Latviešu zeme Aglona
 
©F64

«Interesanti, vai kāds deputāta kandidāts devās svētceļojumā uz Aglonu?» – pirms dažām dienām, runājot par politiskajām aktualitātēm, pajautāja kāds mans draugs.

Ja arī būtu devies, tad jau sen visi sociālie tīkli būtu pilni ar bildītēm «es un nogurušie svētceļnieki, kas balsos par mani», «es un mana pieticīgā maltīte», «es un lietusmētelis»,«es un manas partijas logo» utt. Par laimi, nevienu tādu foto neesmu manījusi: acīmredzot Saeimas deputātu kandidātiem tik daudz saprašanas vēl ir palicis, lai vismaz šo pakāpienu - Aglonas svētceļojumu - neizmantotu priekšvēlēšanu kampaņā.

Reizēm gribas, lai visa Latvija iet svētceļojumā uz Aglonu, lai visa Latvija kaut uz mirkli pārtop par Aglonu

Taču neiešana svētceļojumā neatceļ grēku nožēlas nepieciešamību, tāpat arī neviens pagaidām nav piedāvājis iegādāties indulgenci nākamības grēku automātiskai dzēšanai. Tas, ka valdošie pīlāri ir sastrādājuši steriem grēku, ir skaidrs, un viņu šodienas krokodilasaras par «pieļautajām kļūdām» ir tikai viņu pašu nošņurkušo nēzdodziņu vērtas. 13. Saeimas «jaunie politiķi», kuri cīnīsies par tautas laimi, plauksmi un dāsnu iztikšanu, nebūs baltāki un tīrāki par esošajiem: arī viņi - kā jau labi mācekļi - ātri apgūs gan puspatiesību un melu, gan demagoģijas un solījumu nepildīšanas vērtīgo mākslu. Iespējams, starp visiem simt priekšstāvjiem atradīsies arī daži vientieši, kuri centīsies būt godīgi tautas kalpi. Bet visticamāk, ka laiks un likteņa brāļu aroda prasmes izārstēs arī viņus.

Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki nav vienīgā iespēja politiķiem - esošajiem un topošajiem - izrādīties. Un gan jau šodien, 15. augustā, svētku Galvenajā misē ieraudzīsim dziļu, kristāldzidru pārdomu pārņemtas valdīklu sejas, kuru īpašnieki, kārtīgi celīšus kopā salikuši, rātni sēdēs mises klausītāju pirmajās rindās. Bet varbūt neieraudzīsim. Vismaz gribētos neieraudzīt. Ja ne 15. augustā, tad 24. septembrī nokavējušiem politikāņiem būs sniegta vēl viena iespēja - šajā dienā Latviju apmeklēs Romas pāvests Francisks. Kāpēc gan pirms Saeimas vēlēšanām lieku reizi nepadižoties pāvesta debešķīgajā gaismā? Jā, kā nu ne - ir taču pieņemts politisks lēmums atbalstīt šo pasākumu ar visai nopietnu naudas summu, no kuras liela daļa tiks izmantota Aglonas bazilikas labiekārtošanai, jo pāvesta raideris, izrādās, nav nemaz tik pārmērīgs. Bet kāpēc mums vajadzētu būt pateicīgiem par šādiem vai citādiem politiskajiem lēmumiem, ja finansējums neaug kokos, bet gan tiek iekasēts no tiem, kuri strādā un rada pievienoto vērtību, proti, no mums, nodokļu maksātājiem? Ne jau deputāti vai valdības locekļi rada šo naudu, tāpēc mēs neesam viņiem pateicību parādā. Vienīgais, par ko no sirds var pateikt paldies, ir tas, ka šajā gadījumā nauda netiks izmesta tukšā vējā - kā tas nereti noticis -, bet gan ieguldīta vienā no skaistākajām Latvijas vietām.

Savukārt par to grēku nožēlu... Ja par grēkiem uzskata ne tikai lepnību, slinkumu un negausību, kas daudziem mūsu mīļajiem deputātiem ir gluži kā ieraksti vizītkartē, bet arī tukšas priekšvēlēšanu vāvas, kas robežojas ar personisko stulbumu un vēlētāju uzskatīšanu par idiotiem, tad visiem, kuri kandidē uz tautas priekšstāvju krēsliem, vajadzētu nožēlot grēkus ne tikai nomodā, bet arī miegā. Un uz Aglonu vajadzētu nevis iet - kā to dara normāli svētceļnieki -, bet gan rāpot uz ceļiem. Un pat tad grēki netiktu pilnībā izpirkti.

Cik daudz tukšmuldētāju, ākstu, Latvijas nīdēju un mantkāres aizgrauztu ļautiņu tiks ievēlēts šogad Saeimā, mēs vēl nezinām. Reizēm gribas, lai visa Latvija iet svētceļojumā uz Aglonu, pirms vēlēšanām attīrot prātu, sirdi un dvēseli. Lai visa Latvija kaut uz mirkli pārtop par Aglonu. Kad 1993. gadā Latviju ar savu klātbūtni svētīja Romas pāvests Jānis Pāvils II, viņš atvadoties teica: «Drīz atstāšu latviešu zemi, kas mani uzņēma tik viesmīlīgi. Paturēšu atmiņā - un it īpaši sirdī - to, ko šajās dienās pārdzīvoju kopā ar jums: ticības apliecināšanu Euharistijas svinībās Mežaparkā un Aglonas dievnamā, brālības izjūtu lūgšanas brīžos kopā ar citu kristīgo Baznīcu pārstāvjiem, lielas un kopīgas cerības izpausmi, tikšanos ar kultūras pasauli (..), tikšanos ar bīskapiem un priesteriem, ar garīgo ordeņu brāļiem un māsām, ar semināristiem. Paturēšu savā sirdī arī grūtības, kas nomoka jūsu zemi, un solu lūgt no Dieva jums tālredzību, gudrību un nepieciešamo drosmi tās pārvarēt.»

Tas viss mums ir vajadzīgs arī šodien.