Artura tēvs ir ukrainis, māte – latviete. Arturam ir... bija 25 gadi. Nesen Dņepropetrovskas apgabala Prajdovkas ciemā notika atvadu ceremonija no kaujas uzdevumā bojāgājušā liepājnieka Artura Bessmertnija.
Jaunais cilvēks bija aizgājis karot Ukrainas likumīgo spēku pusē, lai palīdzētu atbrīvot sava tēva dzimteni no krievu okupantiem. Arturs Ukrainā bija uzņemts Labējā sektora brīvprātīgo ukraiņu korpusā, pēc tam turpināja dienestu, parakstot līgumu ar Ukrainas armijas 54. atsevišķo mehanizēto brigādi, vēlāk jau dienējot 72. atsevišķajā mehanizētajā brigādē. Arturs bija snaiperis. Kā stāstīja dienesta biedri, viņš pastāvīgi mācījās, apguva zināšanas un attīstīja militārās prasmes. Liepājas 8. vidusskolas klasesbiedri atceras Arturu kā pašpārliecinātu puisi, taču pēdējos gados notikumi Ukrainā bija pārņēmuši visu viņa būtni.
Pareizāk būtu pieturēties pie aicinājuma, kas bija tik aktuāls Maidana dienās - Par mūsu un jūsu brīvību!
Vairāk par ziņu virsrakstiem un īsiem kara notikuma aprakstiem mēs nezinām. Vēl zinām tikai to, ka Artura ģimenes valoda bija latviešu, un viņa mamma, iespējams, pat vēl nezina par sava dēla aiziešanu mūžībā. «Labsirdīgs, gudrs un atvērts,» - tā dienesta biedri raksturoja Arturu. Viņam mājās palika mazs dēliņš, un cerams, ka puika augs tāds pats kā viņa tēvs - dzimteni mīlošs.
Tādus cilvēkus vajadzētu ar godu pieminēt. Taču mūsu valsts oficiālā attieksme ir cita. Jau ap 2015. gadu bija skaidrs, ka ir cilvēki, kuri dodas karot uz Ukrainu - gan likumīgo spēku, gan krievu teroristu pusē. Tāpēc Saeima papildināja Latvijas Krimināllikumu ar 77.1 pantu. Tas nosaka: prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā, tas ir, par aktīvu piedalīšanos ārpus Latvijas teritorijas notiekošā bruņotā konfliktā, kas vērsts pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību vai citādi ir pretrunā ar LR saistošām starptautiskajām tiesībām, neievērojot normatīvos aktus vai LR saistošus starptautiskos līgumus, var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību līdz trim gadiem.
Vai uz šā likuma pamata klusē Valsts prezidents, Saeima, Ministru kabinets? Piedodiet, bet ne katru dienu Ukrainā iet bojā Latvijas valstspiederīgie, kuri aizstāvējuši mums draudzīgas valsts teritoriālo nedalāmību un brīvību. Nenoteikta pozīcija ir arī Drošības policijai (DP): uz Latvijas Avīzes jautājumu par to, vai karošana Ukrainas likumīgo spēku pusē ir sodāma, tā atbildēja, ka šādi gadījumi esot jāvērtē individuāli. Nu tad vērtēsim! Bet nekas nenotiek: ir tikai klusums. Kaut gan likums skaidri nosaka: rīcība ir sodāma tādā gadījumā, ja cilvēks ir piedalījies prettiesiskā bruņotā konfliktā, kas vērsts pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību. Arturs karoja likumīgās armijas pusē, tāpēc viņam ir jāizrāda gods, kāds pienākas par brīvību kritušam karavīram. Turklāt ne vienmēr iespējams katru notikumu ielikt sausa likuma rāmjos.
Iespējams, ka Artura vārds aizmirsīsies. Tas paliks vien debesīs, atmiņās un Ukrainas kapu plāksnē. Toties kaut kāds «Latvijas pilsonis» Aijo Beness, kurš gozējas krievu teroristu ieņemtajās Ukrainas teritorijās kā revolucionārs cīnītājs par «internacionālo brālību», gan turpinās plātīties, ar mērkaķisku veiklību vairojot savu nožēlojamo «slavu». Šis «Latvijas pilsonis» turpina karot «Doņeckas tautas republikas» pusē, kas tiešām apdraud Ukrainas valsts teritoriālo nedalāmību. Ja viņš tomēr iedomāsies atvilkties uz Latviju, tad jācer, ka DP atradīsies piemērots būris šim ākstam.
Lai Artura vārds nepazustu starp tūkstošiem, to nepieciešams ierakstīt Lielajā piemiņas grāmatā, kurā ir simtiem latviešu tautai svarīgu vārdu. Tajā ierakstīti arī Viestura ordeņa cilvēki, kuru devīze ir: Confortamini et pugnate - Esiet stipri un cīnieties! Šis ordenis tiek piešķirts tostarp par nopelniem cīņā par neatkarību. Arturs gan nav kritis, karojot Latvijas militāro spēku sastāvā, tomēr - vai tad LR pilsonis, kurš kritis, cīnoties par sava tēva dzimtenes teritoriālo vienotību un suverenitāti, nebūtu apbalvojams? Ordeņa kapituls, protams, varētu atrast formālu atteikumu šim ierosinājumam, tomēr - pareizāk būtu pieturēties pie aicinājuma, kas bija tik aktuāls Maidana dienās - Par mūsu un jūsu brīvību! Jo ukraiņi toreiz cīnījās arī par mūsu brīvību. Tā ir viena no iespējām pateikt «paldies» ukraiņiem, apbalvojot Arturu.
