais latviešu puika šādam pavērsienam nebija gatavs un tika noguldīts uz ledus. Nē, nevis maigi noguldīts, bet notriekts. TV atkārtojumā labi redzams, ka pretinieks to nedarīja apzināti, un arī tiesnesis šo incidentu nenovērtēja kā uzbrukumu vārtsargam, taču cik vienas spēles laikā nav šādu it kā netīšu pārkāpumu, kuri tomēr tiek traktēti kā pārkāpumi, novērtējot tos ar divām vai vairāk soda minūtēm. Visbiežāk reizēs, kad nūja uzsitas pārāk augstu un trāpa kaut kur pa pretinieka ķiveres aizsargstikliņu...
Voris tika notriekts un nokrita atmuguriski. Tā kā viņš nebija gatavs šādam triecienam, pastāvēja risks gūt savainojumu, un Jānis arī kādu laiku palika guļam uz ledus. Kāda bija vai kādai bija jābūt tobrīd laukumā esošo spēlētāju reakcijai? Tam, kurš notrieca Vori, labākajā gadījumā vajadzēja būt saņurcītai ķiverei un pāris zilumiem uz deguna un zem abām acīm. Tas maigākajā gadījumā... Tā būtu bijis, ja Vorim komandas biedros būtu īsti veči, nevis mīksto bars, kurš tikai noskatījās uz notikušo, pēc tam paraustīja plecus un devās uz nomaiņu, it kā nekas nebūtu bijis. Arī galvenais treneris Ģirts Ankipāns uz visu notikušo reaģēja ar vēdera pakasīšanu un galvas pagrozīšanu. Kur bija šajā spēlē kapteiņa godā ieceltais Miķelis Rēdlihs? Arī kā mīkstais bija ieskrējis krūmos... Tādi nu reiz ir Vora komandas biedri.
Kāda ir šā notikuma morāle? Pavisam vienkārša. Jo ātrāk no šīs bedres prom, jo labāk, un pirmais, kuram ir jāņem kājas pār pleciem, ir Voris. Arī pārējiem, kuri domā par hokejista karjeru.
