Ilgi domāju: kas TV šovu "Cīņas klubs" padara par visai garlaicīgu padarīšanu?
Pārdomu rezultāts bija pārsteidzošs: abi tiesneši. Visādi citādi jaukajiem soģiem ir dīvains paradums — lēkāt no vienas grāvja malas uz otru. It kā jau lēkāšana varētu būt visai atraktīva padarīšana, bet laikam ne šajā gadījumā... Taču — par visu pēc kārtas.
Kritikas krusa
"Cīņas klubā" nav cīņas. Ja par cīņu dēvē skatītāju balsošanu, tad tā ir tāda vārga cīņas imitācija. Nu, nav spriedzes vai argumentu karstuma, kāds bija jaušams tajā pašā daudzu aplamātajā un slavētajā "Zvaigžņu lietū". Bet laikam jau naudas trūkums dara savu slikto darbiņu arī televīzijā, un sarīkot "Cīņas klubu" ir daudz lētāk nekā "Zvaigžņu lietu".
Tie, kas "Cīņas klubā" sacenšas, ir vairāk vai mazāk aprobēti dziedātāji, kuri cenšas parādīt ko jaunu un netradicionālu savā dziedājumā. Pagājušajā reizē, manuprāt, spoži uzstājās Ozols — taču ne ar savu, bet gan ar SPB dziesmu, turklāt Ozola izpildījumā SPB gabals bija daudz kolorītāks par pašu autoru sniegumu. Zēnu vokālā grupa "Cosmos" bija tieši tikpat laba kā pārējās reizes, un viņu filigrānais izpildījuma mirdzums jau ir palicis tik perfekts, ka vairs nav kam piesieties, un tāpēc šāda perfekcija jau sāk mazliet kaitināt. Jauniņā Ginta Ēķe gan bija kā svaigi spiesta greipfrūta sula: rūgtena un pikanta vienlaikus. Interesanta! Tāpēc prieks, ka finālā izvirzījās tieši viņa, nevis "Cosmos", kam uzvaru un slavinājumu ir pārpārēm. Taču uzvarai finālā Gintai pietrūka pārliecības pašai par sevi. Bet — kā mēdz teikt: viņai viss vēl priekšā.
Jā, par tiesnešiem un grāvjiem. Pirmajā raidījumā Volfs un Grēviņš bārstīja kritikas krusas graudus tik asi un nesaudzīgi, ka gandrīz vai nepalika neskarta miesas gabaliņa. Trešajā raidījumā abi soģi savukārt izplūda komplimentos kā sviesta pikas pannā. Viss nu tik gludeni un glaudeni, ka vai šķērmi ap dūšu sametās. Vai ta" nevar kaut kā pa vidu tam vērtējumu ceļam turēties?
Spalvu spodrināšana
Sakrita uz nerviem "Jaunā laika" cirks, kas laiku pa laikam atkārtojas vienās un tajās pašas skaņās, proti, nestrādāsim, jo mums nepatīk darbu vadītājs. Kādā no rīta ziņu raidījumiem "jaunlaiciete" Solvita Āboltiņa dusmīgi atgaiņājās no idejas strādāt valdībā, ja to vada Ivars Godmanis. Nestrādās, un caur" tā balle! Tagad vairs nevaru lāga atminēties, cik reizes šī situācija jau atkārtojusies, kad "jaunie laiki" laužas kā vecas meitas, bet tak labi zināms, ka tie precinieki aizies tāpat kā atnākuši, turklāt viena no reizēm būs arī pēdējā, un drīz tādus "jaunos laikus" atcerēsies vienīgi saistībā ar dažu pastulbu ministru izdarībām.
Izskatās, ka "jaunlaiciešu" eksistences moto ir sauklis: vislabākā priekšvēlēšanu aģitācija ir nedarīt neko. Un tad jau būs arī, tā sacīt, reitingi. Ja kādam vajag smērēties, lai smērējas tas pats Godmaņpapus, kurš tad vairs par viņu balsos! Bet Godmanis, ja tā rūpīgi padomā, ir vienīgais, kurš patlaban spēj vilkt to nepateicīgo mēslu vezumu, ko sauc par krīzes ekonomiku. Vīzdegunīgie "jaunlaicieši" diez vai varēs nosaukt vēl kādu ļautiņu, kurš to darītu veiksmīgāk par Godmani, — ar visu to, ka viņš ir ass, neiecietīgs, neprot uzklausīt citu viedokli, ir paštaisns un ne vienmēr korekts. Ak, jā, "jaunlaiki" sola jaunus laikus ar premjera amata kandidātes Ingūnas Sudrabas atnākšanu. Bet šis aicinājums drīzāk izskatās pēc pašu "jaunlaiciešu" spalvu spodrināšanas, nevis pēc rūpēm par valsti.
Eirobriseles labumi
Labi, ka tālrādē bija redzams, kā lauksaimnieki izsaka savu viedokli. Kaut arī atbildīgi valdības vīri apgalvo, ka lauksaimnieciskā ražošana Latvijā aizņem tikai kādus tur trīs vai četrus procentus no visas dižražošanas apjoma, arī aiz šiem mazajiem procentiem stāv konkrēti cilvēki un viņu ģimenes, cilvēki, kas ņēmuši lielus kredītus, lai attīstītu ražošanu, nevis lai savai biezajai izklaidei pirktu dārgus auto. Lūk, kam vajag palīdzēt un dot naudu no lielā aizņēmuma — lauksaimniekiem.
Kāda lauku sieva stāstīja, ka viņdien stāvējusi blakus piena dzesēšanas baseinam un teju vai raudājusi: kur likt 600 litrus piena, kas te mirdz savā garšīgajā baltumā?! Liet ārā? Atdot cūkām? Ko darīt, ja govis jāslauc atkal, bet piena pārstrādes rūpnīcas neņem pretim jau izslaukto pienu? Vai šeit tiešām nav jāraud?
Bet kur tu ar raudāšanu tiksi, ja gandrīz visa mūsu rūpniecība jau iznīcināta, jo esam gribējuši būt, kā mēdz teikt, svētāki par pašu Romas pāvestu: ja jau Eirobrisele pavēl, tad viss jālikvidē tā — līdz ar sakni. Nost ar zivīm, cukuru un pienu! Mēs visus šos labumus pirksim no Eirobriseles.
Atklāti sakot, pretīga ir šāda līšana eirobirokrātu pēcpusē. Nav saprotams, kāpēc latvietis nespēj attīstīt sevī tās lepnuma druskas, kas viņam palikušas no aizlaikiem? Vai teiksmas par Saules kauju ir tikai izdomājumi? Varbūt latvietis nekad nav bijis lepns un neatkarīgs? Kas to lai zina. Patlaban latviskumu parāda vien tie četri procenti lauksaimnieku, kuriem eiropeiskā netaisnība ir piegriezusies līdz traktora jumtam.
Skaistā deja
Ja nu bija kas skaists tālrādē, tad tā bija jaunievēlētā ASV prezidenta Baraka Obamas un viņa sievas Mišelas pirmā deja pēc prezidenta zvēresta nodošanas. Viņu abu mulsums un prieks par panākumiem nespēja paslēpt to patieso mīlestību, kas valda starp viņiem. Tas bija īsts "american dream" — visu cerību piepildījums.
Un man kā amerikāņu šova televīzijas klātbūtnes dalībniecei (un prezidenta vēlēšanas ir viens liels šovs) arī bija sajūta, ka sapnis piepildīsies un viss būs labi, — ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Bet, ja nopietni, gribas ticēt, ka labo un cerīgo Obamas darbu sākums kaut kādā veidā — kaut vai attālināti — atbalsosies arī Latvijā.