Naivums, lai paliktu
Nesen kādā pasākumā satiku trīs pusauga meitenes, latvietes – pirms pieciem gadiem uz Lielbritāniju aizbraukušās paziņas meitas.
Nu jau viņas bija lielas jaunkundzes, ar savu attieksmi pret «zaudēto dzimteni» un tajā palikušajiem radiem un draugiem. Meitenes, atturīgi smaidot, sasveicinājās ar ļaudīm un turpināja savstarpēji sarunāties - angliski. Nezinu, man tajā brīdī vajadzēja sašust, saskumt vai palikt vienaldzīgai? Meitenes izskatījās pusaudzīgi skaistas, pieklājīgas un... svešas. Pajautāju - kā tad iet britu mazpilsētā? Jaunākā meitene viegli lauzītā latviešu valodā dažos teikumos aprakstīja ikdienu. Pasmaidīju un ierosināju: varbūt pārejam uz angļu valodu, skatos, tev grūti izteikties latviski...
Meitene, sajutusi manu labdabīgo ironiju, atmeta lauzīšanos, bet viena no vecākajām māsām izmeta, ka «te taču ir baigā miskaste». Cinisms, protams, iedzēla. Tostarp jaunākā māsa izstāstīja, ka skumst pēc savas vecās skolas, viņai gribas atgriezties Latvijā, jo te ir «skaisti lauki un pilsētas», bet koncertos cilvēki dzied latviešu dziesmas. Kaut kas latvisks tomēr bija palicis mazajā meitenītē, kurai prombraucot es savulaik biju uzdāvinājusi Kārļa Skalbes pasaku grāmatu...
Šī tikšanās atgādināja kādu citu pasākumu Īrijā, Dublinā. Tas notika pirms gadiem desmit. Pēc sirsnīgas Ziemassvētku tikšanās, kurā piedalījās Latvijas latvieši un Īrijas latvieši, pēdējie vēlējās parādīt, ko iemācījušies, dzīvodami svešumā. Un parādīja arī - ugunīgu īru tautas deju. Ar perfektiem soļiem un atbilstošu iedvesmu. Kā mākonis uznāca žēlums: viņi ir zuduši Latvijai. Viņi ir bijuši nevajadzīgi Latvijai, un tagad viņi meklē iespēju iesakņoties tur, svešā zemē. Bet nocirstas saknes jau neataug, tās tikai nīkuļo, līdz beidzot nomirst. Vēlāk sapratu, ka manī runā sentiments, savukārt svešumā aizbraukušajos latviešos - praktiskais reālisms.
Tas liek aizmirst dzimto valodu - gan ikdienas saziņā, gan kontaktos ar Latvijā palicējiem. Vienīgi kultūras saziņa joprojām atsvaidzina valodas izjūtu, līzd ar to arī lietošanu. Protams, jo ilgāku laiku Latvijas emigranti pavada, dzīvojot ārzemēs, jo vājāka kļūst viņu dzimtās valodas prasme. Pētījumā Valodas situācija Latvijā 2010-2015 atklāts, ka tie latvieši, kuri dzīvojuši emigrācijā divus gadus, 20% gadījumu savu latviešu valodas prasmi vērtē dzimtās valodas līmenī un 78% - kā labu. Tālāk - bēdīgāk. Jautājumu par valodas prasmi uzdodot jau piecus gadus ārzemēs nodzīvojušiem emigrantiem, latviešu valodu par dzimto atzīst vien seši procenti no aptaujātajiem. Bet no tiem, kas dzīvojuši ārzemēs desmit un vairāk gadu, vairs tikai viens procents atzīst latviešu valodu par dzimto. Diez vai valodas situācija ir mainījusies 2016. gadā, visdrīzāk - tā palikusi vēl dramatiskāka.
Protams, gan manas satiktās meitenes, gan daudzi citi bijušie Latvijas iedzīvotāji prot runāt latviski. Pagaidām vēl prot. Tomēr strauji mainās dzimtās valodas uztvere: tai nav ikdienā izmantojuma, tātad - nav arī vajadzības pēc tās. Mājās, virtuvē - jā, lūdzu, varam pačalot. Varam arī kādreiz atcerēties laikus, kad dzīvojām Latvijā. Taču sentimentālas atmiņas - īpaši jaunajai paaudzei - nav raksturīgas. Asimilācija notiek strauji, un par latviskajām saknēm atceras vairs tikai retais.
Tas, kāpēc latviešu valoda tiek aizmirsta emigrācijā, ir izskaidrojams, bet ne emocionāli pieņemams. Tur neko nav iespējams labot. Taču mainīt mēs varam latviešu valodas situāciju šeit, Latvijā. Pirmais jautājums jāuzdod Izglītības un zinātnes ministrijai: kad beidzot sāksies nopietns darbs, lai pārietu uz vienotu izglītības sistēmu latviešu valodā, izbeidzot valsts stabilitāti graujošo segregēto izglītību? Kad latviešu valodas un literatūras stundas pārtaps par latviskās dzīvesziņas un dzimtenes mīlestības stundām? Un ne jau tikai dažās skolās un dažu skolotāju stundās, bet visur! Kad mēs paši, Eduarda Pāvula vārdiem runājot, nelocīsimies kā «nužņika tārpi», valodas izvēlē izdabājot bezkauņām, kuri «nezina» latviešu mēli? Kad sāksim cienīt savu dzimto valodu, neizkropļojot to nožēlojamos tīmekļa tekstos?
Naivi, sakāt? Iespējams. Bet varbūt tāds tīrs latvieša naivums ir vajadzīgs, lai paliktu šeit, Latvijā, nevis dotos uz nekurieni meklēt savu mērķu apliecinājumu pārgudrā cinismā. Un kurš gan cits spēs saudzēt un saglabāt savu latviešu valodu, ja ne mēs, naivie?