Valstsvīrs un diedelnieki

... Saeimas sēžu zāles durvis plaši atvērās, un pa tām, valdot dziļam klusumam, ienāca stalts, sirms vīrs. Prezidijs sastinga, atkritušos žokļus pat nemēģinādams ielikt atpakaļ eņģēs. Parlamentārieši acumirklī pārtrauca zemgalda kāršu spēles, desiņu cepšanu pēdējā rindā, jogas nodarbības zāles viducī un aņuku konkursu, kas jau bija teju fināla stadijā. Pamodās pat Bondara kungs, jo viņam virsū uzkrita kartona Juraša kungs – acīmredzot caurvēja iespaidā. Annajuta histēriski iekliedzās un sāka vicināt savu mauzeri. Visi pazina sirmo vīru: tas bija Kārlis Ulmanis. Viņš uzkāpa augstajā un svarīgajā Saeimas tribīnē un pateica to, kas ir jāsaka: «Jūs visi esat brīvi. Jūs, politisko tukšinieku bars, jūs, diedelnieki un alkatīgie ierāvēji. Jūs esat apkaunojuši valsti un tās pilsoņus. Ejiet prom un nenāciet vairs nekad atpakaļ. Es atlaižu šo Saeimu.»

Tas būtu pelnīti un loģiski. Pēc 10. oktobra Saeimas sēdes, kurā skatīja ZZS rosinājumu par izglītības ministres Šuplinskas (JKP) demisiju, izplēnēja pēdējās ilūzijas par šo «koalīciju»: par demisiju nobalsoja ZZS un Saskaņa, savukārt pret - visas «koalīcijas» partijas. Kaut arī ikviens dzirdēja ministres augstprātīgos, uz tēmu neattiecināmos un līdz ar to nekompetentos tekstus, kuros nebija ne miņas no situācijas analīzes vai, nedod, die’s, nožēlas atblāzmas, sak, varbūt tomēr nevajadzēja apmelot un pazemot Universitāti, tik un tā visi kā viens atkal pakļāvās bordānistu šantāžai un viņu piedāvātajam «veikalam» - mēs atbalstām jūsu izvēlēto fuktuka priekšnieci, savukārt jūs ļaujat mums līdz galam noēst Indriķi Muižnieku.

Var saprast Bordāna un Šuplinskas āžveidīgo iecirtību (sava «taisnība» jāpierāda ar visiem līdzekļiem!), bet grūti izskaidrot Ministru prezidenta Kariņa (JV) galertīgi gļēvo uzvedību: nesen viņš sabiedriskajā radio pauda, ka «valdības lēmums Muižnieka jautājumā nav bijis pareizs, tad tas būtu jāatzīst, iespējams, būtu jāpārtrauc tiesāšanās un varētu Muižnieku apstiprināt LU rektora amatā», bet jau piektdien uzzinājām, ka valdība tomēr nolēmusi pārsūdzēt tai nelabvēlīgo lēmumu LU rektora Muižnieka jautājumā, un to atbalstījis arī premjers. Un, protams, «virkne ministru» - kaut arī tiesa bija atzinusi Šuplinskas spriedumus par aplamiem... Bet valdības sēdes laikā Kariņš saņēmās neticamu drosmi un atgādināja ministrei nenovirzīties no galvenā mērķa - no izglītības pārvaldības modeļa maiņas... Eh, pie elkoņa tās modeļu maiņas, galvenais, ka pārsūdzības dokumentus Šuplinska plāno iesniegt tiesā šodien, 14. oktobrī.

Un tomēr gribējās, kā mēdz teikt, vēl rītu sveikt. Uz nervu pamata pirms MK viedā lēmuma pārsūdzēt tiesas spriedumu nosūtīju uz Ministru kabinetu dažus jautājumus: vai un kā Kariņš gatavojas apturēt Šuplinskas kultivēto bezjēdzību; kurš apmaksās tiesāšanos, ja tāda notiks; kāda, Kariņaprāt, ir JKP ietekme uz koalīcijas stabilitāti un vai JKP destrukciju var dēvēt par šantāžu. Sandris Sabajevs, Kariņa runasvīrs, atbildēja, ka MK ir pilnvarojis IZM pārstāvēt valdību šajā (Muižnieka - E. V.) jautājumā, «līdz ar to jautājumi, kas skar tiesāšanos un ar to saistītās izmaksas, ir adresējami IZM». Tā kā IZM neatbild uz nepatīkamiem jautājumiem, paredzu, ka izmaksas netiks publiskotas. Vienlaikus Sabajeva kungs informēja, ka «Ministru prezidents ir saņēmis Muižnieka priekšlikumu par mierizlīgumu, ko ar rezolūciju ir uzdevis izvērtēt izglītības un zinātnes ministrei». Izskatās, ka ministres kundze pat nav pamanījusi tādu priekšlikumu... Savukārt par JKP destrukciju Krišjāņa Kariņa apstiprinātā atbilde bija apburoši tukša: «JKP ir viens no pieciem valdību veidojošiem sadarbības partneriem. Valdības stabilitāte ir atkarīga no visu sadarbības partneru vēlmes vienoties kopīgam darbam. Šajā ziņā valdības stabilitāte ir tādi pati, kāda tā bija tās apstiprināšanas dienā.»

Šodien nevērtēsim citas MK un Saeimas bezkaunīgās rebes, tās pataupīsim citai reizei. Vēlāk runāsim gan par dāsno finansējumu politpulciņiem, gan par «noziedzniekiem, kuri sponsorē partijas», gan par algu paaugstinājumu deputātiem un ministriem - laikā, kad skolotājiem nauda neatrodas. Bet viena sāpe paliek: nav neviena valstsvīra, kurš padzītu visu to diedelnieku varzu, kas sēž abos augstajos namos - Saeimā un Ministru kabinetā.