Piķamice uz konservatīvās tortītes
«Tas būtu kompromiss ar noziedzniekiem, kuri sponsorē partijas,» paskaidroja Jaunās konservatīvās partijas vadonis Jānis Bordāns, oponēdams pieņēmumam, ka partiju finansēšanas palielināšanu varētu atlikt uz vēlāku laiku. Pilnīgi pareizi! Ar bandītiem nav ko rokoties.
Viņiem labdienu nekad nav padevis arī ņiprais ģimnāzists, mutisko lozungu meistars Krišjānis Feldmans, kurš TV24 raidījumā Preses klubs savulaik raportēja: «Ņemot vērā to, ka mēs neesam atkarīgi no kaut kādiem sponsoriem, mēs varam atļauties runāt patiesību. (..) Un es varu iet pa ielu. Un man neviens nevarēs pateikt, ka es esmu melis. Un to arī nevienam jauno konservatīvo līderim nevarēs pateikt. Arī Jānim Bordānam, Jutai Strīķei un visiem pārējiem. Un tā ir mūsu spēcīgā kārts.»
Lai nevienam nebūtu šaubu par jaunkonservatoru svētumu, morālisko tīrību un iedalīto «spēcīgo kāršu» maisījumu, paskatīsimies, ko Bordāna kungs pieskaitījis noziedzniekiem un no kā, citējot Feldmanu, jaunkonservatori «nav atkarīgi». To mums atklās KNAB lappusītes. Šogad martā JKP saņēmusi no Ginta Dandzberga 21 500 eiro, tikpat ziedots arī pērn. Pagājšgad septembrī JKP saņēma ziedojumu 10 000 eiro apmērā no Paula Dandzberga, šogad - 10 000 eiro no viņa brāļa Marta Dandzberga. Šogad 10 000 eiro ziedojis Pēteris Aloizs Ragaušs, saņemti 5000 eiro no Gunta Kronberga, 4000 eiro - no Ārijas Kukules utt., u.t.jpr. Nez vai šie cilvēki jau ir piezvanījuši bezkompromisu tiesiskuma trubadūram Bordānam, lai konkretizētu: ir vai nav viņi noziedznieki, ziedodami naudu šim politpulciņam? Nu, vismaz «kaut kādi sponsori», Feldmana leksikā izsakoties?
Liksim mierā vientiešus, kuri notic apgalvojumiem, ka neesošu ideoloģiju un tukšu plātīzeru piebarošana var radīt izcilus rezultātus. Tāpat kā ikvienam mazam tārpiņam, dzejnieka vārdiem runājot, gribas papriecāties, arī viena sasaukuma politpulciņiem pirms sairšanas un uzsūkšanās gribas dabūt to naudiņu, kas guļ jūras dibinā. Un šī naudiņa pat vismelīgāko un tizlāko bābieti var vismaz uz kādu laiku pārvērst par Bārbiju. Vienmēr taču jācer uz bērnišķīgas naivitātes pārņemtiem vēlētājiem, kuri notic katram Bārbijas šļupstam. Tāpēc jau vajadzīgs finansējums no valsts, jo diez vai tādi jaunkonservatori vairs ko dabūs no «noziedzniekiem» - pat biezākās ādas īpašnieks varētu uzmest lūpu uz sētas, dzirdot, kādam sabiedrības slānim viņu pieskaita pats tieslietu ministrs...
Tiktāl viss jauki: Saeima finansiāli ieinteresētā vienprātībā nodeva izskatīšanai komisijām grozījumus likumam par politisko partiju finansēšanu. Bet, kā par nelaimi, pie frakcijām nepiederošā Jūlija Stepaņenko uzlika piķamici smuki iecerētajai konservatoru tortītei. Viņa uzrakstīja vēstulīti Bordānam, un to parakstīja arī deputāti Didzis Šmits, Aldis Gobzems, Karina Sprūde un Linda Liepiņa. Vēstulē bija jautājumi par to, kas ticis runāts par tēmu - partiju finansēšana - veselās divās Tieslietu ministrijas organizētās sanāksmēs; kas piedalījies; kādi bija viedokļi un kur atrodami sapulču protokoli? Likumprojekts, izrādās, neoficiāli (!) sūtīts uz KNAB un FM. Kāpēc neoficiāli? Ko atbildēja KNAB un FM? Vai ir lietderīgi steidzamā kārtā pieņemt likuma grozījumus, neizstrādājot MK noteikumus par valsts budžeta finansējuma izlietojuma mērķiem? Vai tā nav budžeta līdzekļu izšķērdēšana?
Uz šo nepatīkamo vēstulīti Bordānam būs jāatbild. Bet kur palika viņa solītā iedzīvotāju pārliecināšana, ka finansējums partijām vajadzīgs tā, ka acīs cērtas? Feldmans teica, ka bordānisti var atļauties runāt patiesību. Patiesību, kas ir sakasāma tikai sīki melīgajos tekstiņos, ko sacer uzticamais mitro salvetīšu pienesējs Feldmans - rociņas taču jānoslauka, pirms tikties ar sponsoriem, kuri vēl nav paguvuši aizbēgt?
Bet partijniekiem viss pie elkoņa, jo nauda ir vajadzīga. Viņi nedomā, ka tas ir amorāli: privātus ziedojumus aizstāt ar piespiedu nodokli, ko izvilks no mūsu kabatām. Šobrīd tiek veidots politisks kartelis (faktiski jau ir izveidots) ar nolūku radīt tādu varas monopolu, kas neļautu attīstīties nevienai jaunai politiskajai iniciatīvai un padarītu sabiedrisko vidi vēl depresīvāku, nekā tā ir tagad. Bezkompromisu plātīzeri īsteno savus plāniņus, un neviena «koalīcijas» partija nespēj neko iebilst. Vienīgā drosmīgā izrādās ārpuspartiju Jūlija Stepaņenko. Toties konservatoru «spēcīgā kārts» ir partiju politiskā impotence. Kur nu katrs rod iedvesmu...