Ko atstāt aiz Saeimas durvīm?
Savādais veidojums – partija Kustība PAR – pagaidām ir mazskaitlīgs, taču ir iespējas to uzbarot tuklāku, turklāt pavisam vienkārši.
Par to - mazliet vēlāk. Bet tas, ka tā dēvētajā parpartijā sapulcējušies bijušie un esošie sorosisti, ieskaitot delnistus un providusistus, ir pareizi, jo vēlētāji beidzot vienuviet ieraudzīs starptautiskā finanšu afērista Sorosa domubiedrus. Jaunajā partijā vīd ilggadējā Sorosa fonds - Latvija un Providus direktore Vita Tērauda, Providus pētniece Marija Golubeva, Delnas bijušais direktors Kristaps Petermanis, Sorosa fonda projektu koordinatore Liesma Ose un citi interesanti ļaudis. Pie vietas ir arī no Vienotības aizmukušās Ilzes Viņķeles aplolotās seksuālās minoritātes: partijas valdē ievēlēta Evita Goša, kas jau vairākus gadus ir «precējusies» ar savu partneri Līgu.
Kompānija ir ļoti radoša, un mēle tās locīklām iekārta pareizajā vietā un vajadzīgajā leņķī, proti, katrs spēs izrunāt pat Pavļutu no meža. Tas jau izrunāts un vada parpartiju. Spoži ir sacerēts partijas manifests, kas nav ne gramu vieglāks par Kārļa Marksa kompartijas manifestu, kurš proletārisko gaismu ieraudzīja 1848. gadā. «Mēs esam par stiprām ģimenēm, daudziem bērniem un ģimeņu līdztiesību. Par globāliem latviešiem, viņu atgriešanos modernā Latvijā, inteliģentu imigrāciju un dziļu integrāciju. Par pilsonisku patriotismu, vienotu nāciju un vēstures izlīgumu. Mēs esam par līdzpilsoņiem nepilsoņu vietā. Par valsti, kas pastāv vienā valodā, un cilvēkiem, kuri spēj sarunāties daudzās,» teikts parpartijas manifestā. Smalki apslēpta dažādo «ģimenes» formu «līdztiesība», izjusts «globālo latviešu» internacionālisms, iekļaujot 160 velkamistu parakstītās vēstules dziļdomību par inteliģento imigrāciju. Mazliet neskaidra ir ierosme par «pilsonisko patriotismu» (vai ir iespējams arī nepilsoniskais?), savukārt «vēstures izlīguma» faktiskā izpausme nešaubīgi būtu 16. marta un 9. maija svinēšana vienkop, vienviet un vienlaik.
Manifestā deklarētās vērtības - «dziļā integrācija» un «vienotā nācija» - mudina izteikt nopietnus ierosinājumus parpartijas tuklināšanai. Šajās vērtībās noteikti iekļaujas iniciatīva automātiski piešķirt LR pilsonību nepilsoņu jaundzimušajiem bērniem. Parpartijieši zibenīgi uztvēra ierosmes nozīmīgumu un pievienojās tiem, kuri atbalstīja iniciatīvu. Katrā ziņā parpartija palika tuklāka par dažiem nabadziņiem, kuri nespēj pēc sava bērna piedzimšanas ievilkt ķeksīti vajadzīgajā lodziņā, apliecinot vēlmi pēc LR pilsonības vismaz savam bērnam, ja ne pašiem sev.
Taču tas nav viss. Ir lērums iespēju padarīt parpartijas rindas vēl biezākas. Kāpēc gan šim veidojumam neieņemt sevī arī «Latvijas krievu savienības» nenogurstošos aktīvistus, kas protestē pret ieceri visām skolām pāriet uz mācībām valsts valodā? Iedomājieties, cik tuklas paliks parpartijas rindas, kad notiks «dziļā integrācija», veidojoties «vienotajai nācijai»! Kāds pienesums nāks no Taņas Ždanokas un Slavika Mitrofanova, nerunājot nemaz par Andrjušu Mamikinu, kurš, sarkans palikdams, kliedz pensionāru tusiņos pie Izglītības ministrijas. Parpartija taču tik ļoti alkst pēc reformām izglītības sistēmā, turklāt, pieņemot ždanokistu platformu, kas iestājas pret izglītību valsts valodā, tiks īstenots parpartijiešu sapnis - vienādas iespējas visiem!
Nu, labi, varbūt Pavļuta jaunās partijas valdei nepatīk vecie «krievu savienības» krabji, tādā gadījumā lai ņem jaunos un spraunos - Degi Karajevu, piemēram. Viņš pieteica vienu no piketiem pie Izglītības ministrijas. Karajevs negrib, ka viņa dēls skolā dziedāšanu mācās latviski. Latvijā latviešu valodu uzspiež, kamēr citās valstīs - ne, viņš apgalvo. Var ņemt arī Aleksandru Ļivčaku, kurš pieteica protesta gājienu 16. novembrī. Viņš ir organizējis arī nekārtības pie Brīvības pieminekļa, kad tur notika 16. marta leģionāru gājieni. Var savās rindās iekļaut arī Denisu Bartecki, kam bagāta nacionālboļševika pagātne, savukārt tagadnē viņš iesniedzis portālā manabalss.lv iniciatīvu saglabāt bilingvālo izglītību. Jauki tas, ka ne tikai šie trīs varoņi ar savām svaigi internacionālajām idejām papildinātu parpartijas ideju grozu, viņi sasauktu sev līdzi veselu baru ar līdzīgi progresīvi domājošajiem.
Un tad beidzot būtu skaidrs, ko pēc gada noteikti jāatstāj aiz Saeimas durvīm.