«Es neko nedzird, ko jus sak,» lauzītā latviešu valodā atbild policists. Protams, nedzird: pāri visam Brīvības pieminekļa laukumam uz visskaļāko dārd tā dēvēto antifašistu rīkotās sapulces un piketa krievniecisks armijas maršs, pēc kura uz karstām pēdām seko tikpat skaļās bazūnēs iepakoti meli par latviešu leģionu.
Josifs Korens un pārējie antifašisti slēpjas aiz policistu mugurām un nožogojuma. Un šis absolūti miermīlīgais pasākums notiks tieši tajā laikā, kad ziedus pieminekļa pakājē liks leģionāri un viņu atbalstītāji, un tieši blakus piemineklim, jo antifašistu pļerkšķi jādzird visiem. Tā kā ausis ir aizķepētas ar decibelotajiem mēsliem, likumsargs nesaklausa manu jautājumu: «Kāpēc policija neko nedara, lai apklusinātu šo ārprātu?» Nesaklausa, jo nevēlas saklausīt?
Tas viss notika 16. martā. Mierīgu, ziedu un atmiņu pilnu gājienu antifašists Korens un viņa līdzskrējējs Jānis Kuzins mēģināja pārvērst par kārtējo propagandas puvekļa ieēdināšanu, kam tolerantais latvietis mīļā miera labad parasti pakļaujas klusējot vai – drosmīgākajā gadījumā – fonā klusi purpinot. Bet Korens&Co nav muļķi, arī viņi ļoti labi zina, ka meli par leģionāriem ir tikai meli, jo jau sen vēsturnieki noskaidrojuši, ka latviešu leģions nav slepkavu banda, bet gan karavīri, kuriem ar daudzkārt tiražētajām masu slepkavību bildēm nav absolūti nekāda sakara. Taču melīgās provokācijas vajadzīgas, lai vēl vairāk sašķeltu latviešus un krievus, bet – galvenais – pašus latviešus. Cik tas ir tradicionāli: pareizie latvieši acīgi pamana, ka NA Saeimas deputāti mēģina pārtraukt dārdošo melu gūzmu, kas gāžas no Korena uzstellētajām kastēm, un aizrāda nacionāļiem, ka viņi, raugi, uzvedas «nepiedienīgi», bet acīgums un dzirdīgums tikpat strauji izzūd, kad jāvērtē nelietība no antifašistu puses vai mūsu pašu bāleliņu gānīšanās, apsaukājot nacionāli noskaņotus cilvēkus par «fašisteļiem», kā to sociālajos tīklos atļāvies kādas pazīstamas un tautā iemīļotas politiķes dēls...
Korenveidīgo taktika un stratēģija jau sen zināma, tāpēc pārsteigumu nav. Pārdomas ir par ko citu. Pirmkārt, Rīgas dome bija informēta, ka antifašistu kompānijai rīkot savu «mītiņu un sapulci» no pulksten 10 līdz 13, un saskaņā ar likumu sapulces laikā drīkst izmantot skaņu pastiprinošas iekārtas. Tā norādīja Rīgas domes sabiedrisko attiecību projektu vadītājs Uģis Vidauskis, piebilstot, ka pasākumi «nepārklājās». Vai ir problēmas ar pulksteņa pazīšanu? Vai leģionāru pasākums «nepārklājās» ar antifašistu perversajām orģijām no pulksten 11 līdz 13? Vai kādam nebija skaidrs, ka korenveidīgo provokācija būs kā smirdbumbas sprādziens? Tā bija nelietīga emocionāla vardarbība pret tiem, kuru vēstures un dzīves uztvere nav pielīdzināma antifašistisko provokatoru meliem. Publiski izteikts viedoklis var tikt traktēts kā naida runa, savukārt emocionāla vardarbība – arī pagājušajā sestdienā realizētā – ir vien demokrātijas izpausme?
Diemžēl esam pieraduši norīt apvainojumus, kas mums acīmredzot pienākas gluži kā zāles sirdzējiem, un tās mums kā ikgadējos murgus 16. martā piedāvā antifašisti. Tādi bija arī Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova (SC) jaunākajā garadarbā – it kā dokumentālajā filmā Ostland. Nakts zem svastikas, ko publiski izrādīja 14. martā, acīmredzot īpaši gatavojoties 16. martam. Par šo darbu nav daudz sakāmā – melu un puspatiesību grods savijums ar propagandas indi piedevās. Bet mēs to pieļaujam – demokrātijas (?) vārdā. Un šādi kabanovi, koreni un kuzkini izmanto mūsu letarģisko miermīlību, lai krautu uz mūsu galvām arvien jaunus melus.
Tas, kas notika 16. martā pie Brīvības pieminekļa, ir valstiska mēroga provokācija, gala pietura dažādu antifašistu mērkaķošanās braucienam pēdējo gadu laikā, ko iespējamu padara mūsu pašu Drošības policijas, dažādu sabu un neskaitāmu spēka struktūru remdenā vienaldzība, «pētot» iespējamos riskus šādos datumos. Vai jāsecina, ka drošībnieki labākajā gadījumā tikai izseko ārvalstu vēstniecību kultūras atašejus, bet nepievērš uzmanību pašmāju provokatoriem, kas reāli apdraud valsts drošību, tādā gadījumā esot ar viņiem uz vienu roku? Šīs aizdomas paspilgtināja interneta vietnēs izplatītie fotoattēli, kuros redzams, kā Korens, pienācis pie mikroautobusa, kur, kā ziņo kompromat.lv, atradušies iekšlietu ministrs Kozlovskis, Valsts policijas šefs Ķuzis un Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre PētersoneGodmane, smaidīgs kaut ko stāsta. Iespējams, to, cik efektīvi ir izdevusies provokācija. Varbūt Korena pārstāvētā antifašistu kūniņa no ebreju organizācijām saņēmusi solījumus par dāsnu finansējumu pēc sestdienas notikumiem tāpēc laimīgs smaids? Ne velti Rīgā bija saspietojuši starptautiski antifašisti, lai spriedelētu par to, ka šeit atdzimstot fašisms.
Bet kas jādara mums? Pirmkārt, jārada likums par Brīvības pieminekļa un citu tautai svarīgu svētvietu aizsardzību. Lai nekad un ne ar kādām atļaujām šajās latviešu tautas svētvietās nekādi antifašisti vai viņiem līdzvērtīgi ākstoņas nemēģinātu sniegt savus priekšnesumus. Tas – sasniedzamo uzdevumu un Nacionālās apvienības darāmo darbu sarakstā. Otrkārt, bet tas jau velk mazliet uz fantastiku: izglītot policijas un Iekšlietu ministrijas vadību attiecībā uz Latvijas vēsturi un šodienu. Lai nesanāktu kā sestdien, kad priekšnieki vienkārši nolūkojās, kā antifašistiskie provokatori zaimo Brīvības pieminekli, latviešu tautu un tās vēsturi – tā vietā, lai stingri pavēlētu Korenam un viņa līdzskrējējiem aizvērt žaunas savām skaņas kastēm.
Un treškārt pārdomām. Kas notiktu, ja mēs 9. maijā aizietu uz Pārdaugavas t.s. uzvaras pieminekli un, piepalīdzot skaņu iekārtām, sāktu lasīt lekciju par Staļina un padomju armijas noziegumiem pret latviešu un citām tautām? Diez vai ar nedēļu pietiktu. Bet ir tikai viena nelaime: mēs netiktu pat līdz otrajam teikumam. Jo atbrīvotāji mūs ātri vien atbrīvotu no skaņu iekārtām un droši vien arī no veselības. Viņi nesāktu dziedāt Bēdu manu lielu bēdu. Un arī policija neko nepaspētu izdarīt mūsu aizstāvībai: nebūtu vēl tiktāl izglītojusies.