"Skolotāj!" kāds iesaucas man aiz muguras. Jau 28 gadi pagājuši, kopš uz mani šī uzruna neattiecas. Taču skolotāja gēns, šķiet, nemirst un nepārveidojas – tomēr atskatos uz saucēju.
Tas ir mans bijušais skolēns. Ja pareizi atceros – toreiz viņš mācījās 9. klasē. Viens no tiem, ar kuriem vienmēr ir problēmas mācību vielas apguvē, taču nekādu problēmu ārpus stundām. Skolas laikā visi domāja, ka viņš būs aktieris – tik talantīgi viņš spēja sasmīdināt klasesbiedrus un skolotājus ar asprātīgām intermēdijām. Taču puisis – visiem par pārsteigumu – kļuva par medbrālīti.
Tagad Gints ir vienos ratos ar visiem medicīnas darbiniekiem – nu vairs nav saprotams, kā strādāt un dzīvot tālāk: viņam 44 gadi, ģimenes rūpes uz pleciem, sieva gaida trešo mazuli, tāpat kā daudziem ikmēneša maksājumi par dzīvokli, ko paņēmuši kredītā vēl pirms trekno gadu piesolījuma. Bet alga krietni samazināta! "Labi vēl, ka slimības ir mūžīgas," rūgti nosaka vēl jauneklīgais, taču mazliet jau sirmot sākušais vīrietis, "tāpēc drusku varu piepelnīties, kā saka, mājas kārtībā: ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem vajadzīgs, piemēram, veikt regulāras zāļu injekcijas. Nu, tā es staigāju pie ambulatorajiem slimniekiem."
Taču arī tā nav izeja, un Gints ar bažām gaida rudeni, kad nāksies maksāt par apkuri, par divu bērnu skolas gaitām. "Tagad dzirdu, ka mums saka: par to, ka esam tur, kur esam, uzņemsimies atbildību visi kopā! Piedodiet, skolotāj, bet es nejūtos ne pie kā vainīgs! Esmu godīgi strādājis, neesmu apkrāvies ar patēriņa kredītiem, mūsu ģimene, noticēdama visu valdību runām par valsts straujo izaugsmi, ir nopirkusi tikai dzīvokli, par kuru, izrādās, būšot vēl jāmaksā nodoklis, ja tas būs lielāks par 40 kvadrātmetriem. Tāds mums tiešām ir: tam ir 82 kvadrātmetri. Tiešām – milzīga pils. Ko mums tagad darīt? Diviem pieaugušajiem un trim bērniem pāriet uz 40 kvadrātmetriem? Kādā veidā? Kāpēc visi tie, kuri sēž tur, augšā, bez apdomas žņaudz savu tautu?"
Iekšēja protesta un augošas neizpratnes dēļ Gints atnāca uz manifestāciju. "Nezinu, uz ko es cerēju, šurp nākdams," viņš nopūšas, "var jau būt, ka tikai izkliegties nācu. Bet arī kliegt negribējās. Šī sanākšana neko jaunu nenesa. Tvaika nolaišanas pasākums. Baigi smagi ap sirdi bija... Ak, jā, akmentiņu atnesu." Gints izņem no somas oli dūres lielumā un iedod to man. "Nolieciet manā vietā pie Raiņa pieminekļa. Es jau nemaz nedrīkstu iet aiz šitās dzeltenās bantes," viņš norāda uz nožogojumu, kas pēc manifestācijas beigām joprojām atdala manifestantus no pasākuma organizatoriem, "laikam jau arodbiedrības bosi baidās, ka mēs izdarīsim kaut ko nelabu... Rainis gan lai paskatās uz tiem akmeņiem, kas vēl nelido un klusē. Bet zināt, skolotāj, viņi taču var sākt kādreiz arī lidot!... Atceros, kā jūs mums mācījāt revolucionāri romantisko Raini. Kaut ko jau es atceros." Un Gints – man par lielu pārsteigumu – norunā Raiņa rindas, kas nebūt nav populārākās viņa dzeju krājumos, taču precīzi atbilst šodienas situācijai:
Man sirds ir pilna rūgtām asarām
Kā rudens lietus pielijusi pļava;
Tās krājas tur kopš bērnu rotaļām
Un rit, un rit, un nava viņām gala...
Kas raudot sirdi atbrīvo no tām,
Tam labi, viņam lāga vīra slava:
Viņš atklāts, jūtīgs svešām žēlabām.
Tev neplūst asaras, bet pilns jau mērs –
Lej as"ras barā, –
Dzels kā ģifts, kā sērs!
Atvadījāmies. Arī manu sirdi nospieda smagums. Oficiālā manifestācijas daļa bija beigusies ne ar ko. Vienvārdsakot – ļaudis atnāca, pabļaustījās, pagrūstīja ne visai populāro finanšu ministru Einaru Repši un... Un – ko? Un neko. Vienīgi debesīs klejo bāli mākonīši. Laikam tas ir tvaiks, ko ļāva nolaist satracinātajai, uzsprāgt gatavajai tautai.
Skaņu iekārtas licēji atzīstamā ātrumā nomontē mikrofonus un skandas: izskatās, ka tas tiek darīts, lai atnākušais dziesminieks Kaspars Dimiters netiktu pie dziedāšanas, kaut gan tā bija iekļauta programmas pašās beigās. Aiz dzeltenās lentes joprojām stāv cilvēki – tādi kā apjukuši, kā neizpratnē. Viņiem priekšā, iepletuši acis kā vērīgi vanagi, savukārt stāv apsargi un policisti. Skolotājas no Ropažiem mēģina izspraukties pa lentes apakšu. "Neļzja," viens no apsargiem ir modrs un stingrs. Tomēr skolotājas to izdara citā, ne tik uzpasētā vietā un noliek savus akmeņus pie pieminekļa.
Pie Līgas Dimiteres, kas savu akmeni iesējusi dzeltenā striķītī, pienāk nopietns jauneklis kopā ar policistu un iesāk: "Cienītā, es saprotu jūsu sāpi, bet var gadīties kāds nelīdzsvarots pilsonis un..." "Nebaidieties, tas akmens man no sirds izņemts un pie rokas piesiets, tas nevar būt ierocis," viņa viegli atbild. Abi vīrieši vairs neko nesaka un, it kā mazliet neērti juzdamies, atkāpjas.
Kaspars apsēžas uz pakāpiena pie Raiņa pieminekļa, atpogā ģitāru un sāk dziedāt. Pēc mirkļa nokrīt dzeltenā lente, un cilvēku straume applūdina Kasparu. "Kliedziena attālumā no sirds dzīvo cilvēki un ceļ savas pilis, debesis ir melnas, melnas, tikai akmeņi lido zili," viņš dzied. Kāds vīrietis stāv, iebāzis rokas jakas kabatās, bet caur plāno drēbi var redzēt – viņš vīsta dūres. Kāda pavisam balta sieviņa notrauc asaru, kas nomaldījusies uz viņas vaiga. Vairs jau nav par ko raudāt. Viss jau izraudāts. Acis paliek sausas un asas. Kā vēl neredzams zibens pirms negaisa.