«Es šeit jūtos vislabāk,» teic Kristaps Rūķītis, dzīvnieku kapu Citi medību lauki saimnieks, «šeit ir miers un klusums, šeit ir gaiša aura. Esmu pļavā, mežā... pasaulē. Es kopju celiņus, pļauju zāli, novācu vecos ziedus un izdegušos sveču trauciņus. Esmu starp dzīvnieku dvēselēm. Un tās ir tīras. Neviens suns nav sācis karu, neviens kaķis nav kādu ļautiņu mantkārīgi apzadzis vai kādam nodarījis pāri, savtīgu nodomu dzīts. Dzīvnieki izdara tikai to, ko viņiem liek instinkts. Jo dzīvnieki ir viedi.»
Svētdien ir dzīvnieku piemiņas diena, to atzīmēs arī Citos medību laukos, kam šogad jau 15. gadskārta, - šis mežaparks ir atzīts par skaistākajiem dzīvnieku kapiem Eiropā. Kapiņos guļ ap 10 000 dzīvnieciņu, tostarp aptuveni trim tūkstošiem mīļdzīvnieku ir individuālās kapavietas. Piemiņas dienu atzīmēs visā pasaulē - atzīmēs tie, kuri saprot, ka dzīvnieki ir cilvēka svarīgākā daļa. Cilvēcības svarīgākā daļa. Dzīvnieki kā būtnes, kas pilnībā ir atkarīgas no mūsu žēlsirdības, atbildības, sirsnības. Jau dzirdu pārmetumus: ko jūs ar tiem dzīvniekiem ņematies, palīdziet labāk cilvēkiem - bērniem, grūtdieņiem, vecīšiem. Pirmām kārtām viens otram netraucē - var palīdzēt visiem. Un daudzi tā dara. Arī es tā daru.
Bet šodien iestāšos par dzīvniekiem, ne par cilvēkiem. Kāpēc? Kaut kur interneta dzīlēs savulaik izlasīju aptuveni šādu tekstu. Kad jūs sēdēsiet šaurā, tumšā būrī uz savu fekāliju kaudzes, kad jums nedos ne ēst, ne dzert, kad uz jums testēs kosmētiku un zāles, kad jums, dzīvam esot, vilks nost ādu, lai dāmītes varētu ietērpties līķādās, kad jūs dzīvu vārīs eļļā, kad jūs miskastēs meklēsiet pārtiku, kad jūs salsiet nost, jo vienīgais jūsu apģērbs būs tikai āda un mati, kad jūs mocīs un dauzīs, lai jūs cirkā rādītu stulbus trikus par prieku aprobežotai publikai, kad jūs pāros ar nolūku pēc tam pārdot jūsu bērnus, kad uz jūsu būra durtiņām būs uzraksts ar datumu, kurā jūs plāno iemidzināt, jo patversmē vairs nav brīvu vietu, - tad es un mani domubiedri iesim jūs glābt.
Ciniski, bet patiesi. Tas, kā daudzi cilvēki izturas pret dzīvniekiem, nav pieklājīgi aprakstāms. Vai cilvēki mainās, paliek iejūtīgāki? «Nedomāju vis,» teic Kristaps Rūķītis, «par to liecina kaut vai tas, ka ik mēnesi mūsu kapos tiek ierīkotas tikai desmit jaunas kapavietas. Tikai! Protams, ir pierakšanas jau pie esošajiem mīluļiem. Bet kur tad paliek tie dzīvnieku simti un tūkstoši, kuri nomirst dzīvokļos un mājās? Viņus izmet miskastēs? Aprok sētmalēs?» Lieki teikt, ka attieksme gan pret dzīvu, gan pret mirušu mīļdzīvnieku ir vienlīdz svarīga. Ar cieņu apbedīt - vai tad tas ir maznozīmīgi? Šī attieksme, iespējams, «izstāsta» par mums daudz vairāk nekā tas, ko redzam ikdienā - daudz vairāk nekā mūsu dzīvokļi, automašīnas, apģērbs un pārējās lietas ar spožo labas dzīves lakojumu. «Tas ir kultūras jautājums - kā mēs izturamies pret dzīvniekiem,» turpina Kristaps. Jāpiekrīt. Mūsu sabiedrības lielas daļas baisā nekultūra izpaužas ne tikai necieņā pret mirušajām, bet arī dzīvajām radībām: šogad - kā nevienu citu gadu - ir milzīgs birums nevienam nevajadzīgu, nelaimīgu kaķēnu un kucēnu, kurus bezatbildīgie «saimnieki» ir gatavi atdot «labās rokās». Bet roku nav tik daudz, un mazuļi tiek vienkārši izmesti. Vienmēr esmu domājusi: kā šie necilvēki pēc tam guļ, ēd un, piedodiet, kakā - pēc tam, kad ir «veiksmīgi» atdevuši dzīvas būtnes lēnai nāvei? Vai jūs, mazu bērnu slepkavas, nekad neesat dzirdējuši par dzīvnieku sterilizāciju?
Lai nav tikai bezspēcīgs žēlums, jāpasaka paldies tiem cilvēkiem, kuri darbos iestājas par dzīvnieku tiesībām uz dzīvību: paldies Andrai Tomasei, Lindai Novickai, Ilzei Džonsonei, Martai Ringai, Zandai Bērziņai Radziņai, Lato Lapsam, Solvitai Vībai... Piedodiet, kurus nenosaucu, un baidos, ka daudzus nenosaucu. Mēs visi kopā esam viņu balss - to, kuri paši nespēj neko pateikt. Šeit, Latvijā, un ārpus tās. Nomocīto un pamesto mājdzīvnieku balss. Līdz nāvei nostrādināto ēzelīšu balss Nepālā. Izpriecu medībās nogalināto lapsu balss Lielbritānijā. Sacirsto roņu balss Kanādā un Islandē. Noslepkavoto vaļu balss Norvēģijā. Nodurto buļļu balss Spānijas korridā. Un tūkstošu iznīcināto un vēl dzīvo dzīvnieku balsis, kas nepieciešamas kā pretstats cilvēku vairuma vienaldzībai. Ja šīs balsis apklusīs, arī cilvēks, šis neradības kronis, pārstās eksistēt. Un varbūt tas būs pareizi.
