Kas spēs salauzt nicinājumu?
 
©F64

Cienu nicinājuma konsekvenci. Tādu, ka tu, stāvēdams straujas, krāčainas upes krastā, esi tai pagriezis muguru, bet izliecies, ka tevi neskar spirgtās šļakatas, un tu ar visu savu stāju uzsver, ka tev ir pilnīgi vienalga, kas notiek tev aiz muguras, tu vienkārši nicini šo upi, kas tur priecājas par savu plūdumu.

Un tu nepagriezīsies pret šo upi nedz ar interesi, nedz ar ziņkāri, nedz - nedod dievs - ar mīlestību. Vēl vairāk: tu ienīsti šo upi. Tā tev šķiet tik pretīga, ka tu nespēj apstādināt savu sīko drebeli, kas lēnām pāraug naida konvulsijās. Jo tu esi pārliecināts, ka vienā jaukā brīdī šī upe tevi integrēs savā dabiskajā priekā un tad tev nāksies izkust tās atbaidošajā labestībā un piedošanā. Bet tu esi ciets kā nogatavināts siers, tu nepadosies. Tāpēc es cienu tavu nicinājuma konsekvenci.

Nekādi Komjaunatnes krastmalas «līgosvētki» nespēs Rīgu padarīt latviskāku

Tieši tā šobrīd izskatās krieviski rakstošie mediji: nicinājuma pilna klusēšana, sak, mēs neredzam, ka Latvijā notiek valsts simtgades dziesmu svētki. Šajos medijos ir viss - «valsts bez nākotnes» (protams, domāta Latvija), sociāldemokrātu bezgaumīgās reklāmas apraksti, Mamikins un blusu pulki, kas apsēduši Rīgu, Krievijas un Spānijas futbola mačs utt. Bet ne vārda par lielākajiem svētkiem, kuros pārsteidzošā kārtā apvienojas valstiskais un personiskais, par svētkiem, kas ir pārpludinājuši Latvijas galvaspilsētu ar dvēseliskuma un patriotisma straumēm, padarot to atkal latvisku. Domāju, ka tieši tas - ar vētras spēku uzvarējušais latviskums - tracina krieviskos medijus. Bet gan jau dziesmu svētki beigsies un Rīga atkal tiks atmesta vecajās sliedēs: tā kļūs par kaut kādas valsts kaut kādu galvaspilsētu. Un nekādi Komjaunatnes krastmalas «līgosvētki» nespēs to padarīt latviskāku.

Nicinājums ir konsekvents un nepārtraukts, tas no informatīvajiem medijiem slaidi ielēkšo sociālajos tīklos, un mana roka neceļas citēt tos netīros apvainojumus un ņirgas par latviešu dziesmu svētkiem. Protams, ne visi krievi ir sociālajos tīklos un ne visi arī uzvedas kā smadzeņu apdalīti šovinistiski tukšpauri. Tomēr ir nepatīkami apzināties, ka mums apkārt atrodas tik daudz svešinieku, kuri mūs no sirds nicina un ienīst. Bet nevajag man tagad stāstīt par to, ka «latvieši arī nav izturējušies labi pret krieviem»: nejauksim cēloņus ar sekām, labāk paskatīsimies, kā pret pamatnāciju un tās vērtībām izturas Kremļa propagandas sakacinātais pūlis, kam labpatīk sevi uzskatīt par Latvijas īstajiem saimniekiem. Bet kur ir Latvijas krievu inteliģences balss? Kur ir tie gaišie cilvēki, kuri saprot, ka tikai izpratne un cieņa pret pamatnāciju būs sadzīvošanas pamatā? Ir tikai klusums. Varbūt Latvijā vairs nav krievu inteliģences? Varbūt te palikuši tikai tie bļāvēji, kuriem svarīgi viņu vienīgie «nacionālie svētki» - tā dēvētā uzvaras diena, kurā svin nāvi, sagrāvi, okupāciju un iznīcību? Un kāda ir Rīgas domes vadības attieksme pret vienu no svarīgākajiem Latvijas simtgades notikumiem? Nekāda - salīdzinājumā ar 9. maija «megasvarīgo» notikumu pie Pārdaugavas zīmuļa, kur Rīgas priekšnieks katru gadu nenogurstoši liek vainadziņus par godu «atbrīvotājiem». Dziesmu svētku gājienā Rīgas mēru patiešām nemanīju. Iespējams, bija paslēpies. Vai aizņemts. Vai vienkārši stāvēja ar muguru pret dziesmu svētku gājienu, kas plūda kā upe.

Mans ieraksts sejugrāmatā saņēma vairāk nekā divarpus tūkstošus atbalstītāju balsu. Un tas bija šāds:

Tas ir kaut kas fenomenāls. Pasaulē nav vairs nevienas valsts, kur tā svin Dziesmu. Visas tautas Dziesmu, nevis tikai kādas interešu kopas dziesmu. Tāpēc latviešus nav iespējams pieveikt. Dziesmā ir mīlestība, kas izteikta Latvijai, dzimtenei, tautai un valodai. Dziesma ir vairogs un zobens. Dziesma ir izglābšanās un gaisma. Dziesmu svētku gājiens plūst kā upe. Kā upe bez gala un malas. Spēkpilna, skaista un neuzvarama. Es mīlu tevi, Latvija.

Protams, vajadzēja vēl pieminēt Lietuvu un Igauniju, kas ir tikpat izcilas šajā - dziesmu svētku - jomā. Bet runa jau nav par to. Runa ir tikai par to, ka gribas, lai mēs būtu tikpat stipri, cik spēcīgs ir svešo nicinājums. Tikpat stipri, cik skaistas ir mūsu dziesmas un dejas. Tikpat stipri kā dziesmas, tautas un valodas gars. Varbūt tas spēs salauzt viņu nicinājumu. Ja vien tas nav iedzimts vai mentalitātē iegravēts.