Televīzija nav izņēmums. Proti, arī tas, ko redzam tālrādes dažādajos kanālos, ir pakļauts vispārējam haosam, kas valda valstī. Pie tā jau pierasts. Esam arīdzan pieraduši pie tā, ka TV kanāli naudas un ideju trūkuma apstākļos atgremo paši sevi, un tas šķiet tik dabiski, ka nerada vairs nekādus jautājumus.
Ja šodien pajautāsim skatītājiem, ko viņi atceras, piemēram, no Jaungada sagaidīšanas raidījumiem vismaz kādā no TV kanāliem, diez vai kāds kaut ko atcerēsies. Atmiņā iekrīt vien tādi TV notikumi, kas izraisījuši skandālu, sabiedrības daļas viļņošanos vai likuši runāt par to vismaz dienu. Dziedi ar zvaigzni. Milžu cīņas – ko no TV3 šova atceramies? Neizpratni par dziedošo spēku sadalījumu, paraušanu Visumā, rebes ar dalībniekiem apsolītajiem honorāriem. Tas pats sakāms par LNT dziedošajām ģimenēm, kuru sašutums par viņu izmantošanu bija daudz skaļāks nekā pati dziedāšana. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Nu, labi, komerckanāli var darīt, kā grib, iekļaujoties likuma rāmjos. Bet ko tad sabiedriskā TV? No tās pirms laba laika aizplūda vienīgais nacionālais seriāls, ko ļaudis patlaban skatās atspērušies – tikai citā kanālā. Bet kas notiks tad, ja LNT un TV3 pārtaps par maksas kanāliem? Vai lauku ļaudis, kuriem tālrāde nereti ir vienīgā saikne ar "kultūras centriem un notikumiem", būs gatavi maksāt par Ugunsgrēku, par Nekā personīga vai Degpunktu? Diez vai.
Bet palūkosimies uz Latvijas Televīziju – uz mūsu sabiedrisko mediju. Tas mokās ar finanšu trūkumu, līdz ar to nav iespējams to spodrināt ar jauniem un oriģināliem projektiem, kas aizrautu skatītāju tūkstošus. Priekšvēlēšanu raidījumi bija vāji, jaunais gads tika sagaidīts ar uzsildītiem konserviem. Bet ko lai dara, ja nav naudas? – teiks tālrādes priekšnieki. Un viņu jautājums būs pamatots. Saeima un citas atbildīgas institūcijas nav gatavas risināt jautājumu par sabiedriskās TV finansēšanu, līdz ar to acīmredzot nav vērts runāt par satura izmaiņām.
Un tomēr sabiedriskā televīzija var kļūt par lielisku barotni dažādu partiju un citu politisku spēku iegribu realizēšanai. Ne velti kultūras ministres Sarmītes Ēlertes darba kārtībā ir jautājumi, kas saistīti ne tikai ar kultūras nozari: viņa uzņēmusies iniciatīvu par integrācijas un mediju regulācijas jautājumiem. Interesanti, kopš kura laika Kultūras ministrijas (KM) pārziņā ir elektroniskie mediji? Vai tad jau ir likvidēta Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome? Taču, rūpīgāk ielūkojoties tagadējās KM mērķos un darbībā, redzam, ka viss ir pareizi: sabiedriskais medijs šobrīd ir kā tikko uzarts lauks, kurā var sēt visu, ko sirds vēlas. Un tas, ko tā vēlas, ir skaidrs kā Dieva asara: kur gan citur var tik kvalitatīvi un efektīvi iedēstīt sabiedrības smadzeņu skalošanas piederumus? Ļoti precīzi Ēlertes kundze ir atzīmējusi šodienas vainas: "Mediji ir demokrātijas asinsrite, un pašlaik tā ir pilna ar trombiem, tādēļ ļoti svarīgi ir stiprināt sabiedriskos medijus kā kopīgas diskusijas telpu." Šī kopīgā diskusiju telpa katrā ziņā būs piepildīta ar smalki satamborētu sorosisku demagoģiju: Ēlertes kundzei taču vairs nav Dienas, kas savulaik spoguļoja tieši šos – antinacionālos – uzskatus un idejas. Tagad tos varētu ievīt sabiedriskajā medijā. Un tas nebūs sarežģīti, ja sabiedriskais medijs atradīsies KM paspārnē. Tieši tāpat kā KM azotē nu jau ievīkstīta integrācijas aprūpe: jauns departaments ar septiņiem darbiniekiem, kuri nodarbosies integrācijas jomā. To galvenais uzdevums būšot mazākumtautību un minoritāšu vienošana.
Par to priecājas arī Sociālo un politikas pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks: tagad varēšot atbalstīt projektus, kas veicina latviešu un krievu kultūras saskarsmi, un to varēšot veicināt ar naudu. Lūk, kur atslēga: nauda. Integrācijas projektiem būs pieejams pietiekami nopietns Eiropas finansējums. Integrācija un sabiedriskie mediji: vai nav skaists un efektīvs savienojums Kultūras ministrijas (lasi – Sorosa ideju) gaumē? Tad, izskatās, arī haoss beigsies, notiks strauja integrācija, kuras galvenā iezīme būs pakāpeniska pāreja no nacionāliem TV kanāliem uz internacionāliem. Uz kādiem tieši? Jūs jau paši labi zināt.