Vai Laimai kāds pateica?

 
©F64 Photo Agency

Būšu galēji nepopulāra (dažās aprindās): man patīk krievu filmas (daudzas), patīk krievu mūzika (tikai ne popsa), patīk literatūra (kvalitatīva!) un aktieri (viņu dabiskums). Tas ir kultūras uztveres, gaumes, audzināšanas un attieksmes jautājums. Turklāt es nerunāju par tiem kultūras nesējiem, kuri ir tikai «kultūras» nesēji – aktuālās konjunktūras vai neizglītotības dubļos iestigušie vai politvadoņu apjūsmošanā aizņemtie.

Runāju tikai par kultūru tās augstākajā izpratnē - bez nule pieminēto baktēriju uzsējumiem, bez saulespuķu sēklu žļembātāju pārrobežu augstprātības.

Tāpēc manu vislielāko interesi un klausītājas atbalstu sestdien guva uz Jūrmalu atbraukusī Krievijas rokzvaigzne Diāna Arbeņina kopā ar grupu Nočnije snaiperi (Nakts snaiperi - krievu val.), kuri uzstājās ikgadējos Kauguru svētkos, kas notiek 31. augustā. Neesmu mūzikas kritiķe, taču spēju atšķirt kvalitatīvu mūziku no nekvalitatīvas. Un Arbeņinas dziedājumā viss bija roķīgi perfekts: stāja, komunikācija ar publiku, melodija un dziesmu vārdi, savā dziļumā visai pārsteidzoši, bez stulbībām «es tevi mīlu, tu mani ignorē». Ne par naga tiesu neatpalika pārējie mūziķi - Arbeņinu pavadošie Nakts snaiperi. Neslēpšu - man bija (un ir) interesanti vērot talantīgu cilvēku prasmi paņemt klausītājus (skatītājus) - lai arī kur viņi atrastos: pilsētas svētkos, pie televizoru ekrāniem, kino vai drāmas teātros, jebkur. Un šajos gadījumos ir vienalga, kādā valodā šie talantīgie cilvēki dzied (runā, glezno, raksta, izskaidro jūtas etc.). Viņi rada mākslu, kas ir saprotama arī bez valodas. Bet tajā pašā laikā - viņi ir dziļi nacionāli, un tas ir pats svarīgākais patiesā mākslā.

Man nav zināmi Arbeņinas politiskie uzskati, un diez vai es viņu intervēšu par Krievijas opozicionāru cīņu pret asiņaino prezidentpunduri, kas tur valda jau gandrīz divdesmit gadus. Un tomēr Arbeņina zināja, uz kurieni viņa ir atbraukusi (par to liecināja rokzvaigznes komentāri starp dziesmām), un viņa nemēģināja jelkādā veidā koķetēt ar vietējiem krievvalodīgajiem, kuru Kauguros (Jūrmalas guļamrajons) ir aptuveni 60% no visiem šā rajona iedzīvotājiem. Savukārt šī paša koncerta otrā viešņa - mūsu tautiete Laima Vaikule - acīmredzami nesaprata, kur nokļuvusi. Un tas jau ir pavisam cits stāsts.

Līdz šim domāju, ka arī Kauguri kā Jūrmalas daļa atrodas Latvijā. Sestdien, 31. augustā, sapratu: man un daudziem citiem tika mēģināts iestāstīt, ka tā ir kļūda. Uz Kauguru svētku skatuves uznāca latviešu dīva Laima Vaikule un skaidrā krievu valodā uzrunāja klātesošos: «Dobrij večer, dorogije druzja!» (Labvakar, dārgie draugi! - krievu val.) Domāju, tūlīt šo tekstu viņa pārtulkos arī latviski. Nekā nebija! Laima turpināja krieviski, turpināja visu savu uzstāšanās laiku, vien pāris dziesmās pa diviem pantiņiem mūsu zvaigzne atļāvās arī latviešu mēlē padainot. Paldies par nokāpšanu līdz nacionālo aborigēnu līmenim, apžēlojās tomēr...

Vai Laimai kāds bija pateicis, uz kurieni viņa atbraukusi? Es saprotu, ilgstoši dzīvojot Krievijā, var aizmirst, kur esi dzimis, var sajaukt ne tikai debess puses, bet arī valstis, uz kurām gadās aizceļot ar koncertiem. Varbūt koncerta organizatori tomēr varēja atgādināt mūsu jaukajai tautietei, ka viņa atbraukusi uz Latviju un ka Jūrmalas pilsētas daļā - Kauguros - dzīvo ne tikai krievi, bet arī latvieši? Daudzi no viņiem aizvainojumā par šādu attieksmi vienkārši pameta koncertu - tā notika arī ar jūrmalnieci Mudīti, kura pēc tam piezvanīja uz Neatkarīgās redakciju - neizpratnē par mākslinieces «vājo atmiņu».

Esmu tālu no tā, lai sāktu cīnīties pret kādu valodu: allaž esmu teikusi, ka jebkuras valodas zināšana ir bagātība un neviena valoda pati par sevi nav nedz vainīga, nedz nicināma. Ir tikai daži nosacījumi, lai situācija ar valodas lietojumu nenonāktu cūciskā un aizvainojošā etniskā konflikta miskastē. Svarīgākais: šeit ir Latvija, un šeit valda latviešu valoda - valsts valoda, un nevienam latvietim nav jālūdzas, lai citu valodu nesēji cienītu mūsu valsts galveno valodu. Tā vienkārši ir jāciena, un viss. Protams, tā ir ideālā situācija. Tā kā līdz tai vēl tālu, mēs varētu sākt ar pamatiem: sāksim cienīt paši savu valodu un sevi. Un, lūdzu, kāds pasakiet to Laimai.

 

Abonē