"Viņiem katru dienu vajag uzdot pa jautājumam. Pa elementāram, vienkāršam jautājumam. Varbūt tad no atbildēm mēs uzzinātu, kas viņus uztrauc," līdz baltkvēlei aizkaitināts par varnešu vienaldzību, ierosina kāds uzņēmējs.
"Bet varbūt arī neuztrauc nekas," viņš piebilst. Tajā brīdī šķiet, ka viņam ir taisnība: varnešus tiešām neuztrauc nekas, tāpēc jautājumi izskanēs tukšumā, labākajā gadījumā – atbildes būs, taču tikpat pelēkas un vienaldzīgas kā vienas otras oficiālas personas uzrunas nesenajā barikāžu divdesmitgadē. Tad kāpēc vēl ko jautāt? Lai vēlreiz viltos?
Taču izrādās, ka mans sarunbiedrs kļūdījās: ir gan lietas, kas uztrauc mūsu vadoņus, mūsu saulītē cēlājus un gaišās nākotnes radītājus. Lūk, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pauž, ka viņu uztrauc prezidenta vēlēšanas. Un kuru tad neuztrauc šis jautājums? Pat garīga apskādējuma pacientus tas uztrauc, ne tikai Saeimas deputātus vien, pat mazam tārpiņam skrien tirpiņas pa spalvaino muguru, domājot par nākamo valsts galveno vīru (vai sievu). Un kā tad neskries, ja "šis parlaments, tāpat kā iepriekšējais, ir teicis vienu un tad izlēmis ko citu" – kā apgalvo Āboltiņas kundze. Bet varbūt "šis parlaments" ir ņēmis par paraugu Vienotību, kas darījusies tieši tāpat: teikusi (solījusi) vienu, bet izlēmusi (izdarījusi) ko citu?
Ak, ne par to mūsu teiksma. Pat ne par to, ka Saeimas priekšsēdētāja – līdztekus saviem tiešajiem pienākumiem – tomēr atrauj mirkli no mūžības, lai izveidotu sabiedrisko padomi, kas vedīs sabiedrisko domu pa pareizajām takām, atklājot pat pāris vedējus, proti, Vairu Vīķi-Freibergu un Gunti Ulmani. Un arī ne par to, ka tauta, Āboltiņas kundzesprāt, vēl nav gluži rīcībspējīga un radoši mundra, lai pati prasmīgi ievēlētu Valsts prezidentu, atņemot šo iespēju simts pārgudrajām galvām.
Lai nu ko spriedīs prezidenta vēlēšanu komitejā, Saeimas priekšsēdētājas patiesais uztraukums mani iedrošina vērsties pie viņas ar mudinājumu sākt uztraukties arī par ne tik svarīgām lietām, proti, uzlūkot pilnīgi un galīgi maznozīmīgus, es pat teiktu, trešās šķiras, jautājumus, kuri, protams, var pagaidīt savu risinājumu vai – rauj viņu kociņš! – vispār to nesagaidīt. Bet, ja tā dziļāk padomā, Saeimai un tās priekšsēdētājai, taisnību sakot, itin nemaz nav vērts uztraukties par galējas nabadzības un izmisuma situāciju daudzviet Latvijas laukos, kur ģimenes tēvi, lai uz mirkli aizmirstos, savus grašus braši nodzer vai nospēlē vietējās zaudētavās, tautas kalpiem nav vērts lauzīt rokas par veselības aprūpes tuvošanos pilnīgam kraham (visi reiz aiziesim pa skuju taku tik un tā!), nav arī jēgas uztraukties par to, ka elektroenerģijas tarifi tuvojas robežai acīmredzamais – neticamais, kaut arī Latvenergo dižojas ar daždesmit miljonu peļņu, Saeimai tāpat nevar būt nekādas daļas gar to, ka siltuma tarifi mums ir ar zelta maliņu, bet uzblīdušais nekustamā īpašuma nodoklis itin viegli atbrīvo īpašumus no to likumīgajiem īpašniekiem. Saeimai nav vērts uztraukties par bezdarbniekiem, par bēgļiem uz īrijām, anglijām un vācijām, par šiem bez vainas deportētajiem. Un pat ne sīkākā nervu šūna nav jāzaudē, domājot par nodokļiem, kurus gādīgā valdība drīz uzliks ne tikai ieelpotajam, bet arī izelpotajam gaisam.
Nevajag par to domāt! Lai par to galvas lauza vientiese tauta. Saeimas podziņu spiedējiem uz tādiem, kā smejies, zemestārpu niekiem nav jāskatās. Augsti, cēli mērķi – tādas ir Saeimas skatiena cienīgas lietas. Bet mēs varam tikai palīdzēt ar prezidenta izvēles kritērijiem. Pārfrāzējot kāda interneta asprāša piedāvātos kritērijus, varam ieteikt: lai apmierinātu visus sabiedrības slāņus, mažoritātes un minoritātes, starptautiskos novērotājus un aizdevējus, tiesībsargus un Eiropas vērtību sargus, valsts vadonim jābūt krieviski runājošai latvietei, kas nevairās afišēt savas homoseksuālās attiecības un kas savā ģimenē paņēmusi audzināšanā vismaz divus komunistiskās Ziemeļkorejas bāreņus. Pēc zvēresta, kas uz apdriskātas lapeles uzrakstīts kirilicā, toties latviski, prezidente apsolīs, ka latviešu valodu viņa kaut kad iemācīsies, bet uz ceļiem tāpēc nekritīs, vienīgi izmantos tulku līdz savas prezidentūras beigām. Tā kā šajā valstī vēl būs palikuši tik daudzi latviešvalodīgie, galvenā cīņa būs pret fašisma atdzimšanu, antisemītismu un naciķiem. Visu pārējo prezidente sasniegs bez piepūles: gan visu tautību latvijiešu integrāciju un asimilāciju, gan Eiropas Savienības pārtikas atkritumu triumfu pār vietējo sīkražotāju muļķīgajiem pūliņiem. Tauta beidzot būs laimīga. I kritēriji ievēroti, i vēderi pilni, i par antisemītismu intereses nekādas. Miers iestāsies gluži kā vīrietību zaudējušu runču kolonijā.