«Man bija auksti... tiešā un pārnestā nozīmē... prezidenta runa un tad pateicība partijai, valdībai un firmām pirms Pūt vējiņiem to visu vēl padarīja arī glumu... Lai cik lieliskas būtu spēka dziesmas un koristi...» – tāds ieraksts sociālajā tīklā parādījās nākamajā dienā pēc dziesmu svētku pēdējā vakara koncertemocijām, kas bangoja ar pozitīvas vētras spēku. Tvīta autore bija žurnāliste Baiba Strautmane. Gaišā pacilātība un prieks pie viņas tā arī neatnāca, jo tas viss tika nomākts ar ziemeļpuses vēju, runām un paldiesvārdiem. Var saprast Baibu un daudzus citus, kuri viņai piekrīt: tas bija pilnīgi lieki – aplauzt emocijas, vispirms klausoties neveiklu uzrunu, pēc tam – faktiski pirms svētku kulminācijas – veltīt uzmanību paldiesiem, kurus tāpat var izlasīt arī svētku programmā.
Tās ir, kā mēdz teikt, ražošanas kļūmes, kuras var viegli labot. Turpmākajos laikos un koncertos. Bet ir arī kaut kas tāds, kas liek, maigi sakot, nonākt neizpratnē un labākajā gadījumā nolaist acis zemu, zemu. Ir jau sen zināms, ka ķēniņu «taisa» viņa svīta. Tieši tāpat ir arī ar prezidentu. Pirms neilga laika šķindošu troksni izraisīja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa «konversācija» angļu valodā (vai tuvu tai), tad nu kaut kā varējām «visu vainu» nogrūst uz slikto izrunu, svešvalodas nianšu neizpratni un tulka neesamību, kā arī uz to, ka svītai nav ne mazākās jēgas, kā to visu novērst. Vai arī nav vēlēšanās to novērst.
Ir sen zināms, ka ķēniņu «taisa» viņa svīta. Tieši tāpat ir arī ar prezidentu
Tagad... Tagad vienkārši bija žēl. Žēl cilvēka. Pirmkārt, žēl tāpēc, ka viņam blakus (prezidenta kancelejā) neatradās neviens, kurš pateiktu, ka uzrunai dziesmu svētku nobeiguma koncertā jābūt īsai, vienkāršai un vienlaikus pacilājošai. Bet kāds gudrinieks taču raksta viņam runas, par ko saņem nesliktu atalgojumu, vai ne? Otrkārt, žēl tāpēc, ka jau kuru reizi Valsts prezidents, kam jābūt iedvesmojošam nācijas līderim, mīļi un jocīgi iznesas. Tā, ka sadzīviski jāpasmejas. Tieši tāpat kā toreiz, kad pirms zvēresta izskanēja doma, ka «laikam no sākuma jāierauj».
Šoreiz, dziesmu svētkos, prezidents sastomījās, kad vējš aiznesa tekstu, atvainojās, ka ir satraucies, un tā tas varētu būt, kad tūkstošiem cilvēku gaida viedus vārdus no sava prezidenta. Bet prezidentam ir jāprot pārkāpt pāri mirkļa traucēklim, jo vējš ir tikai nenozīmīgs sīkums valsts augstākās amatpersonas ikdienā. Viņam ir jāprot paķert vajadzīgos vārdus no tā paša vēja, kas viņam aizpūta teksta lapiņu. Viņam ir jāmāk uzrunāt pat tad, kad runu neviens nav uzrakstījis, jo vārdiem ir jānāk no sirds. No viņa paša sirds. Nedomāju, ka to var iemācīties. Tas ir īpašs talants, manuprāt. Bet var apgūt prasmi salikt domas un vārdus tik vienkārši un secīgi, ka visiem viss ir pilnīgi skaidrs un uzreiz. Ja vien ir viedoklis un vēlme to paust.
Tiktāl par Valsts prezidentu. Bet nu par mums pašiem. Ja iegrimstam sociālajās tviter- vai sejasgrāmatas telpās, rodas iespaids, ka nākamajā dienā pēc dziesmu svētkiem nav nekā svarīgāka par Raimonda Vējoņa runu: mūs neinteresē nedz noslēguma koncerta repertuārs (par to arī būtu ko teikt, starp citu) vai tā koncepcija, nedz jauno un ne tik jauno virsdiriģentu devums koru mākslas attīstībā, nedz citas kultūrtēmas. Toties ļoti daudziem krājumā ir atrodami dažādas gradācijas apņirgšanas teksti, cits par citu glaunāki. Ir skaidrs, ka jebkuras valstiskās struktūras priekšstāvji ir jākritizē, daži - pat nežēlīgi, un tas attiecas arī uz valsts prezidentiem. Bet nolaisties līdz rupjām lamām... Piedodiet, tas liecina ne vairs par attieksmi pret šo konkrēto prezidentu, bet par attieksmi pašiem pret sevi un pret tiem, kuri ir spiesti šo «vēstījumu» izlasīt. Taču iespējams, ka rupjība un arogance ir mūsu laikmeta raksturīgākā iezīme, pat vēl vairāk - tā ir kā ieejas biļete modernajā laikmetā. Tāpēc nav brīnums, ka arvien lielāku popularitāti gūst tādas politiskās kopas, kuru galvenais ierocis ir rupjš, personiski aizvainojošs, nereti arī melīgs uzbrukums politiskajiem konkurentiem.
...Man - atšķirībā no Baibas Strautmanes - nebija auksti. Domāju, tāpēc, ka patiešām skanēja spēka dziesmas, kuras dziedāja par sevi pārliecināti un gaiši cilvēki. Un tas bija vissvarīgākais. Jo tie bija dziesmu svētki, nevis prezidenta runu konkurss. Bet tas, uz ko katrs klausītājs koncentrējas, ir atkarīgs no viņa paša. Man tās bija dziesmas, kas sildīja, cēla debesīs un darīja laimīgu.
