Darba berze ministrijā
 
©F64

Acis nogura, skaitot Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņus. To bija ap divsimt. Divsimt! Milzīgs intelektuālais kalns ar spožo virsotni – Kārli Šadurski (Vienotība) – augšgalā.

Un šis kalns, raugi, aizvakar dzemdēja peli Izglītības likuma labojumu izskatā, un nu valdība esot akceptējusi vērienīgus (?!) labojumus minētajā likumā, tostarp paredzot nekavējoties atbrīvot no darba valstij nelojālus skolotājus un direktorus. Labojumi paredz, ka darba devējam nekavējoties jāizbeidz darba tiesiskās attiecības ar izglītības iestādes vadītāju vai pedagogu, ja tiek konstatēts, ka persona nav lojāla Latvijai un tās Satversmei vai arī «izglītojamajam mācību procesā tiek veidota nepareiza attieksme pret sevi, citiem, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti».

Izlasot vareno tekstu, pirmajā mirklī īsti nevarēja saprast: sajūsmā spiegt vai sākt klusi raudāt. Jā, ir skaidrs, ka pedagogus un skolu vadītājus nav nemaz tik vienkārši pieķert nelojalitātē Latvijai un Satversmei, jo Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) modrie darbinieki diez vai spēs atrasties visās skolās un visās klasēs, kur iespējamas nelabas mācību un audzināšanas izpausmes. Kā tad kontrolēs un fiksēs iespējamo nelojalitāti? Ar droniem? Vai arī kontrolējošie orgāni gaidīs, kad kāds Pavļiks Morozovs uztelefonēs un paziņos par zināšanu «tēva» vai «mātes» nelojalitāti dzimtenei, partijai un valdībai?

Ministrs Šadurskis pauda, ka valstij nelojālu pedagogu esot ap trīsdesmit. Kāpēc gan par viņiem nekas nav zināms publiski? Kā izpaužas nelojalitāte? Kurās skolās viņi strādā? Tāds noslēpumains klusums... Skaļāk izpaudies vien Vladislavs Rafaļskis, Rīgas 40. vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotājs, kurš 2012. gadā radiofonā paziņoja, ka ir nelojāls Latvijas valstij.

«Esmu gatavs godīgi pateikt, ka esmu šai valstij nelojāls. Es šo režīmu vienkārši nicinu. Tas atgrūž arī manus bērnus un rada tiem daudz problēmu,» viņš teica. Toreiz par Rafaļska atlaišanu no darba iestājās Nacionālā apvienība un IKVD. Rafaļski neatlaida, jo viņš paskaidroja, ka ar nelojalitāti domājis attieksmi pret valdību, nevis valsti. Skolas vadība izteica piezīmi pedagogam, un viss beidzās. Protams, to, ka viņš savulaik bija viens no līderiem skandalozajā un absolūti pretvalstiskajā «krievu skolu aizstāvības štābā», daudzi bija piemirsuši. Un tomēr... Ne mazums būtu tādu, turklāt ne tikai pedagogu vien, kuri atbalstītu Rafaļska viedokli par «režīma nicināšanu» un nelojalitāti pret valdību. Un šis viedoklis diemžēl sakņotos skaudrā patiesībā, kurai kājas aug no tā paša šodienas «režīma», kas nereti ir nožēlojams, melīgs un nekonsekvents.

Lojalitātes testēšana var izsaukt klusus, aizkustinājuma pilnus šņukstus, savukārt tālākais teksts - «ja izglītojamajam mācību procesā tiek veidota nepareiza attieksme pret sevi, citiem, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti» - ir nebeidzamas sajūsmas avots. Kas tas, lūdzu, ir: nepareiza attieksme pret sevi? Skolotājs mēģina iestāstīt, ka, piemēram, anoreksija - tas ir labi, jo veicina ķermeņa svara kontroli? Vai arī tas domāts, piedodiet, dziļi filosofiskā plāksnē? Varbūt IZM gudrinieki varētu skaidri formulēt, kas ir «pareizā» attieksme pret «citiem, dabu» utt.? Pretējā gadījumā tas viss izskatās smieklīgi, un kļūst skaidrs, ka divsimt klerkiem ministrijā vienkārši nav, ko darīt. Varbūt 3/4 jau varētu sākt meklēt darbu, piemēram, skolās, no kurām «par nepareizu attieksmi» taps atlaisti daudzi jo daudzi pedagogi? Un kā, interesanti, šādu formulējumu pacietīs darba likumdošana? Acīmredzot arī tajā būs nepieciešamas korekcijas, pateicoties «vērienīgu reformu» kārajiem Izglītības ministrijas čaklīšiem.

Un tomēr valstiskās lojalitātes tēma ir nepārspējama. Taču to vajadzētu risināt tiem, kas patiešām iestājas par latvisku Latviju un nacionālu kultūru, patriotismu, dzimtenes mīlestību un citām pamatvērtībām, nevis tiem, kas nespēj un nevēlas pat pagriezties ar seju mērķa virzienā. Šis mērķis, pateicoties valdīklu gļēvumam, arvien attālinās, un mērķis ir nevis segregēta izglītība, bet gan vienota skolu sistēma. Šīs valdības deklarācijā ir solījums izstrādāt plānu pārejai uz vienotu izglītības standartu mācībām valsts valodā. Taču nesenajā sarunā ar NA deputātiem ministrs Šadurskis izteicās, ka pāreja uz izglītību latviešu valodā visās valsts finansētajās skolās šīs valdības laikā nenotiks. Protams, neviens jau arī necenšas aktivizēt šādu pāriešanu.

Tad kuri ir lielāki «nelojālisti» un Latvijas nemīlētāji? Skolotāji, kurus ik pa laikam aplaimo ministrijas «reformas», vai valdošie pīlāri, kas radījuši tik intensīvu darba imitāciju, ka krēslu un dibenu berzes rezultātā tie drīz sāks degt zilās ugunīs?