Mums nav tiesību pašiem sevi iznīcināt - intervija ar Arvīdu Jozaiti
 

Pirms divdesmit gadiem, 13. janvāra agrā rītā, Latvija uzzināja, ka tikko Viļņā notikusi asiņaina izrēķināšanās: mēģinot gāzt Lietuvas likumīgo varu, padomju karaspēka īpašās vienības ieņēma Viļņas televīzijas torni un Televīzijas un radio komiteju, un šajā naktī no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki un vairāk nekā simt tika ievainoti. Ceturksni pirms pieciem no rīta Latvijas Radio izskanēja Daiņa Īvāna aicinājums pulcēties Augstākās Padomes un citu stratēģiski svarīgi objektu aizstāvībai. Tobrīd vēl neviens nebija pieminējis vārdu barikādes.

Zemkopības un Satiksmes ministriju rīcībā bija vislielākie smagās tehnikas resursi, un ministri – Dainis Ģēģers un Jānis Janovskis – nolēma to izmantot objektu aizsardzībai, jo bruņutransportieri (tanku Rīgas pievārtē nebija) smago tehniku nevarētu nostumt malā. Ģēģers sazinājās ar meliorācijas nozares vadītājiem, kolhozu priekšsēdētājiem, lauksaimniecības departamentu direktoriem, un viņi steidza norīkot smagās tehnikas vienības doties uz Rīgu...

Ap pusdienlaiku Ģēģers Augstākajā Padomē satika deputātu Odiseju Kostandu, un šajā sarunā pirmoreiz izskanēja vārds barikādes. Kad smagā tehnika bija novietota, padomju armijas vadoņi jutās apmulsuši, un, kamēr viņi centās izprast jauno situāciju, barikādes veidojās arvien vairāk. 14. janvāra vakarā Rīgā jau bija vairāk nekā 400 lauku tehnikas vienību. Cilvēki pulcējās arvien vairāk, viņi uz Doma laukuma bruģa krāva sārtus, lai sildītos. Kara atmosfēra piepildīja Rīgu. Pilsētas sargi izvietojās apkārt parlamentam, Ministru padomei, televīzijas tornim un telefonu centrālei. Galvenā sarunu tēma pie ugunskuriem bija par to, kas noticis Lietuvā. Un par to, kas gaida mūs. Nopietna nolemtība mijās ar svelošu, bezspēcīgu naidu, kura melno apdari gaišāku padarīja dziļa līdzjūtība pret lietuviešiem, kam pirmajiem bija nācies izciest okupantu agresijas pilno agoniju, kas aiznesa 14 dzīvības...

Toreiz mēs – latvieši un lietuvieši, brāļu tautas ar 4000 gadu senām kopīgām saknēm – bijām vienoti. Kas noticis tagad? Dzīvojam kā uz dažādām planētām, gandrīz neko nezinām cits par citu, vien formāli kontakti atgādina, ka savulaik viss bijis citādi.

Kāpēc tā noticis? Par to un par barikāžu laiku – saruna ar lietuviešu filozofu un rakstnieku Arvīdu Jozaiti. Viņš savulaik ir bijis viens no aktīvākajiem Lietuvas tautas kustības Sajūdis (kustība, analoga Latvijas Tautas frontei) dibinātājiem un dalībniekiem, kā arī vadīja tautas kustības laikrakstu. Nu viņš divus gadus dzīvo Latvijā. Arvīds, neliekot uzsvaru uz to, ka viņš ir Lietuvas Olimpiskās komitejas pārstāvis Latvijā (viņš 1976. gadā Monreālas olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu peldēšanā), kā galveno iemeslu tomēr min savu vēlmi perfekti iemācīties latviešu valodu. Mūsu saruna notiek latviski. "Es pirmo reizi sniegšu interviju latviešu valodā. Ja kaut kas būs neprecīzi – palabojiet," Arvīds pasmaida.

– Internetā izlasīju, ka jūs esat uzrakstījis grāmatu Rīgas civilizācija. Par ko tā ir?

– Ar ko cilvēks dzīvo? Ar atmiņām, iespaidiem. Šajā grāmatā ir mana Latvijas pieredze, tāpat kā jums bija grāmata par Atmodu, kurā arī bija jūsu pieredze. Es pētīju atšķirības starp Latviju un Lietuvu. Patiesību sakot, grāmatas nosaukumam vajadzētu būt – Rīga. Nevienam nepiederoša civilizācija. Tāpēc, ka latviešiem pāri gājušas svešas civilizācijas – krievi, vācieši, zviedri... Un tās visas atstājušas savu iespaidu, bet latvietis tomēr ir palicis pats savs. Mani interesē nevis politiskais aspekts, bet gan sadzīviskais. Esmu uzrakstījis arī grāmatu par krieviem Austrumprūsijā – Kaļiņingradā, kur savulaik dzīvoju, jo biju Lietuvas kultūras atašejs šajā Krievijas daļā.

– Vai tagad, pētot latviešu ikdienu, esat sapratis, kāpēc vairs neesam vienot ar lietuviešiem, kā tas bija, piemēram, 1991. gada janvārī un mazliet vēlāk?

– Abas tautas izvirzīja mērķi – iegūt neatkarību. Mērķis tika sasniegts, un pēc tam katra valsts iedomājās, ka turpmākie mērķi būs atšķirīgi sasniedzami. 1988. gadā braucu uz Tallinu ar nakts autobusu, izkāpu ārā Rīgā, lai uzpīpētu. Rīgā bija klusums. Saprotiet, lietuvieši un latvieši ir ar dažādiem temperamentiem. Turklāt starp abām tautām ir saglabājušies daudzi aizspriedumi, daudzi neizrunāti jautājumi. Piemēram, leģionāri. Lietuviešiem leģionāru nebija, latviešiem – bija. Vēl – valstiskuma jautājums.

– Jā, Lietuvai bijis valstiskums jau 13. gadsimtā, bija arī karalis Mindaugs. Latvija savu valstiskumu ieguva tikai pagājušajā gadsimtā. Tas vienam otram latvietim var kost kaulā.

– Ir pagājuši divdesmit gadi kopš barikāžu laikiem, kad latvieši un lietuvieši elpoja vienā ritmā, taču ilgstošā savstarpējā nesapratne var pāraugt hroniskā slimībā, kas vairs nebūs ārstējama. Bet abas valstis šajā situācijā aprobežojas tikai ar plāksterīšu līmēšanu. Domāju, ka deviņi no desmit lietuviešiem nezinās, kāpēc 18. novembrī Viļņā tiek izkārti valsts karogi, un tieši tāpat būs ar latviešiem, kuri brīnīsies, kāpēc 16. februārī Rīgā izkar karogus.

– Neticami, bet fakts: ne visi Latvijā zina par 18. novembra nozīmi, kur nu vēl par kaimiņvalsts Neatkarības dienu. Arī mūslaiku notikumi par Baltijas valstu vienotību neko labu neliecina.

– Jā. 2010. gadā jūsu prezidents Valdis Zatlers devās uz Maskavu, pat neiedomājoties šīs vizītes mērķus apspriest ar Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti, kaut gan tas būtu svarīgi, jo Latvijas un Lietuvas kopīga stratēģija attiecībās ar Krieviju būtu ļoti vērtīga.

– Nevar gan apgalvot, ka jūsu valsts vadītāji sevišķi konsultētos ar mūsējiem, dodoties vizītēs uz Poliju vai Baltkrieviju.

– Arī taisnība. Bet es domāju, ka šajos gadījumos darbojas inerce, turklāt Zatlers nav īpaši aktīvs ārpolitikā. Zināms, ka vislielākais spēks ir tradīcijām, bet, ja to nav, tad tās ir jārada no jauna. Mums – lietuviešiem un latviešiem – nav palicis daudz laika: nepaies ilgs laiks, varbūt tikai kādi desmit gadi, kad atnāks tie, kuri ņems un nopirks visu mūsu zemi, un tad būs par vēlu. Lietuviešu diaspora Latvijā ir daudzkārt lielāka nekā latviešu: šeit ir ap 30 000 lietuviešu, savukārt Lietuvā – tikai kādi trīs tūkstoši latviešu. Tas nozīmē, ka lietuvieši var palīdzēt latviešiem saglābt savu zemi. Lietuvieši ir ekonomiski aktīvāki par latviešiem – skatieties, cik daudz lietuviešu veikalu ir Latvijā!

– Jā, lietuviešu aktivitāte ir neapšaubāma. Bet vai jums ir zināms kāds latviešu un lietuviešu kopīgi veidots kultūras projekts?

– Nē, nav gan.

– Šķērslis var būt arī tas, ka mēs vairumā gadījumu tomēr nezinām lietuviešu valodu.

– Toties zinām krievu valodu. Kā uzzinām jaunumus par Latviju? Skatoties Pirmo Baltijas kanālu. Tāpat arī latvieši uzzina par lietuviešiem. Varbūt krievi to izdarījuši apzināti, tādējādi ceļot sienu starp mūsu tautām? Mani bērni ar latviešiem runā angliski. Vai tas ir normāli? Tā vietā, lai Latvijas skolās kā otro valodu ieviestu lietuviešu valodu, bet Lietuvas skolās – latviešu valodu, mēs turpinām savu šķiršanos.

– Tādiem lēmumiem ir nepieciešams politiskais atbalsts, arī tautas ir jāpārliecina par šādu reformu vajadzību. Pretējā gadījumā tā būs izgāšanās. Bet ko dara Baltijas asambleja, kas ar tādām cerībām pirmoreiz notika 1989. gada 14. un 15. maijā Tallinā? Toreiz trīs Baltijas tautu kustības īstenoja Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica Baltijas Antantes ideju, turpmāk ikviens nozīmīgs lēmums tiks saskaņots starp šīm trim valstīm. Pēc tam 23. augustā notika Baltijas ceļš, kas apstiprināja Baltijas tautu vienotību. Kāda tagad ir Baltijas asamblejas nozīme?

– Diemžēl izskatās, ka asambleja tāda Potjomkina sādža vien ir... Nekas būtisks, manuprāt, nenotiek. Saeimā pērn man bija referāts ar nosaukumu Eiropa bez Baltijas ceļa. Ļoti kritisks referāts. Tagad katra Baltijas valsts iet pa savu attīstības ceļu. Nerunāsim par ekonomiskajiem sakariem, tagad nav pat nekādu kultūras kopdarbu vai sadarbības līgumu. Saprotu, daudzi negribēs atcerēties padomju laikus, taču toreiz mēs bijām īsti draugi. Cik daudz grāmatu tika iztulkots un izdots! Tagad, lai iepazīstinātu savus bērnus ar latviešu literatūru, lietuvieši no plauktiem ņem ārā padomju laikos tulkotos Zigmunda Skujiņa, Jāņa Petera vai Imanta Ziedoņa darbus.

– Toties ir brīvība. Un tas nav maz. Pēc tās jau mēs arī tiecāmies.

– Līdz ar brīvības atnākšanu vajadzēja ieviest latviešu valodu lietuviešu skolās un otrādi. Vajadzēja TV torņus novietot tā, lai mēs redzam jūsu pārraides, bet jūs – mūsējās. Nesaprotu, kāpēc kabeļtelevīziju piedāvājumos ir gan Baltkrievijas, gan Polijas kanāli, taču nav Latvijas kanālu. Kāpēc par to nedomā Baltijas asambleja?

– Jā, kāpēc nedomā?

– Tāpēc, ka Baltijas asamblejā ir trīs valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija. Ko Igaunija iesāks, kad mēs sāksim risināt savas – latviešu un lietuviešu – problēmas? Igauņi jau sen mācās somu valodu un skatās somu televīziju. Mēs varētu izveidot divu valstu – Latvijas un Lietuvas – asambleju. Tas būtu jēdzīgāk.

– Bet kāpēc tad Igaunija ir šajā asamblejā joprojām?

– Pieklājības pēc. Mēs kopā izlauzāmies no padomju impērijas, bet tagad esam atsevišķi.

– Kādas bija jūsu sajūtas 1991. gada 13. janvārī?

– Neaprakstāmas. Tas bija kaut kas līdzīgs 1989. gada 9. aprīļa notikumiem Tbilisi, kad padomju armijas karavīri ar sapieru lāpstiņām slaktēja miermīlīgas demonstrācijas dalībniekus. Lietuvieši ir karstasinīga tauta, un es biju uztraucies, kad 12. janvārī mūsu parlamentā ienāca puiši no kustības Jaunā Lietuva (kaut kas līdzīgs jūsu partijai Visu Latvijai!) – viņiem rokās bija ieroči, un viņi bija gatavi aizstāvēt parlamentu. Visa parlamenta ēka mudžēja kā skudru pūznis, jo tur bija ne tikai deputāti vien. Es ienācu parlamentā tad, kad atskanēja pirmie šāvieni pie TV torņa. Arī apkārt parlamenta ēkai bija daudz cilvēku, viņi stāvēja kā dzīva siena. Un paldies Dievam, ka viņi tur stāvēja, viņi bija īstie varoņi, īstie aizstāvji. Faktiski – nezināmie varoņi. Mēs taču nevaram nosaukt viņu vārdus, mēs tos nezinām.

– Vai tagad cilvēki ietu aizstāvēt savu parlamentu?

– Lietuvā tie būtu kādi 15–20%, kas ietu aizstāvēt. Bija aptauja, kas parādīja, ka 33% lietuviešu būtu gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt savu valsti. Tas, protams, nav slikts rādītājs. Grūti pateikt, kas notiktu realitātē, jo šī aptauja ir tikai teorētiska.

– Tomēr uzskatu, ka šie skaitļi nav iepriecinoši. Kāpēc cilvēki nevēlas aizstāvēt savu valsti?

– Šo cilvēku vietā var atbildēt: ne tādu Lietuvu, ne tādu Latviju mēs gaidījām. Taču es to nesaprotu: vai tad kāds solīja, ka būs viegli? Un vēl. Cilvēku lielākā daļa daudz vairāk domā par mantu, mazāk par neatkarību. Bet tas ir tik cilvēciski... Mana reliģija ir cita: man patīk dzīvot no algas līdz algai. Pāris dienas pirms algas manas kabatas ir tukšas, un tas ir labi, man pietiek ar to, kas ir. Cilvēkiem vajag vairāk sevi ierobežot, nevis ļauties savu iegribu šantāžai.

– Ja Baltijas asamblejas vadoņi nespēj vienot tautas, tad varbūt mēs paši to varam izdarīt? Ar ko vajadzētu sākt?

– Sākt ar to, ka labākajā TV laikā Latvijā tiek parādīta lietuviešu filma Neviens negribēja mirt. Un Lietuvā – latviešu filma Ilgais ceļš kāpās. Mūsu tautām ir tik līdzīga vēsture. Es atvainojos, ka nespēju latviski izteikties trīsreiz labāk, bet jauniem cilvēkiem vajag mācīties valodas. Jaunieši var daudz vieglāk pacelties spārnos un aizlidot uz Lietuvu, lai tur mācītos un strādātu. Nekāda debesmanna mums no debesīm nekritīs, vajag pašiem būt aktīviem un ieinteresētiem. Ja mēs – latvieši un lietuvieši – neieklausīsimies cits citā, tad pēc divdesmit gadiem mēs nebūsim vajadzīgi ne tikai citiem, bet arī paši sev. Tagad mēs vēl dzīvojam laimīgus gadus. Taču tad, ja tie mūs iemidzinās, atnāks svešinieki, kurus neinteresēs ne mūsu valoda, ne kultūra, un nodibinās savu kārtību. Tad būs beigas mūsu 4000 gadus augušajam vēstures kokam. Bet kas mums devis tiesības pašiznīcināties? Iespējams, ka 1991. gada barikādes, kad Latvija elpoja vienā elpā ar Lietuvu, bija brīdinājums un aicinājums neaizmirst baltu tautu vienotības ideju. Vai mēs to atcerēsimies nākamībā?