"Kam pieder šis datortomogrāfs? To jau visi zina! Un vispār – kāda ir tēma, par kuru rakstīsiet?" laipni, tomēr ar tik tikko pamanāmu aizkaitinājumu jautā Evija Mirzojana, SIA Vizuālā diagnostika izpilddirektore.
Protams, raksta tēma nav gluži par datortomogrāfu izmantošanas iespējām, taču ar šo ierīci saskāros gluži nejauši, kā mēdz teikt, tumsā uzskrēju virsū. Taču tumsa noteikti nevaldīja tad, kad bijušais veselības ministrs Ivars Eglītis ar vieglu pildspalvas vēzienu no dzīvotāju saraksta izsvītroja daudzu Latvijas reģionu slimnīcas, bez kurām lielāko daļu turienes iedzīvotāju sagaida neizbēgama, toties ātra nāve.
Ploriņa projekti dzīvo un... neuzvar
Kāds medicīnai tuvu stāvošs cilvēks uzzīmēja shēmu: Vidzemes reģiona centrā atrodas Madonas slimnīca, mazliet uz austrumiem – Gulbenes slimnīca, kādu sprīdi uz dienvidiem – Balvu slimnīca, savukārt tālāk uz austrumiem, pie Krievijas robežas – Alūksnes slimnīca. "Pagaidām, neņemot vērā Alūksni un salīdzinot ar tuvākajām slimnīcām, labākie ārsti un labākā medicīniskā tehnika šobrīd ir koncentrēta Madonā," apgalvoja mans informators, "un ikviens pacients, ja vien būs pie pilna prāta, vēlēsies nokļūt Madonas, nevis Gulbenes vai Balvu slimnīcā. Ja izvērtēsim statistiku, diemžēl nāksies secināt, ka nelaimes nezin kādēļ skatās uz Gulbenes slimnīcu. Savukārt Madonā ir ļoti laba reanimācijas nodaļa, tāda pati ir arī Alūksnē."
Taču par reģiona centrālo slimnīcu tiek bīdīta tieši Gulbenes, nevis – kas būtu loģiski – Madonas slimnīca. Pēc līdakas, piedodiet, bijušā ministra Eglīša, pavēles patlaban tiek veidota divu slimnīcu – Gulbenes un Balvu – apvienība, jo tāds veidojums, pirmkārt, taupīšot naudu, otrkārt, tam būšot iespēja tuvāko gadu laikā saņemt Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu jauna slimnīcas korpusa būvēšanai.
Protams, kumšķis nav nekāds milzīgais – stāsta, ka tikai kādi 500 000 naudiņu, taču, liekot kapeiciņu pie kapeiciņas... Informators piebilda, ka šā projekta autors esot Veselības ministrijas valsts sekretārs Armands Ploriņš. Jā, tas pats Ploriņš, kas bija Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas daudzmiljonu vērtās pārcelšanās idejas autors. Izskatās, ka šis spožais projekts tomēr nerealizēsies – jaunā veselības ministre Baiba Rozentāle mediķiem apsolīja, ka slimnīca tomēr paliks Aleksandra augstumos.
Mainot Ministru kabineta noteikumus, maijā tika nosauktas tās slimnīcas, kam, sākot ar šā gada 1. septembri, tiek piešķirts valsts finansējums ārstniecības nodrošināšanai. Šo slimnīcu vidū – tavu brīnumu! – gadījās arī Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienība. "Jā, tā tas ir," laimīgo sagadīšanos apliecina Gulbenes slimnīcas galvenā ārsta vietniece Alda Buša, "novada dome to apstiprinās, un tad viss arī notiks."
Sarksim lepni un pamatoti
Šis lēmums gan neizskatījās pieņemts pēc rūpīgas analīzes, tāpēc loģisks bija jautājums: kāpēc? Kāpēc reģiona centra statuss, līdz ar to finansējums tiek piešķirts divām nebūt ne spēcīgākajām slimnīcām? Kāpēc ne Madonai? Un kāpēc ar profesionāli augstvērtīgā, ar spēcīgu medicīnisko tehniku aprīkotā Alūksnes slimnīca vispār tiek atstāta aiz borta?
Atbilde izrādījās vienkārša: tāpēc, ka Gulbenes slimnīcā atrodas datortomogrāfijas aparāts, kas pieder uzņēmumam Vizuālā diagnostika, kura īpašniece ir bijušā veselības ministra Ivara Eglīša dzīvesbiedre Rūta Eglīte. Tas nozīmē tikai to, ka personīgā biznesa intereses ir gandrīz tikpat svētas kā nacionālās medicīnas nozares intereses, un tik tiešām būtu labi, ja par valsts medicīnas attīstību katrs konkrēti rūpētos ne tikai ministra vai valsts sekretāra, bet arī privātās partnerības līmenī, kā to visiem mēģina iedvest SIA Vizuālā diagnostika īpašniece un viņas laulātais draugs. Protams, gluži pēdējā loma nav bijusi arī partijas piederībai – Gulbenes mērs līdz 6. jūnija vēlēšanām bija tautpartijietis Nikolajs Stepanovs, savukārt Veselības ministrijas slimnīcu izsvītrošanas plāniņš tika pieņemts līdz pašvaldību vēlēšanām.
A. Buša apstiprināja, ka Gulbenes slimnīcā telpas tiešām nomā SIA Vizuālā diagnostika. Taču dīvainā kārtā dr. Buša bija neziņā, kam tā pieder. "Nezinu, tur laikam tikko īpašnieki mainījās," viņa paskaidroja. Ja Gulbenei tāda priekšrocība – datortomogrāfs –, vai Alūksnes slimnīca nav lūgusi uzsēsties uz asīti, tas ir, pievienoties lieliskajai divu slimnīcu aliansei? "Prasījās jau gan," ar lepnumu sirdī paziņoja dr. Buša, "bet kaut kā... pieklusa." Un gulbenieši, lepni būdami, jau nu neies visādiem malēniešiem lūgties – datortomogrāfs tāpat ir gana noslogots, datortomogrāfa kabineta mediķēm darba pietiek, un naudas plūsma arī laba: balstoties uz Ministru kabineta noteikumiem, par parasto izmeklēšanu pacients maksā 10 latu, savukārt par izmeklēšanu, ievadot kontrastvielu, 15 latu.
"Tad jau tagad Gulbenes slimnīca būs pati galvenākā," iekritu valodas pārspīlējumos, telefoniski cildinot nelielās pilsētiņas iespējas kļūt par reģiona lielpilsētu. "Nē, nē, mēs ar Balviem esam uz vienlīdzīgiem pamatiem," gandrīz vai jutu, kā trubas otrā galā aiz lepnuma nosarkst dr. Buša. Taču pagaidām gan nav skaidrs, kā līdz Gulbenes un Balvu apvienībai nokļūs tie slimnieki, kuri būs saslimuši vai guvuši traumas, piemēram, Apē, Alsviķos, Veclaicenē vai Zeltiņos. Tā vietā, lai viņus zibenīgi uzņemtu Alūksnes slimnīcā (bet tā pulksten piecos jau būs aizvērusies uz nakti – kā visas normālas valsts iestādes), vājiniekus vedīs uz attālo Gulbeni. Bail teikt, bet, dodoties tik tālā ceļā, puse slimnieku jau būs pamājuši ardievas uz zemes palicējiem... Vai arī tad turpināsim lepni sarkt par Veselības ministrijas darboņu privātajiem jociņiem?
Cilvēkus pakļaus nāves briesmām
Dīvaini, taču ministrs I. Eglītis burtiski dienu pirms demisijas paspēja no attīstības programmas (māsterplāna) izsvītrot Alūksnes dziedinātavu kā daudzprofilu slimnīcu, kaut gan Alūksnes novadu pēc vēlēšanām sāka vadīt tautpartijietis. Varbūt šī slimnīca ir atpalikusi iestāde bez medicīniskās tehnikas un atbilstoša personāla? Nē, tā vis nav. Alūksnes slimnīcā ir nule iegādāta moderna aparatūra – barokamera, mākslīgā niere, savs DT. Varbūt tur nenotiek operācijas? Notiek, turklāt ļoti nopietnas! Gan stacionāri, gan ambulatori šajā slimnīcā gadā ārstējas ap 38 000 pacientu. Kas tad par vainu? Kāpēc pēdējā mirklī Ivars Eglītis izdomāja, ka Alūksnes slimnīca jāizsvītro, tās vietā ierakstot Gulbenes ārstētavu kā daudzprofilu slimnīcu? Ak, jā, Alūksnes slimnīcā taču nav Vizuālās diagnostikas datortomogrāfa. Tātad – nekāda biznesa.
Taču ārpus eksministra ģimenes biznesa eksistē arī pacienti, kuriem nāksies kulties uz Balvu, Gulbenes vai Valmieras slimnīcu – tālu, līdz pat 100 kilometriem. Faktiski ir tā, ka alūksniešiem vairs neredzēt pirmo medicīnisko palīdzību. Šķiet, arī otro ne – līdz tai daudzi vienkārši nenodzīvos. Tik ciniska valsts attieksme pret slimniekiem vēl nekad nav novērota.
Pamatīgāk laimējies Liepājas puses ļaudīm – tur reģionālās slimnīcas vadība nolēma izīrēt telpas tai pašai SIA Vizuālā diagnostika, un slimnīca – kā smejies! – palika. Taču slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Bārzdiņš toreiz noraidīja šaubas par darījuma caurspīdīgumu: konkurss esot izsludināts 2007. gada maijā, kad veselības ministrs vēl bija Vinets Veldre, turklāt privātā partnerība jau tolaik šķitusi labs risinājums slimnīcas problēmām. Tomēr informācija par šāda veida darījumiem 2007. gadā nekur neparādās. To, ka šāda veida Vizuālās diagnostikas darbība varētu liecināt par ministra I. Eglīša interešu konfliktu – vēl tad, kad viņš bija ministrs –, Eglīšu laulātais pāris noliedz.
Vājāko posmu taisa par galveno
Atgādināsim, ka finansējuma trūkuma dēļ tajās slimnīcās, ar kurām netiks slēgti līgumi par stacionāro palīdzību, ir dāsni atvēlēts ierīkot ambulatoro pakalpojumu punktus vai aprūpes centrus. Taču ir skaidrs: tādi aprūpes centri diez vai kādam būs akūti vajadzīgi, ja nu vienīgi kāds uzņēmīgs biznesmenis varētu bijušajās slimnīcās ierīkot, piemēram, atpūtas namus bijušajiem medicīnas darbiniekiem.
Valsts uzspiestā atpūtā gan vēl negrasās doties Alūksnes slimnīcas galvenā ārste, kardioloģe Maruta Kauliņa. Viņa, tāpat kā citi šīs slimnīcas ārsti un pacienti, ir galīgi sašutusi par ministrijas juceklīgo un bezatbildīgo darbību. "Laikā, kad valstī ne tuvu nav sakārtots NMPD [neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests], lai neatliekamo palīdzību sniegtu tādā pašā līmenī, kā tas notiek patlaban, un lai aizgādātu visus slimniekus uz centru Gulbenē, mums Alūksnes rajonā vajadzētu papildus vismaz trīs NMP brigādes. Esošās mašīnas braukās tikai kā takši, un lauku cilvēki tiks pakļauti nāves briesmām. Un kā var veidot Gulbeni par centru, ja tur nav traumatologa, kardiologa, ja tur ir tikai viena operāciju zāle? Toties tur ir datortomogrāfija. Tas ir neloģiski, ka vājāko posmu taisa par galveno. Mūsu slimnīcas ārsti – visi kā viens – pateica, ka uz Gulbenes un Balvu apvienību strādāt neies. Speciālistu Gulbenē nebūs, tas nozīmē, ka tik un tā slimniekus vedīs uz Madonu. Neviens nav parēķinājis, kā padārdzināsies šie pakalpojumi."
M. Kauliņa nekādi nevarēja saprast, kāpēc tagad jāiznīcina tā infrastruktūra, kas jau strādāja. Tiešām – cik pazīstams atzinums! To pašu varēja teikt par ātrās palīdzības likvidēšanu, lai uz drupām mēģinātu veidot kaut ko ne īpaši saprotamu – jauno NMP dienestu. "Tad, kad mums atņēma finansējumu un mums nācās atlaist cilvēkus, lai veiktu reformas, atbrauca NMPD vadītāja Renāte Pupele," atceras dr. Kauliņa, "un runa šajā sanāksmē nebija par to, kā izdarīt tā, lai cilvēkiem būtu labāk! Runa bija tikai par naudas atņemšanu, par to, kādā veidā pašvaldībai, kas ielikusi lielus līdzekļus ātrās palīdzības izveidošanā, visu varētu atņemt: pašvaldība taču iepirka medicīniskās mašīnas, aparatūru, par savu naudu apmācīja darbiniekus – tagad tai viss jāatņem un jāatdod valstij, jo tā vajag! Un nevienam nav domas par medicīnas ilgtermiņa attīstību. Nevienam! Vienīgais plāniņš ir tāds: tā kā paši esat vainīgi, ka saslimāt, paši arī ārstējieties! Aklā zarna iekaisusi? Grieziet pats ārā!"