Mākoņu, ikdienas un senču asiņu pieliekti, atgriežamies pie saknēm. Vismaz reizi gadā. Ziemsvētki ir vairāk Dieva bijāšanas un sevis dvēseliskās izvērtēšanas pieturvieta, savukārt Jāņos atdzimst mūsu pagānu asinis. Šķērītē lidot pāri ugunskuram, starp pilnmēness puķēm papardes ziedu atrast, rasas bļodiņās jaunības eliksīru destilēt, plikam pērngada kumeļus jādelēt... Vasaras zaļo un zūdošo plīvuru pārklāt pāri saviem kaislajiem centieniem iegūt Mūžības izpratni par to, kas tu esi, un par to, kas tu nebūsi nekad. Pietuvināties paisumam, aizbēgt no bēguma, saprast, ka esi sīkāks par skudru un dižāks par Visumu, sablīvētu Ūsiņa, Ausekļa, Pērkona un Māras glabātajos gadskārtu rakstos.
Šo nakti sagaidot, pirmsjāņu dienas kā ķimeņu siera rituļa šķēles vajag izklāt dienu lokos. Nekas nav skaistāks par gatavošanos svētkiem. Un kur nu vēl tādiem svētkiem, kas, gaišu un pārpasaulīgu skumju ierāmēti, kā pagānu eņģeļu acis veras vasaras gaistošās tumsas debesīs. Drīz saulīte atspersies un ies uz otru pusi. Kā diena, kā vasara. Kā dzīve. Bet Zāļu vakarā laiks apstājas, tas kļūst viegls kā Velnakmens un smags kā bites spārns. Visam sava vieta un savs laiks, arī spārna viegluma akmenim, kas atgādina, ka ik saulgriežos mums, jāņugunīs skatoties, jāmēģina ieraudzīt tālākais ceļš – kad dienām pa drupačai, pa mirklim, pa dzīparam vien nobruks gaismas laiks, aizvedot mūs spelgoņā un sastingumā, kam atvēlēts tikai kabatlakatiņa lieluma gaišums.
Saglabāt pēc iespējas vairāk saules – to nevaram prasīt nedz debesīm, nedz zemei, nedz Zemgales rudzu laukiem, Vidzemes ozolu gatvēm un Latgales ezeru spoguļiem, nedz Kurzemes vējiem un dziestošiem gunskuriem Abavas senlejas krastos. To sauli varam saglabāt tikai mēs paši. Pacelt roku glāstam, ne sitienam. Pateikt vārdus, kas dziedē, nevis tos, kas ievaino. Nopļaut mauriņu, kurā baltais āboliņš kā maigs paklājs jau ieaudies, saplūkt piparmētras un uzdāvināt kaimiņiem tējas krūzi. Ar meiju plīvuriem izdaiļot māju un salūkot brūnzaļus šķīvjus, kur salikt pašsietu sieru uz ozola lapām... Zinu, ka zari ugunskura vietā jau krājušies visu gadu. Nu tikai jāgaida brīsniņš, kad saule iepeld jūrā, zeltsārtu un sudrabzaļu vainagu ieskauta. Tad – prom, tumsa, topi, gaisma!
Un tad, kad pēc Jāņu nakts Lielā saulstāve lēnprātīgā svinīgumā apstāsies virs mums, uz mirkli pieklusīsim arī mēs. Tas būs laiks, varbūt pat vienīgais laiks, kad mums būs dota iespēja saplūst ar pasauli. Mums, vienmēr steidzīgajiem un neiecietīgajiem. Mums, asfalta smaku pārsātinātajiem un dabas mūziku nedzirdošajiem. Paskatieties, kāda gudra debesu piere un kādas maiguma pilnas acis ir pasaulei! Paskatieties, kā rudzu lauks no zaļa top dzeltens, kā lilijas saulē veras, kā vējš pinas bērzu sprogās. Kā zvejnieks iet jūrā un kā pļāvējs izkapti trin. Kā meita pieloka pūru, kā māte asaru notrauš. Kā aiziet cilvēks – caur pelniem, caur zemi. Kad saule stāv augstu virs mums, vislabāk var sajust pasaules rituma mūžību un saprast, ka mēs ikviens esam šī rituma nepieciešama sastāvdaļa. Ar visu to, kas esam un kas vēl varam būt.
...Bet Zāļu vakars kā noslēpums, kuru nekad neatklāt, tūlīt būs klāt. Smagas, saldrūgtas, tirdošas smaržas pamodina tevī senas dziņas, skumjas savijas kopā ar prieku, gaisma ar tumsu, papardes sadanco ar vīgriezēm, alus putas vizmo kā gaisīga mākoņa pika uz māla zaļdzeltenas krūzes. Līgo! Pār gadskārtu Jānīt’s nāca savus bērnus apraudzīt, līgo, līgo! Nāc gan, Jānīt, ozola vainaga izrotāts, stiprs, skaists un latvisks. Nāc gan. Uz gaišo rītu nāc. Pāri druvām, pilsētām un bruģētām krastmalām. Pāri baznīcām, egļu torņgaliem un būdiņām. Pāri gaisiem un negaisiem. Pāri Latvijai.