«Es iestājos Eiropas krievu aliansē!» – priecīgo notikumu man pavēstīja attāla paziņa, ar kuru sagadījāmies kopā kādā pasākumā. «Ak, tā? Un ko tad tu tur dari?» – paudu atturīgu interesi.
«Es esmu grupā, kas cīnās pret Otrā pasaules kara rezultātu falsifikatoriem.» Kā īsti šī «cīņa» izpaužas, neuzzināju, vien paspēju nobīties: tātad jaunizceptā alianses dalībniece gatava cīnīties arī pret mani, jo sapratu, ka mani uzskati par Otrā pasaules kara rezultātiem itin nemaz neatbilst viņas uzskatiem, tātad arī es esmu «falsifikatore».
Tas, ka politiski mazizglītoti, krievvalodīgo mediju apmāti īpatņi kaut kur iestājas, varētu neizbrīnīt un nesatraukt – mazums kādas alianses tiek izdaiļotas ar virtuves politikas ģēnijiem. Daudz nopietnāk ir tad, ja šie «ģēniji» iziet ārpus savu partiju virtuvēm un sāk diskreditēt valsti, kuras pilsoņi viņus diemžēl ir ievēlējuši, piemēram, Saeimā. Tā atgadījies ar Saeimas deputāti Irinu Cvetkovu (Saskaņas centrs), kas nule piedalījusies ASV galvaspilsētā Vašingtonā notikušajā organizācijas Pasaule bez nacisma konferencē. Tajā viņa stāstīja pašsacerētas pasakas par nacisma atdzimšanu Latvijā, paralēli aicinot Amerikas politiķus izdarīt spiedienu uz mūsu valsts politiķiem, lai nepieļautu neonacisma izplatīšanos. Izrādās, mūsu demokrātisko valsti apdraud «nacistiskas plaisas», par kurām liecinot Latvijas pilsonības piešķiršana Brazīlijā, Austrālijā un Jaunzēlandē dzīvojošajiem latviešu leģionāriem un viņu pēctečiem, padomju simbolikas aizliegšana, kā arī līvu un latviešu atzīšana par Latvijas pamatnācijām. Rūpēdamās par pilsonības institūcijas nesamaitātību, biedrene Cvetkova paskaidroja, ka Latvijas pilsonību nedrīkst piešķirt «apšaubāmiem cilvēkiem».
Pēdējā punktā simtprocentīgi esmu minētās biedrenes pusē. Latvijas Republikas pilsonība ir piešķirta tūkstošiem «apšaubāmu cilvēku», kas ir mūsu valstij, valodai un kultūrai nelojāli un kurus droši var uzskatīt par pastāvīgu piekto kolonnu. Par to savulaik Neatkarīgajā skarbi ironizēja Raivis Dzintars (NA), norādot, ka «joprojām te dzīvo milzīgs skaits Latvijas ienaidnieku, kuri pirmajā izdevīgajā mirklī aizmirsīs visu, kas solīts no tribīnes vai naturalizācijas eksāmenos, un nodos Latvijas valsti». Biedrene Cvetkova šādus jociņus nesaprata un pieprasīja sasaukt Sabiedrības saliedētības komisijas sēdi, lai nosodītu Dzintara izteicienus, sak, mēs saprotam tikai viena virziena saliedētību: to, kas ir izdevīga krievvalodīgajiem.
Par pārējām «nacistiskajām plaisām» runājot, jāpiebilst, ka pati Cvetkova ir iekritusi vienā no tām, mēģinādama šķirot cilvēkus pēc viņu izcelsmes. Nākamais solis jau ir lūkošanās pēc ādas krāsas un reliģiskās piederības. Varbūt beznacisma konferences biedrene tomēr būs taisnīga un atzīs, ka itin atzīstami neonacisma midzeņi atrodas arī Krievijā un izcelsmes segregācija tikpat labi attiecas arī uz 1940. gada okupantu bērniem un mazbērniem? Bet par tādu kliedzošu nacisma izpaudumu kā līvu un latviešu nosaukšanu par Latvijas pamatnācijām vispār nerunāsim: te taču ir senās krievu zemes, kādi vēl latvieši?!
Protams, varētu šos Cvetkovas izlēcienus ignorēt, taču kopaina ir daudz bīstamāka. Latvijā ālējas kaut kāds nepārstāvēto parlaments; vakar, 17. jūnijā, dienā, kas slavena ar padomju okupantu ienākšanu Latvijā (1940. gads), Rīgā notika Eiropas krievu alianses iniciatores, leģendārās interfrontistes organizēta «konference» par to, ka «Latvijā okupācija nav bijusi». Arī Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (Saskaņas centrs) nav aizmirsis šo datumu un prezentē savu kārtējo grāmatu, kas saucas Padomju Latvijas noslēpumi. No LKP CK arhīviem. Pavisam nesen, 16. martā, pie Brīvības pieminekļa ārdījās «antifašists» Josifs Korens un viņa «ciemiņi» – Kremļa atbalstītās pankgrupas Pasaule bez nacisma pasūtījuma muzikanti. Tas viss veltīts tam, lai Latvija izskatītos pēc ciema muļķītes, kurai vainadziņu nolaupījuši ļaunie, nacistiskie pavedēji, bet «antifašisti», raugi, būs tie, kas atjaunos bijušās padomju republikas jaunavību.
Nav skaidras tikai trīs lietas.
Pirmkārt, kāpēc tik kusli pret šīm «antifašistu» aktivitātēm izturas mūsu sirdsmīļotā Saeima un drosmīgā valdība? Tādi sīkumi neietilpst Saeimas deputātu un ministru svarīguma kategorijās? Nu, jā, ir taču mums ministri, kas labāk paklusēs šņupdrāniņā, lai pēc tam cienīgi aizietu uz ikru ēšanas sacensībām pie Krievijas vēstnieka...
Otrkārt, neizprotami, kāpēc Saskaņas centrs, kas tik ļoti kāro iekļūt valdībā, neatrod sevī spēkus, lai atbrīvotos no saviem Saeimas deputātiem, kas nu ļoti līdzinās provokatoriem? Saprotu – ir grūti atrast pareizos atbrīvošanās ieganstus, kurus ar izpratni uzņemtu SC vēlētāji. Bet, ja kaismīgi gribas izkļūt no tās Kremļa nišas, kurā Saskaņas centru iegrūduši priekšstati par šīs partijas politisko virzību, tad – kur ir problēmas?
Treškārt, mūsu valstī acīmredzot nav dienestu, kas spētu ne tikai gādāt par valsts drošību, bet arī publiski izskaidrotu Latvijai naidīgo spēku ekspansiju. Ja būtu, tas daudzos gadījumos ļautu izprast prokremlisko manipulatoru centienus aptīt ap pirkstu lielu daļu Latvijas sabiedrības. Pagaidām izskatās, ka pirksta aptīšanas toni uzdod un Kremļa pasūtītās dejas izpilda tādi politikas ģēniji kā Cvetkova, Ždanoka, Korens, Kabanovs...