"Gan jau jūsu vietā atradīsies citi latvieši, kas būs gatavi mums stāstīt par jauniešu noskaņojumiem," čaukstēja uz redakciju atnākušais pusmūža čekistēns, ar rādītājpirkstu dusmīgi un bezpalīdzīgi bungodams pa rakstāmgaldu, jo saprata, ka šīs avīzes redakcijā, šķiet, nekāda aršana nebūs: viņš neatrada dzirdīgas ausis un saprotošu pretimnākšanu.
Toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, uz laikraksta Padomju Jaunatne redakciju pāris reižu piestaigāja kāds čekas sūtnis, lai vervētu ārštata darboņus. Droši vien šādi vīriņi piestaigāja arī citkārt un uz citām redakcijām, taču prātā iekrita vien viņa teiktais – citi latvieši.
Kopš tiem tālajiem laikiem bieži esmu domājusi: kas ir citi latvieši? Mēs taču neesam vienādi, katram ir cita pārliecība, nemaz nerunājot par izpausmes veidiem. Ko viņš domāja ar vārdkopu citi latvieši? Vai tie ir tādi kā, piemēram, kompartijas sekretārs Arvīds Pelše, kas nerunāja latviski, toties naski nodarbojās ar aizliegumiem, no kuriem viens – pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados – bija aizliegt svinēt Jāņus, kurus kompartijas aktīvists nosauca par "dzērāju, no dzīves atpalikušo elementu un nacionālistu svētkiem"? Bet varbūt tie bija tādi kā, teiksim, Boriss Pugo vai Augusts Voss – arī kompartijas centrālkomitejas augstākie darboņi, kas, būdami ar latvju saknēm, nerunāja šajā valodā. Vai arī tādi, kas ar saviem latviskajiem uzvārdiem parakstīja izsūtīšanas dokumentus. Vai arī tādi, kuri bailēs vai skaudībā pret citiem latviešiem gāja klaudzināt uz čeku, lai iegūtu indulgenci citu grēku veikšanai. Tādu letiņu diemžēl bija daudz, bet mēs jau redzam tikai pazīstamās sejas.
Ja šādus "latviešus" uzskatām par savas tautas sastāvdaļu, tad taisnība droši vien būs tiem, kas apgalvo, ka viņiem ir kauns būt latviešiem. Tomēr jāatgādina krievu paruna: katrā ģimenē ir pa kroplim. Šī metafora gan attiecas uz lielāku kopumu – tautu. Un katrā nācijā – arī latviešos – atrodami citi, kas ir atbaidoši savā garīgajā kroplībā, bet kuri neliecina par tautu kopumā. Katra tauta savā esībā ir tīra, tā ir vienreizēja kā ikviena dzīva radība, kuru savā paspārnē radījis Visums. Bet dažādi pelšes, vosi, nodevēji, klaudzinātāji un citi augoņi ir kādas slimības sekas, kas rodas, taču – par laimi – pēc kāda laika pazūd.
Tāpēc par tautu nedrīkst spriest pēc augoņu intensitātes. Par to jāspriež pēc gaismas, ko tā spēj nest citiem un pati sev. Kad jautāju jauniem cilvēkiem, vai viņi var nosaukt trīs lietas, ar ko latviešiem lepoties, viņi atbild: dziesmu svētki, latvju dainas un Latvijas neskartā daba. Mākslinieks, zinātnieks, dievturu virsvadonis Ernests Brastiņš savulaik teica: "Šķietas, ka latvietis bijis vairāk glabātājs nekā radītājs. Ne ar ko citu nav izskaidrojama to senatnīgo kultūras vērtību bagātība, kas vēl atrodama latvju ieražās un garamantās." Literatūras vēsturnieks Teodors Zeiferts savukārt bildis, ka "latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu", taču, "iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem; ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši savu valodu un savas garamantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam".
Lūk, labākās latvieša īpašības: prasme saglabāt kultūras mantojumu, radīt vērtīgas garamantas šodien, saglabāt latvisko ainavu, kas ierakstīta gan dabas dotumos, gan paša latvieša prasmē tos sataupīt un nosargāt. Kas vēl pie labuma? Tieksme pēc izglītības. Ne velti Krišjānis Valdemārs 19. gadsimtā mudināja: "Latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas." Latviešiem ir arī teicama humora izjūta, kas izpestī no daudzām ķibelēm. Viņiem ir klusa, zemnieciska spītība, kas lēnām izaug līdz nepārvaramai pretstāvei.
Bet ir arī sliktās īpašības. Jau 1931. gadā Ernests Brastiņš rakstīja: "Šī miermīlība uz ārieni, bet nesaticība uz iekšieni savā starpā ir visas mūsu tautas raksturīgākā īpašība līdz pat šai dienai. Zem šīs dvēseles vilciena lielā mērā stāv latviešu dzīve, kultūra un likteņi." Vai nav par mūsdienu latvieti teikts? Jēkabs Janševskis savā romānā Dzimtene, kas uzrakstīts pagājušā gadsimta 20. gados, ar sava varoņa muti pauda: "Es to vienmēr esmu teicis un teikšu, ka latvietis ir latvieša velns... (..) Aiztieciet jūs kādu leiti, čigānu vai poli – visur redzēsiet to pašu skatu: viņa tautas brāļi steigsies bez kavēšanās tam palīgā. Bet paskatieties tad, cik kur aiztiek kādu mūsu cilvēku un dara tam pāri – neviens no latviešiem nekustinās ne pirksta, lai tam palīdzētu, nomaļus stāvēdami, tie tikai klusām priecāsies un ņirgāsies, dažs pat vēl uzsauks: "Dod tam pagānam! Ko tam vajag!"" Cik precīzs latvieša raksturojums, vai ne? Bet apgaismotājs Garlībs Merķelis gluži kā mūsdienās ielūkojies, par latviešiem teikdams: "Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārējā latviešu tautas pazīme. (..)Vienīgais līdzeklis, kā aizmirst savu postu – žūpošana."
Kas atzīst savus sliktumus, tam labums atnāk divkārt. Tas jāatceras arī nākamgad. Tad piepildīsies Teodora Zeiferta teiktais: "Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi [latvieši] palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs – ļaunu." Jānovēl pašiem sev, lai mēs nebūtu latvieši tikai Jāņos vai dziesmu svētkos, bet vienmēr. Lai mēs nebūtu citi latvieši, bet tādi, kas ar prieku un lepnumu darītu tāpat kā Krišjānis Valdemārs, kurš, studēdams Tērbatā, pie savas istabiņas durvīm pielika uzrakstu: LATVIETIS.