Karapetjans nav vientuļš
 
©F64

Vienotā, sajūsmas spārnos paceltā, patriotiskā un tautiskā Latvija aizgāja dziļā pagrīdē ļoti steidzīgi: tas notika jau pāris dienas pēc Mežaparka noslēguma koncerta.

Iespējams, kādā tramvajā vai taksometrā uzsprāga kašķa granātas, jau braucot mājās pēc nakts sadziedāšanās. Un pilnīgi pamatoti sociālajos tīklos parādījās aktuāla mirkļbirka: @vaitujauapspļaudījidziesmusvētkus? Vēl aktuālāks jautājums bija: vai tu jau pateici visu, ko domā par Aiku Karapetjanu? Toties šausmeņu kinorežisors Aiks Karapetjans jau bija pateicis visu, ko domā par deju lieluzvedumu Māras zeme: «Pirmo reizi biskin paskatijos so pasakumu, palika baisi, izskatas pec svetkiem kada diktaturas rezima, zel tikai, ka tauta nav apmierinata ar lidera skaisto runu.» Atstāju rakstības īpatnības, jo neuzdrošinājos pieskarties ģēnija oriģinālajai izteiksmei.

Visiem ir jābūt vienādiem, līdztiesīgiem un... beztiesīgiem. Tāds, lūk, bezdzimuma etniskais genderisms

To, kuri apņirdza Dziesmu un deju svētkus, nebija bezgalīgi daudz. Vieni uzskatīja, ka «dejot un dziedāt var mājas viesībās, nav ko bāzties virsū normāliem cilvēkiem ar savām tizlajām izklaidēm». Otri bija pārliecināti, ka šie svētki ir «pārprasta patriotisma izpausme», kas savienojumā ar «iedzimtu pārākumu un šķietami labāku kultūras mantojumu» liek visiem «bučot tavu karogu». Skaidrs, «pēc kāda režīma tas izklausās». Trešie piebalsoja, ka tādu Māras zemi «varētu demonstrēt Phenjanā, Pekinā vai kādā citā «tautas republikā» un tā tur ļoti labi iederētos». Tātad Karapetjans savos uzskatos nebija vientuļš. Taču bija arī noliedzēji, un viens no tiem rakstīja tā: «Baisi, vai ne? Latvijā cittautietim dod finansējumu uzņemt filmas (viena no tām - murgu filma), ļauj izteikties un rakstīt, ko vien vēlas, cietumā par to neiemet... Briesmīga diktatūra. Tās galvenā pazīme - deju raksti.»

Cepšanās par karapetjanismu - gan to atbalstot, gan noliedzot - nebūtu galvenais, jo ne visiem dots izjust ģēniju sirdstrīsas vai - tieši otrādi - vismaz paturēt muti, ja kaut ko nesaprot. Diez kā vēl būtu, ja Karapetjana etniskajā dzimtenē - Armēnijā - kāds iznestos ar ņirdzīgu komentāru par kādu autentiski etnisku pasākumu, kas ir svēts un neaizskarams milzīgai tautas daļai...

Bet arī par to nav runa. Daudz sliktāk ir tas, ja par Dziesmu un deju svētkiem ieņirdz paši latvieši. Vai ieņirgšana par visu latvisko nāk no neaudzinātības, dabiska stulbuma vai tipiski liberastiskas pārgudrības? Nav zināms. Kurā brīdī emocionāli puslīdz savaldīgs indivīds pārvēršas par nicinājuma un augstprātības indes piepildītu pūsli, kura izpaudumi izlien ne tikai sociālajos tīklos, bet arī tiešsaskares tekstos ar līdzcilvēkiem, dodot uzvedības un attieksmes piemēru arī citiem, varbūt svārstīgajiem, tostarp bērniem? Diez vai tad būtu jābrīnās, ka arī nākamā paaudze, tā, kura nāk pēc «garīgi un morāli nobriedušajiem» apņirdzējiem, ir tieši tāda pati... Tā arī ejam arvien dziļākā nihilisma purvā. Nākamais solis varētu būt saziņa starp latviešiem kādā svešvalodā, jo latviešu valoda, nedod, dies, būs «pārprasta patriotisma izpausme» vai - vēl briesmīgāk - izrādīsies par vienu no «diktatoriska režīma» pazīmēm... Šādas idejas nesēji vairs nebūs ne kārkluvācieši, ne kārkluangļi, bet gan kārklu internacionālisti bez etniskajām pazīmēm vai - tieši otrādi - ar iespējami daudzām etniskajām pazīmēm: lai neapvainotu kādu konkrētu etnisko kopu. Par tautām un nācijām pat nerunāsim: šie jēdzieni pamazām sāk kļūt par nestilīgiem, līdz ar to - par atmetamiem modernajā pasaulē. Jo visiem, raugi, ir jābūt vienādiem, līdztiesīgiem un... beztiesīgiem. Tāds, lūk, bezdzimuma etniskais genderisms.

Tad kāpēc joprojām turamies pie Dziesmu svētkiem, sāpīgi reaģējot uz jebkuru «uzbraucienu» mūsu skaisti atšķirīgajām tradīcijām, valodai, deju rakstiem un mūzikas pārpasaulīgajam plīvojumam? Tāpēc, ka Dziesmu un deju svētki ir spilgtākais un būtiskākais nacionālisma izpaudums, un to vismaz zemapziņas līmenī nojauš visi latvieši. Tas ir nacionālisms, kas par tautas esības un saglabāšanās dzīvajām saknēm uzskata latviskumu, šis nacionālisms aug kā spēcīgs ozols, līdztekus nenomācot citus etniskos kokus, kuri vēlas raisīt savu zarotni. To, ka mūsu ozols ir stiprs, nojauš - arī zemapziņas līmenī - tie, kuri latviski atšķirīgo redz kā «pārprastu patriotismu». Tādiem nav nekāda patriotisma - ne pārprasta, ne īsta.