Kārtējo reizi būtu iemesls gardi pasmieties, ja vien to visu, ko redzu TV ekrānā, varētu vērot no kādas tālas, labklājīgas zemes, ko tā sasodītā krīze nezin kādēļ apgājusi ar līkumu.
Bet mēs te sēžam savā Latvijā kā tādas pussabrukušas bekas un varam tikai nervozi ķiķināt, skatīdamies paši uz sevi...
Ja nav ko teikt...
Lūk, viens daudzsološs sižetiņš raidījumā "TOP 10". Latvijas institūts — acīmredzot, lai atgādinātu par savu eksistenci, — bija sarīkojis radošo konferenci, kuras mērķis bija meklēt tēmas un topikus, kas liktu pasaulei runāt par Latviju. Jā, Haralds Burkovskis trāpīgi norādīja, ka visas iepriekšējās aktivitātes Latvijas tēla popularizēšanai bija, maigi sakot, tukšas runas un mākslīgas konstrukcijas, sākot ar dziedošajiem latviešiem un beidzot ar zilajām govīm. Un nu — foruma uzdevums bija atrast sakāmo, kad nav ko teikt.
Pēc TV sižeta varēja secināt, ka patiešām nav ko teikt tiem, kuri piedalījās šajā vērtīgajā forumā. Taču, ja ir ļauts pavadīt laiku jaukā un intelektuālā kompānijā, kāpēc gan neizmantot šo iespēju? Un tā burvīgais dziedātājs Viesturs Dūle, piemēram, stāstot par semināra ieguvumiem, izlīdzējās ar stāstu par diviem psihoterapeitiem — labo un ne tik labo. Labais meklē izeju, sliktais meklē iespējas, kā palielināt spriedzi, lai cilvēks nemitīgu domātu: ai, cik man ir slikti! Ar slikto dakterētāju acīmredzot bija domāta valdība, kas to tik vien dara, kā biedē nabaga latvju tautu. Bet kas tad bija labais? Valūtas fonds? Zviedru banka? Vecais augļotājs no Marijas ielas?
Arī Ingrīdai Blūmai, bijušajai bijušās "Hansabankas" vadītājai, nebija īsti ko paust. Faktiski to mēs jau visi zinājām: "Jebkurš kaut kāds krīzes vadības konsultants, ja to tā var teikt, viņš uzreiz teiktu trīs lietas: pirmais, ka mums ir skaidri jāpasaka, kas ar mums šobrīd notiek, laba analīze jādod, kāda tad ir šābrīža situācija, otrs — jādod, vēlams, motivējoša, ticama un reāla vīzija, mērķi, ko mēs izdarīsim 2009. gadā, ko mēs izdarīsim pēc trim, pēc pieciem gadiem, un visbeidzot — kas ir tas, kas mums jādara, lai mēs uz šiem mērķiem virzītos ļoti skaidri un konkrēti."
Zināmas lietas pateica arī polittehnologs Jurģis Liepnieks: "Ja mēs raudzītos, kā šo tukšo vietu aizpildīt, tad domāju, ka krīze ir izcila iespēja, jo jebkādas ilūzijas par to, kas mēs esam, kas ir mūsu ekonomika, kas ir nopelni un sasniegumi, ir zudušas, un mums ir iespēja kārtējo reizi diemžēl sākt no nulles un pierādīt, kas mēs esam un ko mēs varam, nevis vaicāt valdībai, kādas ir prioritātes un kā man tagad dzīvot."
Mīlīši, bet kāpēc tad rīkot šādus pasākumus, ja nav ko teikt?! Diemžēl Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš mums to nepavēstīja. Toties tā bija izcila iespēja parādīt, ka mēs, lūk, kaut ko darām. Labāk jau nu būtu stāvējuši pie ratiem.
Sveiksim bandītus!
Sirdi un prātu sildošs bija "Nekā personīga" sižets par "antifašistiem", kuri bija ieradušies Latvijā, lai te, nacisma un aparteīda pārņemtajā Āfrikas valstiņā, beidzot sameklētu kārtīgus fašistus — latviešu leģionārus, sadotu viņiem pa muti, lai taču viņi neiedomājas te vēl būvēt koncentrācijas nometnes, kurām dzeloņdrātis un krāsns kruķi jau sagatavoti!
Tas patiešām bija skaisti: Tallinas grautiņa purni atbrauca pie mūsu "antifašistiskajiem" purniem, un purnu salidojums varēja sākties. Ždanoku Taņa raibā plastmasas mētelītī, Saeimas Buzajevs nospeķotā pindžaciņā, pikanti trijstūrainu frizūriņu uztaisījis domnieks Kotovs, krievu tautas nerimtīgais draugs Josifs Korens — kāda daile un spēks! Kad biedrs Korens uzcildināja viesus, zālē sēdošie "antifašisti" dedzīgi reaģēja: "Sveiksim "Nočnoj dozor" ar aplausiem!" Vispār ir grūti iedomāties kaut cik normālu publiku, kas mestos sumināt zvērīgu grautiņu organizētājus un dalībniekus. Bet "antifašisti", lūk, to darīja.
Pārliecinoša bija kāda "antifašistiskā" bandīta uzstāšanās. Viņš, izstiepis degunu, kliedza: "Ja mēs apklusīsim, mums var atnākt pakaļ!" "Var, var!" gribējās saukt pretim. Arī ja neapklusīsiet — var atnākt pakaļ. Un sasiet trako kreklos. Aleksandra augstumos esot atbrīvojušās vietas — uz turieni tad arī jāved visi šie dīvainīši. Šim maršrutam sevišķi atbilstošs eksemplārs bija Buzajevs, kurš, pašaizliedzīgi sargādams vienu no iebraukušajiem "antifašistiem", pārgūlās viņam pāri. Tāds īpatnējs erotisks piesitiens visai šai šļurai...
Viss būtu saprotams: okupantu bērni un mazbērni kaislīgi cīnās par vectēvu varonīgās vēstures neaptraipīšanu. Tikai — kāds tam visam sakars ar antifašismu? Kaut arī vārdam "fašisms" nav tādas vispāratzītas definīcijas, tomēr varam kaut kā tam pietuvoties, un proti: fašisms ir tāda politiskā pārvaldīšanas forma, kas izslēdz jebkuras indivīda tiesības attiecībās ar valsti. Pēc šī skaidrojuma viennozīmīgi secinām, ka Padomju Savienībā valdīja totāls fašisms. Tālāk. Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību — tātad pret fašismu. Tātad viņi bija antifašisti. Bet kas tad bija tie sprukstiņi, kuri, uzvilkuši galvās strīpainas mices, pie "Laimas" pulksteņa 16. martā kliedza: "Fašisti! Fašisti!" Vai viņi prezentēja paši sevi?
Ja nebūtu traģiski...
Protams, tas viss būtu sevišķi smieklīgi, ja vien netuvotos 6. jūnija pašvaldību vēlēšanas. Bet saskaņā ar socioloģisko pētījumu datiem šobrīd pēc varas grožiem visnotaļ veiksmīgi snaikstās krieviski runājošās partijas. Tā kā latvieši tradicionāli ir sadalījušies sīkpartijās un pārējās nīstajās partijās, vēlēšanu scenārijs ir visai skaidrs: "uz vietām" lielākoties uzvarēs prokrieviskie veidojumi. Beidzot dabūsim to, ko esam pelnījuši.